Rolfs Jansons: cilvēki daudz laika pavada viedierīcēs, līdz ar to vairs neorientējas reālajā dzīvē

“Tie ir mani personiskie vērojumi. Teikšu banalitāti: cilvēki ir dažādi, bet ir arī infantili trīsdesmitgadnieki. Tas ir vienkārši posts!

Es to saucu par Ķemeru laipas sindromu. Cilvēkiem gribas atrasties ekstrēmā vidē maksimāli komfortablos apstākļos, bet viņi nevēlas apgūt nekādas iemaņas, lai šo komfortu ekstrēmos apstākļos sev nodrošinātu.

Pa telefonu lūdz iekurināt ugunskuru

Tad izveidojas tādas situācijas, kad pulksten 23 var mierīgi zvanīt un prasīt, lai pa telefonu iekurina ugunskuru!

Vai, piemēram, ir konkrēta māja, konkrēta adrese, konkrētas koordinātas, bet cilvēks nevar tās atrast. Viņš izsauc policiju, un policisti viņu atrod un eskortē uz to punktu, kur viņam jānonāk. Tas vienkārši ir šokējoši, manuprāt!

Tādēļ es aicinātu visus vecākus un skolotājus iet ar bērniem dabā, mācīties lasīt kartes, saprast koordinātas un tādas lietas. Tas ļoti noder.”

Bez telefoniem cilvēki paliek absolūti bezpalīdzīgi

Vai runa ir par atsevišķiem gadījumiem, kad cilvēks nesaprot elementāras lietas, vai tomēr tā jau ir tendence? “Tā ir tendence. Iespējams, es esmu vecmodīgs, bet man liekas, ka ir mazliet jākautrējas no savas nezināšanas un jāmēģina uzzināt.

Bet mūsdienās cilvēki vienkārši paķer savus tālruņus un sāk glāstīt tos. Tad pēkšņi izrādās, ka viņiem nav zonas, tāpēc cilvēki paliek absolūti bezpalīdzīgi.”

Tā kā salaulājušies ar telefoniem

Daļa mūsdienu cilvēku rīkojas tā, it kā viņi būtu salaulājušies ar tehnoloģijām un nevarētu bez tām dzīvot. Piemēram, vai tiešām koka apkārtmērs ir jānoskaidro, sēžot mašīnā un lietojot aplikāciju, ja to var izdarīt, pieejot pie koka un izmantojot mērlenti?

Tik cītīgi skatās telefonos, ka nepamana ceļmalā stāvošu busiņu  

“Es šādus stāstus varētu stāstīt un stāstīt. Piemēram, cilvēki brauc automašīnā un nepārtraukti skatās ekrāniņā. Viņi vispār neskatās ārā pa logu. Man ir bijusi situācija, kad es sarunāju ar klientiem satikties konkrētā vietā. Ceļa malā stāvu es un liels sarkans mikroautobuss ar desmit laivām aizmugurē. Tas ir objekts, ko nevar nepamanīt!

Bet visa grupa, skatoties savos ekrāniņos automobilī, vienkārši padrāžas man garām, jo viņi ir ievadījuši [aplikācijā] adresi, kas ir aptuveni divus kilometrus tālāk.

Vai arī krīzes situācijā turpinās skatīties telefonos?

Cilvēki nesaista to, ko redz, [ar reālo dzīvi]. Viņi dzīvo virtuālajā pasaulē. Viņu realitāte ir gadžeti. Tas, manuprāt, ir nepareizi.

Arī kādu nejauku situāciju apstākļos, piemēram, kara vai lielas nelaimes gadījumā cilvēki raudzīsies savos ekrāniņos. Tajā brīdī, kad ekrāniņi nodzisīs, iestāsies beigas…” 

+5 grādos jaunieši aiziet slidot

Diemžēl daļa cilvēku mūsdienās ir spējīgi kaut ko darīt tikai tad, ja viņiem rokās ir telefons. Piemēram, to, vai gaidāms lietus, mēs bieži vien mēģinām noskaidrot telefonā, nevis paskatāmies debesīs un vērojam, kas notiek ar mākoņiem.

“Man ir skaists stāsts par slidošanu ziemā. Jaunieši, kuriem ir vairāk par 20 gadiem, 5.decembrī iet slidot. Viņu tēvs, kuram ir 55 gadi, saka: “Paskaties ārā pa logu! Ir +5 grādi.” Meita atbild: “Bet ir decembris un ziema. Ir jābūt slidotavai.” Viņa paņem slidas un aiziet slidot.

Tas ir pilnīgs absurds! Viņi nevis paskatās pa logu, bet savā telefonā, ka ir decembris. “Decembris ir ziemā, tātad es varu iet slidot.” Viņi nemaz nepaskatās pa logu, ka laukā ir +5 grādi.”

Šī Rolfa aprakstītā situācija ir komiska, bet tā var kļūt arī traģiska: jaunieši +5 grādos var uzkāpt uz trauslā ledus un ielūzt ledainajā ūdenī. “Tas ir tas īpatnējais: realitāte ir ekrānā, nevis dabā un tajā, ko redz pa logu laukā.”

Ne tikai pusaudži, bet arī 30 gadus veci cilvēki

Diemžēl šāda aizraušanās ar telefoniem raksturīga ne tikai mūsdienu pusaudžiem, kurus ir grūti dabūt nost no ekrāniem, bet arī 20 un 30 gadus veciem cilvēkiem.

“Tie ir klienti, kas ir spējīgi samaksāt par laivu nomu. Viņi ir jaunie censoņi, kas ir dzimuši Latvijas neatkarības laikā un baudījuši izglītību, kas vairāk tendēta uz prasmēm sameklēt internetā kaut ko, nevis pašiem paskatīties un veidot savas atziņas vai domas.”

Aicina doties dabā ar bērniem

Ko mēs varam darīt, lai situāciju uzlabotu un mazinātu to cilvēku skaitu, kas zvana un lūdz pa telefonu iekurināt ugunskuru? “Domāju, ka, pirmkārt, tā ir vecāku atbildība. Vecākiem vajadzētu vairāk nodarboties ar bērniem, nevis domāt, kā atkal nopirkt jaunu mašīnu līzingā, lai atkal vairāk strādātu, lai atkal varētu nopirkt jaunu mašīnu līzingā.

Varbūt var samazināt savu ikdienas komforta apjomu uz tā rēķina, ka ar bērniem dodas dabā. Ir ļoti daudz feinu nometņu, kur māca dabas lietas.”

Pēc izdzīvošanas nometnes bērni pārvēršas

Rolfs pastāstīja par Pāvilostā bāzēto “Izdzīvošanas skolu”, kas rīko ļoti vērtīgas tēvu un dēlu nometnes. “Tēti paņem savus 7-9 gadus vecos puikas un dodas uz mežu, kur zem klajas debess ir jāizveido sev nometne. Protams, instruktori visu rāda un māca, un stāsta.”

Pēc nometnē pavadītajām dienām bērni esot pilnīgi citi cilvēki. “Viņiem viss interesē, viņi visu saprot. Uz tādiem pasākumiem vajag sūtīt bērnus un arī braukt pašiem. Iespējas ir.”

Rolfs arī savus bērnus mudina iet laukā

Arī Jansonu ģimenē domā par to, lai abi bērni daudz laika pavadītu svaigā gaisā. “Viņi jau dzīvo dullu vecāku vidē. Viņiem ir jāiet dabā. Kopā ar mani meita brauc uzkopt apmetņu vietas, jo šādi tādi atkritumi ik pa brīdim paliek. Pēc tam viņa kopā ar mammu iet gar jūru un vāc stikliņus un akmentiņus rotām. Viņi visu laiku skraida pa āru.

Protams, var jau just, ka lielajam bērnam, kuram ir 8 gadi, dators arī ļoti interesē. Bet pārsvarā viņa skatās dažādus dabas raidījumus. Viss ir angļu valodā, bet tas varbūt ir labi, jo mēs dzīvojam atvērtā pasaulē. Lai gan muļķības arī ir. Mēs cenšamies to ierobežot. Bet mūsu dzīve jau ir citādāka nekā vairumam cilvēku,” Rolfs teica.