Viena aktiera teātris tiesas zālē: kā tiesāja par draudiem spridzināt Rīgas pili
“Atveriet logus, lai patiesība ienāk!” – tik patētiski savu liecību tiesas priekšā iesāka Dzintars Ansons (54). Realitāte gan ir daudz piezemētāka, līdz apsūdzēto solam viņu noveda internetā sarakstīti draudi, tostarp ne pārāk skaidrā prātā.
Ar Rīgas pilsētas tiesas spriedumu Ansons atzīts par vainīgu tajā, ka apzināti nepatiesi ziņojis par spridzekļa ievietošanu Rīgas pilī – Valsts prezidenta Egila Levita rezidencē. Tiesnese Lienīte Meldriņa lēma, ka Ansons sodāms ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 28 dienām. Spriedums vēl nav stājies likumīgā spēkā.
Pieteicis karu prezidentam
2020. gada 5. jūnijā pulksten 1.43 Dzintars Ansons "Facebook" savā profilā ar īsto vārdu un uzvārdu ierakstīja: “Rīt Levita būda pulksten 8.16 uzlidos gaisā kopā ar saviem miesassargiem.” Ieraksts bija publiski pieejams, un, kaut arī nākamajā dienā Ansons saprata, ka pāršāvis pār strīpu, un to dzēsa, bija par vēlu, jo ziņa jau bija sasniegusi drošības iestādes.
Tiesas sēdē izskanēja, ka šis nebija vienīgais Ansona ieraksts, kas būtu izvērtējams krimināltiesiski. Lūk, vēl daži viņa uzsaukumi, kas parādījās ap to pašu laiku: “Nošaut Levitu, Kariņu un vēl pāris no tās kompānijas! Varbūt vieglāk elpot paliktu.”, “38. kalibra priekšā visi ir vienādi.”, “Sveiciens Viņķelei! Es viņas galvu pakāršu uz sētas žoga.”, “Es šodien oficiāli paziņoju – es piesaku karu Latvijas prezidentam.”
Te atzīst, te noliedz
Pirmstiesas izmeklēšanas laikā apsūdzētais sākotnēji noliedza savu autorību un klāstīja, ka viņa profilu regulāri uzlaužot. Jau nākamajā nopratināšanā Ansons tomēr atzinis, ka par “Levita būdu” izpaudies pats, un iesākumā nožēloja izdarīto. Kad Ansonu pratināja kā apsūdzēto, viņš jau atkal vainu noliedza, jo viņa ieraksts esot nepatiesi saprasts.
Tiesas priekšā Ansons stāstīja, ka sociālajos tīklos notiek tā dēvētās karstās sarunas – kurš kuru pārkliegs. Viens gribot būdu uzlidināt gaisā, otrs piesaka karu, sākoties strīdi. Apsūdzētais savās emocijās aizdedzies, nedaudz ierāvis, tāpēc paudis to, kas uz sirds, bet vispār tā esot bijusi metafora.
Ansons nevienu vārdu neesot samelojis, bet tajā pašā laikā pats liecināja, ka viņam esot veselības problēmas, ko izraisījis alkohols un narkotikas. Kad kāds kaut ko diskusijā uzraksta, griboties pateikt ko pretī. Ar konkrēto ierakstu par Levita būdu Ansons gribējis panākt, lai Latvijā būtu kārtība, viņam esot noriebies viss, kas notiek valstī.
Tiesnesei prasa mazu graķīti
Šķiet, šādi cilvēki alkst pēc slavas. Vienā no tiesas sēdēm apsūdzētais izteicās, ka vēloties, lai uz šo procesu tiktu uzaicināts pēc iespējas vairāk žurnālistu, kas varētu ierakstīt un filmēt, ko viņš runās. Patiesībā šāds aicinājums bija gluži lieks, jo neko prātā paliekošu apsūdzētais nepateica, ja neskaita to, ka viņa skolotāji esot Ļevs Tolstojs un Jēzus Kristus, bet pats ir ateists.
Ansona uzvedība tiesas zālē draudēja to pārvērst par farsu un bija nopietns pārbaudījums jaunajai tiesnesei, kura tikai pirms četrarpus mēnešiem deva zvērestu prezidentam Levitam.
Ansons ne reizi vien ar starpsaucieniem pārtrauca pilnīgi visus lietas dalībniekus. Uz tiesu bija aicināts tikai viens liecinieks – Valsts drošības dienesta priekšnieka vietnieks Andris Rapiņš, kuram apsūdzētais apsolīja “parunāt ar viņu, kad iznāks ārā”, bet, projām ejot, novēlēja kalpot Latvijai.
Par savu advokātu Jāni Miltuzi, kurš Ansonu aizstāvēja pēc valsts norīkojuma, apsūdzētais izteicās, ka viņam uzticoties, jo aizstāvim esot godīgas acis, bet tiesnesei pēkšņi izteica komplimentu, ka viņai ir skaistas acis, tāpēc Ansons apskaužot viņas vīru. Tiesnese apjukumā spēja pateikt tikai: “Paldies!”
Kad tiesnese jautāja lietas dalībniekiem, vai tiem nav kādi lūgumi, Ansons uzreiz atsaucās, ka viņam esot: “Vai jums nav tur zem galda kaut kas, ko ieraut? Vismaz vienu šļuciņu, mazu graķīti? Man daudz neko nevajag.”
Dzērumā ar mopēdu
Ansons pastāvīgi dzīvo Norvēģijā un minētos vēstījumus drukājis no turienes. Tiesā apsūdzētais lielījās, ka viņam šajā valstī klājoties daudz labāk nekā lielākajai daļai Latvijā, ir mājoklis, piešķirta invaliditātes pensija, vēl piestrādājot Pestīšanas armijā par bitenieku.
Tajā pašā laikā Ansons arī Norvēģijā pamanījies pārkāpt likumu, viņš pieķerts vadām mopēdu alkohola reibumā – 2,8 promiles. Braucis bez krekla, toties galvā bijusi ķivere. Nobraucis tikai vienu kilometru, bet norvēģi jau par viņu paspējuši noziņot policijai. Ansonam par šo nodarījumu piespriests naudas sods 5000 eiro un 34 dienas aiz restēm.
Iegāza kartupeļi
Lai iztiesātu viltus spridzināšanas krimināllietu, bija jānotiek sešām sēdēm. Procesu kavēja tieši apsūdzētais. Ansons, lai arī viņam bija piemērots aizliegums izbraukt no Latvijas, devās uz Norvēģiju. Uz tiesas pavēstēm nereaģēja, kad bija sazvanīts, vienreiz atbildēja, ka viņam esot baltā lapa, citreiz – ka aizvakar nomiris.
Tā tas turpinājās līdz augustam, kad Ansons atbrauca uz Bausku, lai “palīdzētu savam zaķītim norakt kartupeļus”. Apsūdzētais pats vērsies policijā, lai uzzinātu, kāds ir viņa statuss. Izrādījās, ka tiesa pieņēmusi lēmumu par drošības līdzekļa maiņu uz apcietinājumu, tā Ansons nonāca Centrālcietumā, kur pavadīja četras nedēļas.
Lai arī maksimālais sods par tādu nodarījumu ir gads cietumā, prokurore Ilze Bikiņa-Burkite aicināja tiesu piespriest apsūdzētajam tikai tieši tik daudz dienu aiz restēm, cik viņš tur jau atradies – 28. Tiesnese piekrita, ja spriedums stāsies spēkā, Ansons savu jau būs atsēdējis.
