Kam Latvijā ir izdevīgi atļaut Georga lentīšu nēsāšanu?
Šogad aprit desmit gadi, kopš Krievijā 9. maija jeb Uzvaras dienas svinētājiem pie krūtežas pirmo reizi parādījās oranžmelnās Georga lentītes. Šajā desmitgadē tās pamatīgi nokaitinājušas sabiedrību. Vieni ar lepnumu tās dāļā Uzvaras dienas svinētājiem, citi tās dēvē par Krievijas agresijas simbolu.
Rosina aizliegt Georga lentītes
Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs marta beigās mikroblogošanas vietnē Twitter ievietoja ziņu, kurā ierosināja aizliegt Latvijā izmantot dažādus Krievijas impērijas simbolus, tostarp arī Svētā Jura (Georga) lentītes: „Labs priekšlikums – ar likumu Latvijā aizliegt arī Krievijas impērijas simbolikas izmantošanu publiskajos pasākumos – Georga lentes u.c.”.
Ministra priekšlikums izpelnījās plašu ievērību, bet tagad tas ir jau aizmirsts. Tieslietu ministra preses sekretārs Andris Vitenburgs Kasjauns.lv skaidroja, ka jautājums joprojām ir aktuāls.
Marta nogalē tieslietu ministrs ir uzdevis ministrijas parlamentārajam sekretāram Jānim Iesalniekam sagatavot konkrētus priekšlikumus grozījumiem normatīvajos aktos (par Krievijas impērijas simbolikas izmantošanu). Protams, šādu priekšlikumu pieņemšana Saeimā nebūs vienkārša, bet ministrs cer uz deputātu atbalstu, Kasjauns.lv uzsvēra Vitenburgs.
Arī Drošības policija neatbalsta Georga lentīšu lietošanu, bet konkrētus ierosinājumus, kā to lietošanu ierobežot, neizsaka. Drošības policijas Kasjauns.lv norādīja:
„Drošības policijas vērtējumā Georga lentīšu lietošana publiskos pasākumos nav atbalstāma, jo saistībā ar Ukrainas konfliktu tā ir ieguvusi negatīvu simbolisku nozīmi un lielai sabiedrības daļai asociējas ar Krievijas agresīvo rīcību pret Ukrainu, nevis ar šīs lentītes vēsturisko nozīmi. Attiecīgi šajā ģeopolitiskajā situācijā Georga lentītes publiska izmantošana sabiedrībā var tikt uztverta kā atbalsts militārā spēka izmantošanai savu politisko mērķu sasniegšanai citās valstīs, līdz ar to var veicināt spriedzi sabiedrībā, nevis Latvijas iedzīvotāju saliedētību.
Jebkurš simbolu aizliegums demokrātiskā sabiedrībā ir rūpīgi jāizvērtē un tam ir jābūt samērīgam ar apdraudējumu, ko rada šī simbola izmantošana.”
Janīna Kursīte-Pakule: „Georga lentītes demonstrēšana savā ziņā ir atbalsts karam”
Tas, vai Georga lentīšu nēsāšanu atļaut vai aizliegt ir atkarīgs no Saeimas deputātiem. Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijas deputāts Juris Viļums (Reģionu apvienība) Kasjauns.lv gan šaubās, vai lentītes būtu tik vienkārši aizliedzamas. Viņš Kasjauns.lv teica: „Lentīšu lietošanu neatbalstu, lai gan tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Aizliegt tās tomēr, domāju, nav iespējams - uz kāda pamata?”
Savukārt šīs Saeimas apakškomisijas priekšsēdētāja Janīna Kursīte-Pakule (Nacionālā apvienība) gan nav tik pesimistiski noskaņota. Viņa Kasjauns.lv norādīja:
Jebkura zīme var būt neitrāla, bet visbiežāk tā iegūst kādu politisku vai citu maģiski mītisku pieskaņu. Kā, piemēram, svastika vai pentagramma. Gan svastikas, gan pentagrammas vēsturiskais ceļš ir vairāku tūkstošu gadu garumā, visdažādākajās variācijās un nokrāsās un nozīmēs. Bet 20. gadsimta Otro pasaules kara šausmas pārdzīvojušajiem šīs divas zīmes saistās ar totalitāro varu Vācijā un Padomju Savienībā. Iziet gājienā ar vienu vai abām šīm zīmēm nozīmē sevi saistīt ar agresiju, kas bijusi un vēl kaut kur ļaužu zemapziņā snauž. Tas pats sakāms par Georga lentīti - kopš pāris gadiem tā kļuvusi par Krievijas impērisko centienu zīmi. Valkāt to nozīmē atbalstīt Krievijas varas agresīvos sapņus, kas tik tieši izteikti kādā 9. maija plakātā Krievijā, Kalugas pilsētā: „Aizgājām līdz Krimai, aiziesim arī līdz Romai”.
Ierindoju Georga lentīti tieši tajā pašā rindā kā svastiku un pentagrammu. Šo zīmju demonstrēšana publiskā veidā - gājienos, mītiņos, noteiktos datumos, kā 9. maijā, uzlūkoju kā piekrišanas zīmi un atbalstu Krievijas revanšisma politikai, savā ziņā - atbalstu karam. Vai naidu musinošas zīmes būtu atbalstāmas? Vai uz tām jāpiever acis? Domāju, ka nē. Zīmes, kuru slēptā ziņa ir agresija, nav pieļaujamas. Vai tās tiks aizliegtas, tas atkarīgs gan no sabiedrības, gan no Saeimas deputātu vairuma nostājas.”
Rīgā aptrūkušās Georga lentītes
Georga lentītes masveidā Latvijā sāka parādīties pirms gadiem astoņiem, kad tā kļuva guva arī par oficiālu Putina Krievijas „Uzvaras simbolu”. Nosodījums lentīšu nēsātājiem izskanējis nevienu reizi vien, bet tā īsti pret to aizliegšanu neviens arī nav iestājies. Piemēram, pērn 8. maijā pie Saeimas piketā pret Georga lentītēm pulcējās tikai nedaudz vairāk par desmit cilvēkiem. Garāmgājēju atsaucība, kurus aicināja parakstīties par Georga lentīšu aizliegšanu, bija gaužām niecīga.
Vismaz šogad Rīgā uz ielām Georga lentītes būs manāmas mazāk. Iepriekšējos gados Antifašistiskās komitejas vadītāja Josifa Korena dzīvoklis ir bijis tāds kā štābs, kur desmitiem kilometrus, citugad pat 50 kilometrus, garie oranži melnie lenšu ruļļi tika rūpīgi sagriezti pie krūtīm spraužamajās Georga lentītēs. Šīs lentītes tika dalītas Rīgas mikrorajonu ielās pie lielveikaliem un skolām. Šogad lentītes nedalīs ne uz ielām, ne pie pieminekļa Pārdaugavā.
Šogad antifašisti palikuši bez Georga lenšu jauniem ruļļiem. Iepriekšējo gadu krājumi izsīkuši, bet iepriekšējo gadu lentīšu piegādātāji no Lietuvas šogad tās Latvijai vairs nepārdošot. Tomēr Daugavpilī Georga lentīšu dalīšana uz ielām noritējusi pilnā sparā.
Georga lentītes neviennozīmīgā vēsture
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka uz Georga lentīšu nēsātājiem var divējādi. Iesākumā oranžmelnās krāsas simbolizēja cīņu pret komunismu. Staļins savulaik vārda vistiešākajā nozīmē apšāva visus tos, kuri lepojās ar Georga lentītēm. Savukārt vienīgais zināmais latvietis, kurš Otrā pasaules kara laikā, varēja lepoties ar Georga lentīti bija Latviešu leģiona ģenerālinspektors Bangerskis.
Oranži melnās lentītes dizains nāk no Svētā Jura ordeņa, kas bija cariskās Krievijas impērijas augstākais militārais apbalvojums. To dažādos paveidos piešķīra gan virsniekiem, gan kareivjiem par īpašu varonību kaujās. Ar Katrīnas II rīkojumu ordenis dibināts 1796. gadā. Līdz 1913. gadam tā oficiālais nosaukums bija Svētā Jura militārā ordeņa goda zīme, bet no 1913. gada – Jura krusts.
Ar Jura krustu apbalvoti arī daudzi latviešu strēlnieki, kas savulaik cīnījušies cariskās Krievijas armijas strēlnieku rindās, krievu – japāņu karā un citos konfliktos.
Svētā Jura ordenis tika likvidēts pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā, taču joprojām tas tika dalīts baltgvardu armijā Pilsoņu kara laikā, tātad karavīriem, kuri cīnījās pret boļševikiem.
Staļina režīms visus Svētā Jura ordeņa kavalierus iznīcināja kā ideoloģiskos pretiniekus. Sarkanarmietim Svētā Jura ordeņa vai krusta pieminēšana varēja beigties kā minimums ar soda rotu.
Otrā pasaules kara laikā Latvijā vienīgais zināmais Jura ordeņa kavalieris bija SS grupenfīrers (ģenerālleitnants) Bangerskis - latviešu virsnieks, kurš cariskās Krievijas armijā karoja Krievijas – Japānas kara un Pirmajā pasaules kara frontēs. Kad pie varas nāca boļševiki, Bangerskis pievienojās baltgvardiem, pie kuriem līdz pat 1920. gadam karoja pret boļševikiem. Viņš bija apbalvots ar IV šķiras Jura ordeni un IV šķiras Jura krustu. Vēlāk Bangerskis kļuva par Latvijas kara ministru, bet vācu okupācijas laikā par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru.
1943. gadā PSRS tika nodibināts Slavas ordenis jeb Svētā Jura ordeņa „uzlabota”, padomiska kopija. Slavas ordenis pēc savas būtības un arī dizaina ir krietni līdzīgs komunistu nīsto „balto” monarhistu Svētā Jura ordenim.
