Katru dienu Latvijā bez vēsts pazūd vidēji divas personas. Meklētāji: "Esam tikai cilvēki, nevis supermeni"

No Bezvests.lv mājaslapas raugās 13 gadus vecā Kristīne. Sīko bizīšu galos lielas, baltas lentes, sirsnīgā priekā samiegtas acis un smaids, kas apaļajos bērna vaigos iegrebis bedrītes. Dzīvespriecīgā meitene pēdējo reizi redzēta pirms sešiem gadiem pavasarī pastaigājamies pie Rēzeknes upes tilta. Fotogrāfijā redzamajam puikam mugurā balts krekls, kas viņam par lielu. Melno vesti rotā baltas atlasa lentes pušķis. Uzcirties nepajokam, un ir jau arī iemesls. Mazajam rokā diploms "Adamovas superpuika – skatītāju simpātija". Pirms četriem gadiem internātskolas audzēknis aizbēga no Rēzeknes slimnīcas un pazuda. Sākumā neviens neuztraucās, jo zēns bija no klaiņotājiem. Pablandīsies un atgriezīsies! Taču šoreiz viņš nepārnāca. 27 gadus vecā skaistule Frančeska kādā maija vakarā atgriezās no korporatīvā pasākuma, sastrīdējās ar vīru, pasita padusē savu dekoratīvo suni un aizcirta ārdurvis. Pēc divām dienām viņa uzrakstīja īsziņu draudzenei un nozuda. Kas noticis ar šiem un vēl vairākiem desmitiem cilvēku, tuvinieki nezina. Bērni, puiši spēka gados, sirmgalvji, jaunas sievietes – viņus visus kāds gaida. Ja nu tomēr... varbūt aizbēdzis, slēpjas, ek, nu kaut vai ielikts cietumā. Daudzi meklēšanā ir jau vairāk nekā desmit gadu, tāpēc cerība viņus atrast dzīvus tikpat kā zudusi.

Kopā mēs varam!

2009. gada vasarā pazuda 15 gadu vecā Olga. Neilgi pirms tam Latvijas autoceļu tuvumā bija teju vai izgaisušas vairākas meitenes. Šim laikrakstā izlasītam faktam uzmanību pievērsa uzņēmējs Aleksandrs Faminskis. Viņš devās uz Jaunciema mežu, lai palīdzētu meklēt Olgu. “Kad ierados un runāju ar tuviniekiem, pirmo reizi tuvplānā ieraudzīju šo problēmu. Es redzēju to milzīgo mežu un dažus cilvēkus, kas meklē pazudušo bērnu. Šis gadījums kalpoja par grūdienu turpmākai rīcībai,” stāsta Bezvests.lv dibinātājs un vadītājs. Toreiz nežēlīgi noslepkavoto meiteni atrada tēvs. Gadījums bija skaļš. Izrādījās, ka Olgu nogalinājuši klasesbiedri, kas bija apvienojušies pašu izdomātā organizācijā, kuras mērķis bija laupīšanas un slepkavības. Jaunieši bija ieplānojuši vēl citas slepkavības.

Toreiz Aleksandrs saprata, ka nevēlas palikt malā. Pamazām ap harismatisko un pēc dabas pozitīvo Aleksandru sāka pulcēties domubiedri. Ekonomisti, juristi, metinātāji, bijušie ugunsdzēsēji, policisti, rezerves karavīri, mediķi, taksisti, žurnālisti utt. “Tas nav viena cilvēka veikums, mēs strādājam kā skudras. Kad kopā sajaucas dažādas profesionālās spējas, pieredze un zināšanas, izrādās, ka mēs varam,” saka Aleksandrs.

Pēc palīdzības organizācijā cilvēki vēršas katru dienu – dažreiz vēlas atrast tuvinieku, kas pazudis pirms vairākiem gadu desmitiem, citreiz jautā, ko darīt, ja dzīvesbiedrs aizvedis bērnu. Tomēr bieži vien organizācijas biedriem jārīkojas operatīvi. Ja ir pazudis bērns, meklēšana jāsāk nekavējoties. Ar katru dienu iespēja atrast cilvēku dzīvu samazinās, jo noteicošās ir pirmās 3 dienas. Dažkārt minūtes.

“Jā, mūsu organizācija ir unikāla, ne Lietuvā, ne Igaunijā tādas nav,” ne bez lepnuma atzīst Aleksandrs. “Kad ir notikusi nelaime, cilvēki vēlas, lai pie viņiem aizbrauc, parunājas, uzklausa un kopā dodas meklēt pazudušo. Mani pārsteidz tie, kas uzskata, ka pazudušo iespējams atrast, izmantojot "Google" karti, mobilos telefonus vai pieslēdzoties Pentagonam.” Aleksandrs uzskata, ka viens no lielākajiem Bezvests.lv panākumiem ir tas, ka ar organizācijas starpniecību informācija par personas pazušanu bez kavēšanās tiek ievietota sociālajos medijos un interneta ziņu portālos. “Kādreiz par notikušo nelaimi zināja tikai tuvinieki un policija, tagad par to uzzina visa valsts. Piemēri nav tālu jāmeklē. No Dobeles piezvanīja sociālais darbinieks un pastāstīja, ka pie viņiem atrodas cilvēks, kurš guvis galvas traumu, tāpēc nevar neko par sevi pastāstīt. Publicējām informāciju, un burtiski pēc četrām stundām piezvanīja no Lietuvas, identificēja cilvēku un atbrauca pakaļ.”

Ģeniāls deguns

Kad apņēmīgais Aleksandrs vēl tikai veidoja organizāciju, viņš satika kinoloģi Lailu Skrodeli: “"Bezvēstī " es nonācu nejauši – caur suņiem. Sporta ambīcijas bija apmierinātas, tāpēc gribējās ko vairāk. Reiz kādā treniņbraucienā instruktore no Somijas jautāja: “Kā veidosim treniņu procesu – tā, lai iegūtu sporta atestāciju vai iemācītos reāli strādāt?” Tas bija lūzuma brīdis – es sapratu, ka gribu strādāt.” Pamazām Bezvests.lv sapulcējās profesionālu kinologu komanda. “Japāņu akita, spaniels, borderkollijs un bladhaunds,” intelektuālos degunus, kas spēj izšķirt tūkstošiem smaržu, uzskaita Laila. “Ar savām maņām un kājām suns spēj aizvietot padsmit cilvēku un pārmeklēt ļoti lielu teritoriju. Mums jābūt mobiliem un labi organizētiem, lai varētu izmantot jebkuru tehnisko līdzekli un sasniegt ātru rezultātu, tāpēc suņi pārvalda dažādas specialitātes. Ir klasiskie pēddziņi un tādi, kas spēj iet pa smaržas koridoru zemes virspusē, citi prot atrast jebkuru dzīvu cilvēku lielā teritorijā – mežā vai laukā, un ir suņi, kas meklē mirušos. Diemžēl mēs bieži atrodam mirušus cilvēkus,” stāsta Laila.

Profesionāli apmācīts dzīvnieks var saost cilvēku un sekot viņam pa vairākas dienas vecām pēdām gan meža apvidū, gan sarežģītos apstākļos pilsētvidē. Vai tiešām suns spēj saost vienas pēdas milzīgajā pilsētas smaržu juceklī? “Reiz instruktors man sacīja: nedomā suņa vietā – dod viņam uzdevumu, un suns parādīs, ko spēj, ko ne,” paskaidro Laila. Rezultātu ietekmē daudzi faktori: temperatūra, vējš, atmosfēras spiediens un citi. Aizpērn decembrī Gaiļezerā noslīkušā 20 gadu vecā Kristiāna ķermeņa atrašanās vietu uzrādīja suns. Kā tas ir iespējams? “Fizika! Kad ķermenis zem ūdens sadalās, uz ūdens parādās burbulīši. Atkarībā no vēja virziena veidojas smaržas trijstūris, ko suns saož. Šo metodi sunim speciāli mācīja instruktors no Amerikas,” stāsta Laila. Suns meklēšanas uzdevumu uztver kā visjaukāko rotaļu, pēc kuras viņu gaida liela balva – rotaļlieta vai našķis.

“Vienīgais mūsu finansējums ir ziedojumi un pašu resursi – katrs palīdz ar to, ko var,” uzsver Aleksandrs. Lielākais ziedojums ir paraplāns, ko uzdāvināja Ziedot.lv sadarbībā ar akciju sabiedrību "Latvijas Valsts mežiem" . “Pateicoties tam, dzīvu atradām sievieti, kas bija pazudusi četras dienas,” paskaidro Laila. Policija ar oficiālu lūgumu vērsās pēc palīdzības Bezvests.lv . Jau vairākas dienas Vircavas pagastā tika meklēta sieviete – 2. grupas invalīde. “Tā bija vasara – laiks, kad labības lauki necaurredzami. Pazudusī pati nespēja par sevi parūpēties. Viņa dzīvoja viensētā, kurai apkārt pletās lauki un meži. Mēs sapulcējāmies tās pašas dienas pēcpusdienā un devāmies ceļā. Sākumā imitējām dažādas situācijas, lai saprastu, kā no paraplāna izskatās labībā pakritis cilvēks. Jau pēc divām stundām saņēmām informāciju, ka cilvēks ir redzams. Sieviete četras dienas bija izdzīvojusi bez ūdens un pārtikas. Prieks un saviļņojums bija milzīgs!”

Biedrība vismaz reizi nedēļā meklē atmiņu zaudējušus sirmgalvjus, kas saviem spēkiem nespēj atrast mājupceļu. Lai samazinātu veco ļaužu pazušanas risku, organizācijā nesen tika izstrādātas speciālas SOS ID aproces, uz kurām ir iegravēta būtiskākā informācija: vārds, uzvārds, slimība, telefona numurs, uz kuru zvanīt, ja cilvēks nomaldījies. “Vai tad mūsdienās nav citu, modernāku saziņas iespēju?” jautāju. “Aha, arī jūs iekrītat globālā mārketinga tīklos! Jā, rokassprādzes ir arhaisks līdzeklis, bet esmu nonācis pie secinājuma, ka šis vienkāršais variants ir visefektīvākais. Veci ļaudis neņem līdzi telefonu,” saka Aleksandrs. “Cilvēki ir tik dažādi. Ir tādi, kas nesaprot, ka esam tikai brīvprātīgie. Man dažreiz zvana naktī un dusmīgi jautā: “Ko jūs tur sēžat? Brauciet, meklējiet!” Tad man jāskaidro, ka esam tikai cilvēki, nevis supermeni. Citreiz piezvana un raud: “Oi, oi, mamma pazuda!” Es saku, lūk, telefons, piezvaniet ātrajai palīdzībai, aprakstiet, kā viņa bija ģērbusies. Klausulē klusums: “Vai tad jūs nezvanīsiet, vai man pašai tas jādara?” Daži grib tikai raudāt un savas bēdas novelt uz mūsu pleciem. Mēs esam kā draugi, kas ies kopā ar jums, palīdzēs un neļaus nevienam darīt jums pāri, bet tas nenozīmē, ka mūs var trenkāt turp un šurp.”

Nepavisam nav tā, ka te būtu apvienojušies cilvēki, kas paši piedzīvojuši līdzīgu nelaimi, saka Aleksandrs. “Tieši otrādi – tie, kas zaudējuši tuvinieku, negrib vēlreiz izdzīvot tās sajūtas. Kāds paziņa man teica: es augstu vērtēju to, ko jūs darāt, bet es nepiedalīšos, jo katru reizi vēlreiz pārdzīvoju dēla nāvi.”

Jauni vīrieši dodas nāvē

Kādi cilvēki visbiežāk pazūd? Veci, pusaudži no sociālā riska ģimenēm, uzskaitu. “Jā, problemātiskie pusaudži iekļūst policijas statistikā, tomēr visbiežāk atgriežas. Mūsu pieredze paver citu ainu. Simptomātiski, ka pazūd un izdara pašnāvību jauni vīrieši no labām ģimenēm. Viens, divi... četri,” nesenos pašnāvību gadījumus uzskaita Aleksandrs. “Tā ir smaga problēma, par kuru iepriekš nenojautu. Jauni, nedaudz pāri 20 gadiem, sportiski, ārēji veiksmīgi, skaisti, izglītoti. Šķiet, viss ir, ko vēl var gribēt, bet viņi dzīvi beidz pašnāvībā. Iespējams, tas ir iekšējs sadegšanas process. Cilvēks sev uzliek tik augstu prasību latiņu, ka nespēj to noturēt, vai varbūt ģimenes un sabiedrības spiediens ir pārāk liels,” saka Laila.

Jaunas sievietes labprātīgi no dzīves aiziet daudz retāk. 2015. gada nogalē brīvprātīgie meklēja 19 gadu veco Samantu Dreimani. Meitene mammai bija nosūtījusi īsziņu ar vārdiem: “Piedod, mammu, bet es mājas vairs neatgriezīšos, par daudz viss ir sakrājies...” Tika pārmeklētas milzīgas teritorijas, bet pūliņi nevainagojās ar panākumiem. Meitenes ķermeni privātā mežā nejauši atrada pēc trim mēnešiem. Mājās palika viņas nepilnu gadu vecais dēliņš. “Tas bija ļoti smags gadījums. Runājot ar tuviniekiem, radās iespaids, ka Samanta pati vēl bija kā bērns, viņa bija nogurusi no visa. Mēs nepametam tuviniekus, bet cenšamies uzturēt attiecības arī pēc traģēdijas. Pirms dažiem gadiem pazuda vīrietis. Sieva ar diviem maziem bērniem bija izmisumā, jo vīrs bija ģimenes balsts un apgādnieks. Nu viņas pasaule bija sabrukusi. Mēs vairākus mēnešus viņu apciemojām un pirkām produktus, jo baidījāmies, ka viņa var sev kaut ko nodarīt. Tagad viņa strādā un ir atgriezusies dzīvē.”

Prasu, kāpēc cilvēki tik bieži pazūd mežā. “Nevajag mežu novērtēt par zemu. Pazust var arī pazīstamā vietā, kā saka, trīs priedēs. Tas bija decembrī. Zvanīja pašvaldības policists: “Vai varat atbraukt? Meža malā stāv automašīna, aizmugurējā sēdeklī mazs bērns, motors rūc, bet tuvumā neviena.” Jau grasījāmies doties ceļā, kad policists piezvanīja: vīrietis esot atradies. Izrādās, viņš izkāpis no mašīnas, lai nocirstu Ziemassvētku egli. Nolēmis paieties dažus soļus, pameklēt smukāku kociņu un apmaldījies. Viņš atgriezās tikai pēc divām stundām. Dzīvību zaudēt var ļoti viegli. Pērnajā ziemā puisis sastrīdējās ar meiteni un aizgāja pa Daugavas ledu netālu no Okupācijas muzeja. Ledus ielūza, un viņš noslīka.”

Kad pazūd mazs bērns, sociālie tīkli kļūst nokaitēti. Tā notika arī pagājušajā vasarā, kad Saulkrastos pazuda nepilnus trīs gadus vecais Rūdolfs. Mazo meklēt steidzās cilvēki no Ventspils, Rīgas, Cēsīm. Vienā mirklī Latvija kļuva par siltu cimdu, kurā visi ir tuvi un iejūtīgi. Lai gan teritorija bija briesmīga – krūmāji, necaurejami brikšņi, meklēšana turpinājās visu nakti. Uz rīta pusi puisēnu meklēja tūkstoš cilvēku. Ap divpadsmitiem, kad Rūdolfu atrada sēžam zem koka, visapkārt skanēja aplausi. Kad iepriekšējā vasarā Engures pagastā pazuda gadu un deviņus mēnešus vecais amerikāņu puisēns Fjodors, pat pieredzējuši meklētāji bija izbrīnīti par to, ka mazais basām kājām nogājis divus kilometrus. Vēl lielāku attālumu – piecus kilometrus – citā vasarā tajā pašā Engures pagastā bija mērojis nepilnus divus gadus vecais Hugo. Viņu atrada rīta agrumā, iemigušu sūnās. “Pēc strīda ar mammu, kas aizliedza spēlēt datorspēles, no mājām Purvciemā aizbēga 12 gadu vecs zēns. Pēc mammas lūguma ievietojām informāciju internetā. Drīz vien piezvanīja pārbijusies sieviete. Izrādās, puika drauga vecākiem pateicis, ka viņam atļauts pārnakšņot pie viņiem,” atceras Aleksandrs.

Nevēlas tikt atrasti

Neticami, bet reizēm cilvēks pazūd kā adata siena kaudzē. Aizpērn 72 gadus vecā Aina Krūmiņa izgāja no savām lauku mājām, lai cauri brikšņiem gar pamestu fermu dotos uz Aizkraukles pastu samaksāt kredītu. Ar paraplānu teritorija tika pārmeklēta no trīssimt metru augstuma. Četrdesmit cilvēku sešas stundas sievieti meklēja piecpadsmit kilometru plašā teritorijā. Tomēr kundze nav atrasta līdz šai dienai. Tas ir tik dīvaini.. “Var apmaldīties, kaut kur iekrist – variantu ir daudz,” nopūšas Aleksandrs. “Bija gadījums, kad meklējām vienu, bet atradām citu sievieti. Līķis ilgi bija gulējis krūmos blakus gājēju celiņam. Reiz ilgi meklējām un neatradām kādu vīru. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš bija uzkāpis visaugstākajā kokā un tur pakāries. Nevienam neienāca prātā, ka jāmeklē nevis zemē, bet gaisā.”

Mūsdienās cilvēki uztraucas, ka viņi nepārtraukti tiek novēroti, kameras ir visur, saku. “Jā, kameras ir visur, bet, kad ir vajadzīga informācija par cilvēka gaitām, nav kur to paņemt. Kameras ir butaforiskas. Apsargs redz to, kas notiek konkrētā brīdī, bet ierakstu nav,” saka Laila. “Kad pazuda kundze, kas no Zolitūdes ar vilcienu bija devusies uz Jūrmalu, tuvinieki runāja ar konduktoriem un lūdza parādīt novērošanas kameru ierakstus dzelzceļa stacijās. Tādu nebija. Sievietes mirstīgās atliekas nejauši atrada pavasarī pie upes otrpus sliedēm – vietā, kur viņa nekad negāja.”

Aleksandrs atzīst, ka neesam kļuvuši apdomīgāki. “Kad ziemā pazuda students no Vācijas, izvērtējām katru soli. Tas bija briesmīgi! Viņš pazuda dažas dienas pēc ierašanās Latvijā, bet ne puisis, ar kuru viņš kopā īrēja dzīvokli, ne mācību spēki – neviens nelikās ne zinis. Meklēšanu sākām pēc tam, kad pie mums vērsās viņa draudzene no Vācijas. Pēdējo reizi jaunietis bija redzēts Ķīpsalā. Sapratām, ka jāpārmeklē Zunda kanāls. Palaidām radiovadāmokvadrokopteru, kas ik pēc trim sekundēm fotografēja teritoriju. Attēlos bija redzami divi lūzumi ledū un pēdas, kas varēja liecināt par kārpīšanos. Pēc tam dzelmē tika nolaists zemūdens robots, aprīkots ar sonāru, kas novēro gultni simt metru attālumā. Puiša ķermeni atrada netālu,” stāsta Aleksandrs.

Bezvests.lv nenodarbojas ar krimināliem pazušanas gadījumiem. Ja ir aizdomas par noziegumu, jāvēršas policijā. “Reizēm robeža starp pazušanu un noziegumu ir izplūdusi. Kāda meitene no Vācijas brauca uz Rīgu. Autoostā, kur bija jāpārsēžas citā autobusā, viņa iepazinās ar patīkama izskata arābu izcelsmes puišiem un piekrita doties viņiem līdzi mazliet iedzert. Nav izslēgts, ka alkoholam tika pievienoti medikamenti vai narkotikas, lai pamatīgi apreibinātu meiteni. Rīgā norunātājā laikā viņa neieradās un uz telefona zvaniem neatbildēja, tāpēc māte sacēla trauksmi. Meiteni meklēja Vācijas policija. Jaunie vīrieši, ieslēguši televizoru, saprata, ka var nokļūt lielās nepatikšanās. Viņi piezvanīja uz norādīto telefonu un iedeva klausuli meitenei, kura sakarīgi parunāt nevarēja. Viņa atguvās tikai pēc vairākām dienām. Atgriezusies mājās, meitene pastāstīja, ka neatceras, kas ar viņu noticis. Visticamāk, nekas labs. Mēs nezinām, kā šis stāsts būtu beidzies, ja medijos netiktu skandēts trauksmes zvans. Varbūt meitenes nebūtu starp dzīvajiem,” secina Aleksandrs.

Gadās, ka pazudušie vienkārši nevēlas tikt atrasti. Māte izraudāja acis – dēls pazudis. Viņa bija pārliecināta, ka puisis nogalināts. Pēc pusgada viņa saņēma soda kvīti uz dēla vārda. Sieviete nekavējoties devās uz policiju, jo domāja, ka kāds izmanto viņa dokumentus. Pēc kāda laika policija mātei paziņoja: “Jūsu dēls ir dzīvs, dzīvo laukos kopā ar sievieti un nevēlas ar jums komunicēt.”

Pazudušo 18 gadus veco meitu māte raksturoja kā bērnu – pati nespējot ne paēst, ne apģērbties. Nē, ko jūs! Uz ārzemēm viņa viena nespēj aizbraukt. Drīz vien meita atradās Vācijā, bet par māti vispār negribēja dzirdēt. “Ir gadījumi, kad cilvēks tiek uzskatīts par pazudušu ārzemēs, bet īstenībā atrodas cietumā. Kad personu apcietina, tās dokumentos var atzīmēt, ka nevēlas, lai tuvinieki tiktu informēti par šādu faktu,” paskaidro Aleksandrs.

Cilvēki nebeidz izbrīnīt

Uzduroties līķim, sajūta droši vien ir briesmīga, saku. “Ziniet, esmu saticis cilvēkus, kas līdz šai dienai nav atraduši savus mīļos. Tas ir daudz briesmīgāk. Brīdī, kad tiek atrasts mirušais, kaut kas beidzas, tas ir punkts. Es runāju ar sievieti, kurai pirms septiņiem gadiem pazuda dēls un tā arī netika atrasts. Viņa teica: “Esmu iemācījusies meklēt ar svārstiņu, jo beidzu ekstrasensu kursus.” Redzu, ka viņa burtiski jūk prātā. Es daudz runāju ar tuviniekiem, un viņi man uzdod smagus jautājumus. Kāds vīrs jautāja: “Aleksandr, kur bija Dievs, kad slepkavoja manu dēlu?” Lai rastu atbildes, devos pie Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča. Viņš teica: “Ir jautājumi, uz kuriem cilvēks nevar saņemt atbildi.” Tomēr daudzi par katru cenu grib zināt. Nevajag sevi plosīt, ir jāpapaliek pie pilna prāta un jāsaudzē tas, kas ir. Arī sievietei, kurai pazuda dēls, ir vēl citi bērni, kam ir vajadzīga mīloša, adekvāta mamma.

Meklējot pazudušos, pašu meklētāju pasaules redzējuma robežas ir paplašinājušās. “Cilvēki nebeidz izbrīnīt. Esmu saticis gan atvērtus un labestīgus, gan truli vienaldzīgus ļaudis. Nezināju, ka tādi vispār dzīvo pasaulē. Pirms sešiem gadiem sieviete raudāja klausulē: “Mana mamma ir pazudusi, vai varat atbraukt?” Teicu, ka varam, un lūdzu, lai viņa parāda vietu. Sieviete jautāja: “Vai man noteikti jābrauc? Es nevaru.” Sākumā nodomāju: varbūt viņa ir invalīde vai bērns smagi saslimis. Uz manu jautājumu, kāpēc viņa nevar mūs sagaidīt, sieviete mierīgi atbildēja: “Ziniet, ir zemeņu ražas laiks, man jālasa ogas.” Man šķita, ka tas ir muļķīgs joks. Vēlāk policija atrada pazudušo – viņa bija nogalināta,” stāsta Aleksandrs. “Kad meklējām Gaiļezerā noslīkušo puisi, daži teica: “Kam tas vajadzīgs? Tāpat uzpeldēs.” Man nebija ko atbildēt. Pārņem dīvaina sajūta, kad tuvinieku acīs izlasi – viņi nav priecīgi, ka vecais cilvēks atrasts,” piebilst Laila.

Dažkārt nāve ir dziļi simboliska. Reiz Ķegumā tika meklēts 60 gadu vecs vīrs, kurš meklēja metāllūžņus Neilgi pirms nozušanas vīrs dēlam bija teicis, ka strādā pie kaut kā nozīmīga. Grūti izejamā vietā suņi saoda pēdas. Pavērās savāda aina: milzīgs iebetonēts prettanku ezis un blakus uz baļķa sēdošs miris vīrs. Lūk, tavs sapnis un tas, kas paliek pāri no tevis. Kāds vīrs bija devies sēņot, paņēmis līdzi telefonu un pat kompasu. Tomēr no meža neatgriezās. Skrajā mežā meklētāji ieraudzīja pie koka pieķēdētu velosipēdu un drīz vien arī tā mirušo saimnieku.