Latvijas latviešu un krievu avīzes: kā diena pret nakti

Kamēr latviešu laikraksti pārsvarā piedāvāja stāstus par Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanu pirms 25 gadiem, krievu preses tonis bija krasi atšķirīgs – pirmās lappuses rotāja Georga lentītes, skaitot, cik dienu palicis līdz 9. maijam. Joprojām arī vēstīts par „ļaunajiem ukraiņiem”, kuri negrib mieru, bet gan nacismu.

Latvijas lielākās krievu avīzes „Vesti segodņa” izbrīns par to, ka arī latviešiem kaut ko nozīmē nacistiskā režīma sagrāve, bijis tik liels, ka tā ievietojusi rakstu „Vai tik tiešām?” Tajā vēstīts, ka Salaspils memoriālā 8. maijā premjere Laimdota Straujuma un aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis piemin nacisma upurus.

Raksta tonis – vai mūsu valsts vadītāji, kuri pēc savas būtības jau ir naciķi, tik tiešām pieminēs nacisma upurus? Vienlaikus ir arī vairāki raksti par sarkanarmijas varoņiem, kuri netiek pienācīgi godāti par Latvijas atbrīvotājiem.

Kronis visam ir vēsturisks pētījums, kā Ukrainā “taisa savu 16. martu”. Proti, 2. maijā Ukrainā atzīmēja 100. gadadienu kopš Makovkas kaujas Karpatos, kad ukraiņu strēlnieku pulks Austroungārijas armijas sastāvā cīnījās pret carisko Krieviju, lai šo tagadējās Ukrainas daļu nepievienotu Krievijai. Tā neesot nekāda kauju piemiņas diena, bet gan to karavīru godināšana, kas cīnījās pret krieviem. Un tas, protams, jānosoda.

“Ukrainai bija lieliska iespēja ar Krieviju izmantot kopīgo vēsturi un kultūru, kurā etnisko ukraiņu ieguldījums ir nenovērtējams. Ukraina diemžēl izvēlējās savu ceļu,” ar nožēlu teikts „Vesti segodņa” galvenā redaktora Konstantīna Gaivoronska rakstā.

Viena no lielākajām Rīgas krievu nedēļas avīzēm „Subbota” atvērumu veltījusi prezidenta Andra Bērziņa nebraukšanai uz 9. maija svinībām Maskavā. Izteikta nožēla, ka Bērziņš pakļāvies kopējai Eiropas Savienības nostājai.

“Kas notiktu, ja Latvijas prezidents brauktu uz Maskavu? Domāju, ka nekādas ekonomiskas sankcijas no ES puses nesekotu. Eiropas Savienība vienmēr uzsvērusi, ka ciena ES dalībvalstu suverenitāti, tāpēc kādu valsti sodīt par savas neatkarības demonstrēšanu būtu pārāk provokatīvi un politnekorekti,” paudis politologs Andrejs Berdņikovs.

„Subbota” ir jūsmīgs raksts par to, ka šogad 9. maijā pirmo reizi Rīgā sarkanarmijas veterāni un viņu atbalstītāji rīkos „Nemirstīgo pulka” gājienu, kuru laikā Uzvaras dienas svinētāji ar vecām kara veterānu fotogrāfijām rokā dosies pie pieminekļa Pārdaugavā.

Viena izdevniecība, divas pieejas

Jāteic, ka krievu avīzēs publicēto rakstu ideoloģiskais saturs ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli. Viena un tā pati izdevniecība var izdot politiski krasi atšķirīgus izdevumus, tikai katru orientētu savai publikai – vienu krievu, otru latviešu lasītājiem.

Piemēram, izdevniecība „Zīme” izdod gan „Subbota”, gan avīzi senioriem latviešu valodā „Atbalsts”. Krievu avīzē neatradīsiet nosodījumu padomju režīmam un staļiniskajām represijām, taču „Atbalstā” par to ir vismaz pāris rakstu katrā numurā.

Tātad avīzēs gan veido sabiedrisko domu, gan drukā to, ko cilvēki pieprasa. Latvijas krievu laikraksti arī pārpublicē Krievijas preses rakstus. Vismaz trešdaļa rakstu krievu nedēļas laikrakstos ir pārpublicējumi no Krievijas izdevumiem – sākot ar derīgiem padomiem un ēdienu receptēm un beidzot ar politiku un intervijām ar Krievijas slavenībām.

Tikmēr mūsu politiķi sūrojas par Krievijas propagandas ietekmi uz Latvijas sabiedrību, sevišķi krievvalodīgo vidū un pierobežā. Kultūras ministrijā nodibināta Mediju politikas nodaļa prāto par krievu TV kanāla veidošanu un reģionālās preses stiprināšanu. Tomēr nekur tālāk par runāšanu nav tikuši.

Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis atzīst: “Būtiski situācija var mainīties tikai tad, kad lielākajai daļai no tiem, kas padodas „georga lentīšu” propagandai, būs droša pārliecība, ka Latvijā dzīves līmenis ir galvas tiesu augstāks nekā Krievijā. Visi citi līdzekļi ir tikai mazi solīši, kā situāciju uzlabot. Taču arī tie ir vajadzīgi, jo pamazām kopainu ietekmē.”

Arī Latkovska kolēģis Saeimas komisijā Andrejs Judins domā, ka tuvākajā laikā diez vai kas mainīsies: “Tāda ir Latvijas situācija, un nedomāju, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies. Cilvēki, kas dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, nemainīs savu viedokli. Arī tas, ka cilvēks ir gados jauns un ieguvis izglītību Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, pats par sevi nenozīmē proeiropeisko domāšanu. Tāpēc nedomāju, ka ir kāds brīnumlīdzeklis, kas var situāciju mainīt. Lielāka uzmanība jāpievērš izglītībai un kultūrai. Tas nemainīs situāciju uzreiz, bet ilgtermiņā var dot labu rezultātu.”

Ja par dzīves līmeņa ietekmi, vietā citēt kādu latviešu celtnieku, kuram treknajos gados gadījās strādāt kopā ar krievu amatniekiem. “It kā lāga puiši, labi atalgoti, tolaik saņēma 1000 latu mēnesī. Un tik un tā viņi neslēpa, ka īsts prezidents ir Putins, bet Latvijā notiekošais viņus īsti pat neinteresēja un mūsu Vairu Vīķi-Freibergu nonievāja.”

Mazākumtautību skolēni jūtas piederīgi pie Latvijas un sevi visbiežāk identificē kā Latvijas krievvalodīgos, nevis krievus, un jūtas atšķirīgi no Krievijas krieviem, secināts jaunā pētījumā.

Savukārt par latvieti varot tikai piedzimt, ko nosaka galvenokārt pašu etnisko latviešu attieksme. Tāpēc pat lieliska latviešu valoda prasme un iekļaušanās sabiedrībā nepadarīšot cittautieti par latvieti.

Secināts, ka mazākumtautību skolu jaunieši ar cieņu izturas pret Latviju un nesaskata problēmas latviešu valodas lietojumā skolā, viņi drīzāk kritizē izglītības kvalitāti. Viņi neesot arī viegli pakļaujami Krievijas propagandai.

Pētījumam bija atlasīti 89 skolēni no deviņām skolām visā Latvijā. Pētījumu ar biedrības Ascendum atbalstu piecus mēnešus veica pētniece Māra Laizāne.

Elmārs Barkāns/Foto: Rojs Maizītis