Saimniece Jana pastāsta, kā notika āpša alā iesprūdušās sunītes Džeidas glābšana
Ap 60 brīvprātīgo raka visu nakti un rītu, lai izglābtu Džeidu – pundurpinčeru, kas Kleistu mežā pie Buļļupes ieskrēja āpšu alā un saviem spēkiem vairs ārā netika.
“Mēs tur jau gandrīz septiņus gadus diendienā dodamies pastaigāties, jo tā ir vienīgā vieta Pārdaugavā, kur var suni mazliet palaist izskrieties. Dzīvojam Iļģuciemā, bet tur nav kur dzīvnieku var brīvi palaist. Džeidai uz kakla ir GPS – ja nu aizskrien mazliet tālāk. Taču iepriekš viņa nekad īpaši nekur tālu nav skrējusi, allaž ir blakus man. Es saucu, suns vienmēr nāk atpakaļ,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Jana.
Negaidīti liela atsaucība
Tā arī šajā reizē Jana kopā ar savu mīluli un draudzene ar viņas suni devās uz Kleistu mežu. Džeida arī agrāk šad tad ieskrējusi kādā alā, paošņājusi, un pēc tam abas devušās tālāk. “Šoreiz āpšu alā ielīda gan Džeida, gan draudzenes suns, kurš ir nedaudz lielāks, mēs abas atradāmies blakus. Lielākais suns izlīda ārā, bet manējais vairs ne. Tā viss arī sākās. Par alas lielumu un kas tā vispār par alu, man sākumā pat nojausmas nebija. Neliels caurums, bet mežs ar tādiem pilns,” teic Jana.
Sākumā skaļā balsī saukušas suni, jo nevarējušas saprast, kas noticis, bet Džeida nenāca. Tad ienāca prātā doma par palīdzības saucienu. “Piezvanīju māsai, jo pati neesmu aktīva sociālo tīklu lietotāja, neprotu ar tiem rīkoties. Māsa visu informāciju ievietoja feisbukā.” Jau bija dziļa tumsa, bet Jana satraukumā pat neskatījās pulkstenī, ka ir divi naktī.
Par spīti vēlajai naktij, sabrauca ļoti daudz palīgu, atveda arī ūdeni padzerties, piedāvāja šokolādes batoniņu, bet Jana no satraukuma nespēja neko ne ieēst, ne iedzert.
Palīdz svilpīte
“Atnākušie cilvēki sauca suni, sapratām, ka tā ir āpša ala un ir iespēja, ka ejas aiziet uz visām pusēm. Nodomājām, ka visticamāk āpsis šajā alā vairs nedzīvo. Vīrieši, kuri kaut ko no tās lietas saprata, teica – ja āpsis tur būtu iekšā, vienkārši suni nograuztu,” nošausminās saimniece.
Brīvprātīgie ar lāpstām raka zemi, lika ausis pie zemes, klausoties, no kuras puses nāk skaņas, bet velti. Bija bailes, ka rokot aizbrucis un sunim vairs nav ko elpot...
“Nākamajā dienā atbraucām turp ap 9.30, gaismā. Es liku ausi pie zemes, bet bija klusums. Augšā lidoja lidmašīnas, un neko nevarēja saprast, jo bija liels troksnis,” atceras Jana. Ieradās arī kāda sieviete ar suņu svilpīti, un tā palīdzēja – Džeida atsaucās. “Mēs pabērām smiltis nost un diezgan drīz suni atradām.” Viss kažoks bija pilns ar smiltīm, acis aizlipušas, tomēr līdz automašīnai Džeida aizgāja pati savām kājām, un mājās pat šķitusi diezgan sprigana. Tiesa gan, tagad paēd un visu laiku guļ – tā pārvar lielo pārdzīvojumu. Nedaudz jau varot redzēt, ka suns ir atdzīvojies un viss būs labi.
Pateicība līdz mūža galam
“Tas vienkārši ir nogurums, bet mēs kopā esam staigājušas desmitiem kilometru garus ceļa gabalus, arī pēc tam suns ir ilgi gulējis,” spriež Jana. “Es vēlos no sirds pateikties visiem tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja un juta līdzi, būšu pateicīga līdz mūža galam. Tagad, ejot ar Džeidu mežā, ļoti uzmanos un no pavadas viņu nelaižu vaļā,” teic Jana. Uz Kleistu mežu viņa ar palīgiem devusies arī aizrakt bedri.
“Man zvana cilvēki, un, kad aprunājamies, ap sirdi kļūst mazliet labāk. Protams, ir arī daudzi, kuri mani nosoda, ka tika rakts. Saprotu, ka notikušajā ir arī mana vaina, ka es Džeidu palaidu mežā, bet nesaprotu to, ka suni visu mūžu tur tikai pie pavadas. Džeida vienmēr atsaucas, nāk man blakus un klausa,” piebilst Jana. 31. decembrī sunenei apritēs pilni septiņi gadi, bet 3. novembris viņai savā ziņā nu būs otrā dzimšanas diena.
