Ciemos pie podnieka Evalda, kurš pats izrok un attīra mālu. REPORTĀŽA

Bauskā gar Mūsas krastu vējš ripuļos veļ smaržīgus dūmus, kas ceļas no jaunās mākslinieces Ievas Kaulas mājas pagalma. Šodien ir īpaša diena, jo ieradies meistars ar lielo burtu, māla pavēlnieks Evalds Vasilevskis, lai iekurtu jauno, pirms dažiem mēnešiem paša uzbūvēto keramikas cepli. Pie vārtiņiem stāv liela auguma, tumsnējs vīrs – gauss un pamatīgs, uzreiz redzams – sava ceļa gājējs. Visa viņa būtība ir vērsta uz māliem apķepētu un ķēdēm apjoztu veidojumu. Ceplis ir pasaules centrs! “Citi kurina dārza kamīnu, mēs – cepli. Trešo reizi kopš decembra. Cepļus neiemēģina, viss notiek uzreiz,” skaidro Evalds, pabakstot iekuru cepļa mutē. Viņam ir samtaina balss, kuras rāmo plūdumu nepārtrauc uzstājīgas, nervozas toņkārtas – no uzkalna riedams, krēpēm plīvojot, pie mums skrien dēmoniska skata suns – Jozefs. Lielais lempis ir tik pārpilns ar dzīvības enerģiju un sunisku mīlestību, ka gatavs ar lācīgajām ķepām nomīdīt un ar lielo muti apzelēt ikvienu, kam tiek klāt.

Neviena poda nav, visi ceplī – kad skatos apkārt pēc kāda māla trauka – rokas noplāta Evalds. Labam podnieka mājās podi neglabājas! Ceplī par riktīgiem podiem diennakts laikā taps ap 200 darbu, starp tiem divas lielas grīdas vāzes, trīs lielie podi un mazāki veidojumi. Kamēr pods nav apdedzināts, tas joprojām skaitās māla pika.

Pagātni pēta pēc lauskām

Evalds un Ieva ir starp nedaudzajiem amata meistariem, kas podus darina tieši tāpat kā neolīta laikmetā (4500.–1500. gadā pirms Kristus) dzīvojušie ļaudis. Šim vēstures periodam raksturīgi lieli māla trauki ar apaļu vai smailu apakšdaļu, rotāti ar tipiskiem gludā spiedoga vai ķemmveida ornamentiem. Melno vai tumši pelēko nokrāsu māla trauki iegūst tā sauktajā redukcijas procesā. Senā trauku darināšanas tehnoloģija ir cilvēkam un videi visdraudzīgākā, jo nesatur mākslīgas ķīmiskās vielas. Cepli mūrē virs zemē izraktas bedres no kleķa vai ugunsdrošiem ķieģeļiem. Ceplī brīvā krāvumā saliek podus, vāzes, šķīvjus, svečturus un diennakti nepārtraukti kurina, pēc tam aiztaisa visas spraugas un milzu karstumā – vairāk nekā 1000 grādu temperatūrā – ļauj sarkanajam mālam tapt melnam. Vienā reizē ceplī satilpst 200–300 priekšmetu. Izraugoties pareizos atbalsta punktus, apakšējais pods spēj izturēt 300 kilogramu svaru. Podiem brīvajā krāvumā vienmēr jābūt līdz pašai augšai, citādi nekas nesanāks. Cepļa temperatūru meistars nosaka uz aci – pēc uguns krāsas, liesmas viļņošanās, skaņas – neliela kļūda, un podi izkūst. Vērotājam no malas var likties, ka podi vienkārši samesti kaudzē. Nekā nebija – katram sava vietiņa. Katrs ceplis ir unikāls – otra tāda nav, tāpēc katrs jākurina mazliet atšķirīgi. Cepļa atvēršana nākamajā rītā ir liels notikumus, uz kuru sabrauc no tuvienes un tālienes. “Kāda ir sajūta, ja noiet greizi, atver vāku, bet tur melna masa un lauskas?” jautāju. “Nekāda,” nosaka Evalds. “Nekad nerēķinos, ka kaut kas saplīsis.” Evalds runā kā apskaidrotais, pie sevis pasmaidu, bet Evalds skaidro, ka galvenais ir izziņas process. “Bedres tipa atklātas uguns ceplis, kurā traukus apdedzina svēpējuma tehnikā, ir viens no senākajiem pasaulē. Reducētās keramikas tehnoloģija bija pazīstama no Persijas līdz Spānijai un arī Skandināvijā. Glazūra ienāca no Maljorkas salas 10.–11. gadsimtā un pamazām kļuva par modes lietu. Eiropas vēsture tiek pētīta pēc lauskām, nevis mītiem, un, lūk, lauskas ir reducētas – melnas. Apdedzinājums sarkanā krāsā bija vienīgi Turcijā un Grieķijā.” Saku, ka raupji, autentiski, melni māla trauki ir modē tikai pēdējos gadus. Nē, tas nav modes kliedziens, iebilst Evalds. “1982. gadā Maskavā notika starptautisks simpozijs, kurā tika izstādīta Latgales keramika. Tajā laikā mākslas zinātnieks Jānis Pujāts mūs – jaunos vilcēnus – rosināja neaizmirst seno tehnoloģiju. Zināt teoriju ir viens, bet apgūt to praktiski pie večiem, kas laukos vēl bija palikuši, pavisam kas cits. Viņi daudz ko prata un zināja, bet izstāstīt nemācēja. Pirmo reizi uz Brīvdabas muzeja lielo gadatirgu māla podus atvedu 1984. gadā,” atmiņās klejo Evalds.

Ceplis cilvēku noliek pie vietas

Ievas ceplis būvēts no ķieģeļiem, bet Evalda mājās Kaunatas pagasta Akminīšos ir kleķa ceplis, kas gatavots kā vecos laikos – no vienas daļas ērzeļa mēslu, četrām daļām smilšu un vienas daļas māla – viss sajaukts vijīgā masā. Arī Cēsu pils pagalmā tāds ir. Evalds teic, ka šad tad ar kolēģiem uzbūvējot pa kādam veco laiku kleķa ceplim. Kad prasu, kurš ceplis labāk kalpo, Evalds atbild – tas nav būtiski, svarīga ir uzkrāto zināšanu nodošana tālāk. Mālu podiem Evalds rok netālu no mājām – Rāznas nacionālajā parkā. Esot pietiekami tīrs, tikai jāpārlasa. Dabiskais māls no rūpnieciskā atšķiras ar plastiskumu un sarkanāku nokrāsu. Interesējos, kur Latvijā var atrast mālu podu lipināšanai. Visur, atbild Evalds. “Mūsu zemīte ir bagāta ar Daugavas kreiso un labo krastu, kuru izcelsme ir atšķirīga. Kreisais ir ūdenstilpes gultne, bet labais veidojies, kūstot lielajiem ledājiem. Mūsu māls ir viens no tīrākajiem pasaulē, jo (māls kā minerāls radies, sabrūkot kalnu iežiem), pirms sagult pauguros, pie mums ceļojis kopā ar lielām ūdens masām un ledus blāķiem, pa ceļam attīroties no smagajiem metāliem un nelabvēlīgajiem piejaukumiem. Podniekam vislielākais ienaidnieks ir kaļķis, bet ar to brīnišķīgi var tikt galā, mālu izlaižot cauri sietiem. Kā Evalds Akminīšos iegūst mālu? “Paņemu zirdziņu un aizbraucu,” viņš atbild. “Ziniet, es negribētu romantizēt šo procesu... Mālu izrok, saliek konusos jeb kaudzēs – lietus līst, spīd saule, uznāk sals. Jo ilgāk māls stāv ārā, jo labāk. Tas ir nepārtraukts process: izrok, atstāj, paņem. Mēs, eiropieši, esam nepacietīgi, bet ķīnieši mālu raudzē 50 gadus.” Māla krāsa ir atkarīga no ķīmiskā sastāva. Mālā ir dzelzs, alumīnijs, mangāna oksīds, silikāti, minerāli. Evalds, piesūcies ar malkas cepļa smaržu un, šķiet, arī tā būtību, mīņājas uz vietas, neparko negrib pamest cepli, uguns esot jāuzrauga. Sešas stundas norit cepļa uzsildīšana līdz 300–350 grādiem, pēc tam liesmu mēles laizīs podu sānus. “Šis ir vienīgais no man zināmajiem pasaules cepļiem, kurā, nezaudējot kvalitāti, var dubultot iekšējo darba tilpumu. Šajā ceplī ir 12 rindas, bet es esmu licis vēl sešpadsmit. Tā ir gadu tūkstošos pārbaudīta tehnoloģija. Ceplis ir pirmais tehniskais kontrolieris – ja meistars ir kaut ko par daudz iedomājies, ceplis cilvēku noliek pie vietas.” Evalds lēš, ka ap pusnakti cepļa kurināšanu beigs, bet process turpināsies vēl 12 stundas. No rīta ies lūkoties, kas sanācis. “Lai sasniegtu rezultātu, katru reizi jāpieņem citi lēmumi. Cepli kurina gan mīnus 30 grādu salā, gan plus 30 grādu karstumā, dažreiz pūš vējš, citreiz kā ar spaiņiem lietus. Neatkarīgi no ārējiem apstākļiem ceplī jābūt 1100 grādu temperatūrai.” Prasu, kāpēc ceplis ieslēgts dzelžos. “Ķēde ir ģeniāls izgudrojums, jo katrs posms ir amortizējošs, spriedze neveidojas vienā vietā. Augstajā temperatūrā ķēde būs tā nospriegota, ka skanēs.” Kad prasu, cik Evaldam skolnieku, vīrs attrauc: “Par skolotāju kļūst tikai tad, kad kāds otru tā nosauc. Ja kāds mani sauc par savu skolotāju, paldies Dievam, tātad esmu palīdzējis, iedevis prasmes, neesmu slēpis zināšanas. Senajā Japānā valdīja uzskats, ka skolotājam un skolniekiem jādzīvo viena dzīve. Pēc viņu domām, nav pieļaujami, ka pasniedzējs dažas stundas dienā ir balts, smuks, tīrs, bet pēc tam dara, ko grib. Skolniekam tevi jāredz gan priekos, gan grūtībās, gan zaudējuma brīdī, lai mācītos, kāds lēmums kurā brīdī ir jāpieņem, kas jālaiž garām, ar ko jāsamierinās, pēc kādiem kritērijiem jāizvērtē, kas primārs, kas otršķirīgs. Arī mēs Pūdnīku skūlā, pirms puiši katrs tika pie sava cepļa, visi dzīvojām Akminīšos. Starp citu, Evalds uzskata, ka bērnība ilgst līdz divdesmit gadu vecumam, līdz četrdesmit – jaunība, līdz sešdesmit – briedums, un tikai tad lēnām piezogas vecums.

“Kad nokurināju savu pirmo cepli, ieliku podus kastē, sastampāju un no lauskām uztaisīju celiņu līdz ceplim”, nosaka māla meistars. “Es nosolījos dalīties pieredzē un nekad nevienu nemaldināt, jo reiz pats dzīvē tiku apzināti maldināts. Uz nebēdu aizmirstot neskaitāmu iepriekšējo paaudžu zināšanas, mēs rīkojamies ačgārni. Sērkociņu fabrikai ir tikai 120 gadu, bet uguni cilvēki iegūst tūkstošiem gadu. Vai mēs to varam bez sērkociņiem un šķiltavām? Domājot par to, es iegādājos īstas krama šķiltavas ar dzelzīti, kas karājas man pie jostas. Kad gribu, varu uzšķilt. Pavisam vienkāršas lietas mūsdienu cilvēku padara nevarīgu.”

Evalds piedzima Latgalē, netālu no Rēzeknes. Viņš atceras, ka sešdesmitajos gados lauku skolēni brauca ekskursijās, nevis uz izklaides parkiem un McDonal’ds, bet pa rakstnieku dzimtajām vietām un pie aroda meistariem. 1971. gads, kad Evalds pabeidza vidusskolu, bija nevis Brežņeva, bet hipiju laiks. Gluži par hipiju Evalds nekļuva, bet brīvdomīgās vēsmas uz jaunieti iespaidu atstāja. Puisis bija nolēmis, ka kādu laiku padzīvos, realizējot sapņus, – ceļoja pa Padomju Savienību, būvēja laivas. Jauneklim riebās iekārtas liekulība, viņš klausījās rokmūziku un radio Brīvā Eiropa. “Sākumā kā daudzi aizgāju strādāt uz rūpnīcu Rēzeknē, bet ātri sapratu, kas tas nav man. Strādāju darbus, piemēram, siltumtīklos, kur bija daudz brīva laika. 1973. gadā ar komjauniešu ceļazīmi aizbraucu uz Poliju, 1976. gadā uz Ungāriju, kur Balatona ezera pussalā dabūju tādu kā bliezienu pa pieri. Tur viss bija kā manā bērnībā – austi grīdceliņi, pelargonijas uz palodzes, tantuki baltos priekšautos. Kad to ieraudzīju, sapratu, ka stāšos Mākslas akadēmijā. Akadēmijas gaitenī satiku novadnieku, mākslas zinātnieku Jāni Pujātu, un viņš man jautāja: “Vai tu, puisīt, gribi sešus gadus zinātnisko komunismu mācīties?” Es negribēju. Kā viņam uzreiz, uz vārda, noticēju, līdz šai dienai nevaru saprast. Tālāk viņš man izstāstīja, kādu ceļu iet. Viņš teica: “Kamēr veči dzīvi, brauc pie viņiem, bet ar teoriju vienkārši – iedošu tematu, un tu uzrakstīsi kursa darbu.” Tā arī darījām. Kāpēc tieši mani uzrunāja? Tā notika toreiz un tagad notiek. Latgaļi sveicinoties, viens otru uzrunā „broļi”. Pujāts pieskatīja visus, kas atnāca no laukiem. Visu mūžu viņa sirds lieta bija Latgales keramika, ko viņš pēckara gados paglāba no iznīcības.”

Tā Evalda dzīvē sākās jauns posms – straujš izrāviens, skrējiens, bez atelpas. “Kad cilvēks ar kaut ko ir pārņemts, viņam bremžu nav vispār. Tā gribēšana bija tik liela, ka piecus gadus man brīva laika nebija, nemāku pateikt, cik daudz tajos gados izdevās pagulēt. Pujāts iedeva tematu, man bija jāsameklē literatūra, jāizdara secinājumi un jāatbild. Manu dzīvi veidoja zināšanu uzkrāšana, prakse, maizes darbs un ceļošana ar riteņiem pa podnieku un māla vietām.” Lai saprastu, cik pārņemts Evalds bija ar keramiku, atliek palūkoties un gadskaitļiem. Tie, kas kopā ar viņu 1976. gadā stājās Mākslas akadēmijā, 1982. gadā absolvēja augstskolu, bet Evalds jau bija Mākslinieku savienības biedrs.

Latgales keramikas tēvs, mākslas zinātnieks Jānis Pujāts savā astoņdesmitajos gados rakstītajā grāmatā Latgales keramika savu audzēkni Evaldu nodēvējis par meklētāja stigas gājēju: “Viņa profesionālās izaugsmes un mākslinieciskās domāšanas attīstības ceļš ir straujš un asu, negaidītu pagriezienu pilns. Viņš visu grib atrast pats, kā neticīgais Toms pārbaudīt, pieliekot pirkstu un pataustot. (..) Darbīgums, aktivitāte, nemitīga jaunā meklēšana, pat ja iepriekšējais vēl nav īsti izdibināts, nostiprināts, ir viņa strauji pulsējošās personības būtiska izpausme.”

Evalds lepojas, ka dzīvo Rāznas nacionālajā parkā. Rezervācijā, viņš saka. Akminīšu vārtus rotā ozollapa – lai visi zina, ka arī Evalds ir sargājams. Evalds atceras, ka savā pirmajā darbnīcā Rēzeknes pusē laikā no 1979. līdz 1983. gadam viņš paspēja izdedzināt 50 cepļus. Zīmīgi, ka viņa pirmais ceplis bija mājās ar nosaukumu Zemesgols. Kad sākās stīvēšanās ar radiem par īpašumu, Evalds piekāpās un iegādājās zemi vietā, kur zināja, ka ir māls. Apkārtne bija gleznaina, reljefs tāds, ka kombaini pabraukt nevar. Māja bija būvēta sensenos laikos – bez jumta, pamatiem un bez apkures. Lēnu garu Evalds māju pārbūvēja, izcirta krūmājus un nu sapņo par parku – brīvajā, angļu stilā. Evalds nebeidz jūsmot par ozolu birzi – vienā hektārā 148 ozoli, arī vairāk nekā 200 gadu veci. Savādi – lai gan neviens ozols nav stādīts, visi ar īpašu izjūtu, kā ar mērķi aug. Kā citādi, ja apkārtnē ir vesela pilskalnu sistēma – Zaļais kalns, Ezera pilskalns.

Lapsas vai vilki

Evalds joprojām nekust ne no vietas, bet Ieva solās parādīt, kā top podi. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, studējusi digitālos medijus Londonas mākslas universitātē, viņa pirms diviem gadiem devās pie Latgales podniekiem un izdarīja izvēli par labu podnieka ripas ritmiskajai klaudzēšanai. “It kā liekas – paņem māla pikuci un uztaisi, nekā tāda nav. Kad sāc iedziļināties, saproti, ka tas ir sarežģīts materiāls un līdz gatavai lietai jānoiet ilgs ceļš.”

Vai podi vispār ir māksla? Daži podnieki vai zaļi paliek no dusmām, kad viņus nosauc par keramiķiem vai māksliniekiem. Poddaris un punkts. Māla pods, pilns ar āboliem, savu valdzinājumu nav zaudējis kopš pirmsgalda kultūras perioda, kad ļaudis lipināja apaļus smaildibena podus, iesprauda zemē un ēda no tiem. Ieva atnes dažus brāķētus. Mālam ir raupja, dzīva faktūra. Ir sajūta, ka caur sīkajām porām tas elpo. Aptaustu formīgos, smagnējos podus – lakonisks vēstījums par zemeslodes vēsturi. Ornamentu pamatā ir punkts un svītriņa – visa sākums un pamats. Kad meistars ar sīku zariņu, naža galu vai salūzušu ķemmīti gluži kā senais cilvēks alas sienā mālā ievelk savu stāstu, viņš kļūst neatkārtojams, nenokopējams. Šoreiz Evalds zīmē putnus un vilkus (lapsas vai suņus – ko nu katrs saskata), Ieva – āzīšus. “Vispirms uztaisu podu, tad zīmējot skatos, kā labāk organizēt laukumus.” Ieva pat nemēģina podus dizainēt, jo māla būtība ir spontanitāte. “Man paveicās, ka nebija jāmācās no interneta, bet nokļuvu pie pieredzējuša meistara.” Ieva rāda bildes – radošās apvienības iEWa (Ieva un Evalds) kopīgi veidoto izstāžu ciklu Adam – sarkanā zeme, kas, nemitīgi mainoties, turpina ceļu un tiek papildināts ar jauniem objektiem. Pamattēma paliek nemainīga – pirmsākumu meklējums laikā, kad zīmēm un simboliem bija funkcija, nevis tikai dekoratīvs lietojums. Izstāde turpina ceļot pa Latviju un līdz 8. maijam būs apskatāma Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā. Kad ienāk Evalds un paņem rokās podu, jūtu: māls un lielais vīrs abi rada. Pods lūkojas uz Evaldu un bez vārdiem prasa, kāds būs vēstījums nākamajām paaudzēm. Kad jautāju, kāda nozīme vilkiem uz viņa podu sāniem, Evalds smej: “Parasti sievietes saka, ka tās ir lapsiņas, vīrieši saredz vilkus. Tā ir uztveres atšķirība. Visādi dzīvnieciņi ir tikuši zīmēti, bet iezīmēt dzimuma atšķirības sāku pēc pedofilijas skandāla Saeimā, lai nav lieki jāskaidro, ka ar maniem podiem viss kārtībā – ir viens puika un viena meitene.” Vai tad bez tāda dalījuma nav kārtības? “Kā tad! Ir diena un nakts, augša un apakša, stabils un labils, melns un balts, iedvesma un atslābums, mundrums un nogurums, jo mēs dzīvojam duālā pasaulē. Bez tā nevar iztikt, ne jau mēs to esam izdomājuši. Arī podnieka darbs pakļauts cikliskumam,” stāsta Evalds. Tagad jau daudzi podus darina, lai meditētu, izjustu faktūru, un tas ir labi, jo māls cilvēku attīra, forma atjauno līdzsvaru, funkcionalitāte ļauj pietuvoties vienkāršai patiesībai.

Kad pirms divdesmit pieciem gadiem Latvijas Kultūras fonda vadītājs Imants Ziedonis aicināja meistarus apvienoties amata brālībās, podnieks Evalds Vasilevskis kopā ar četriem mācekļiem nodibināja Pūdnīku skūlu. Toreiz, 1990. gadā, un tagad mērķis nav mainījies – pasargāt seno podnieka amatu no iznīcības. Kad pirms diviem gadiem Latvijas Kultūras fonda darbībā iestājās apsīkums, Evalds ar domubiedriem nodibināja Tradicionālūs zineibu tureitoju bīdreibu Pūdnīku skūla. Kopš 1987. gada katru vasaru Akminīšos pie Evalda notiek vairāku dienu mākslinieku plenērs. “Mūsdienās cilvēki ir pieraduši pie dizainētiem priekšmetiem, bet te visa būšana saistās ar iepriekšējo paaudžu pieredzi,” stāsta Evalds. “Lipinot ar rokām, meistars var justies brīvāks savā radošajā lidojumā un lietot vairāk paņēmienu, nekā sēžot pie podnieka ripas. Arhaiskā metode – ar rokām ļauj lietu sākt un pabeigt. Turpretī, darbojoties ar ripu, trauku izvirpina, tad liek žāvēties un tikai pēc tam taisa osas. Stili, paņēmieni ir dažādi, bet, kad strādā ar mālu, tev jāataudzē spārni. Jaunradei jānāk no cilvēka, nevis no modes vai akadēmiskajiem kanoniem. Domai jābūt brīvai, citādi nekā nebūs.” Spīdīgās, zaļi dzeltenās vāzītes ar cakotām malām, ko mēdz dēvēt par Latgales keramiku, ar etnogrāfiju ir maz saistītas, jo atspoguļo pagājušā gadsimta sākuma art deco stilu un ir neiederīgas mūsdienu interjerā, paskaidro Evalds. “Bieži vien lietas, uz kurām rakstīts hand made (gatavots ar rokām), nebūt nav simtprocentīgs roku darbs. Ja tajās ieguldīts 50% roku darbs, tā arī vajag sacīt, arī cenai jābūt atbilstošai. Es pats roku mālu, attīru, pats taisu katru podu, tāpēc rakstu – 100% hand made. Amatniekam jāstrādā tā, lai katrs darbs, ko viņš rada, ir pasaulē vienīgais. Ja kāds grib tiražēt, ir jāsaprot, ka to cilvēku skaits, kas pērk īstas lietas, nedubultojas, bet ar robotiem mēs nevaram sacensties. Cik ilgi ļausim, ka mūs muļķo? Tā ir krāpniecība apgalvot, ka dreijātu baļķu mājas ir ekoloģiskas. Cik koku jānocērt, lai vienu tādu uzbūvētu?” Par spīti senatnīgajam raupjumam, Evalda podi, vāzes un trauki ir smaki nostrādāti – uz katra oriģināls, raksturīgs zīmējums, krāsu un faktūras nianses. Laikam jau dārgi... “Es nevaru izlēkt no šīs ekonomiskās situācijas. Kas no tā, ka uzlikšu podam cenu 300 eiro, ja nebūs, kas nopērk. Tik skatās un priecājas. Vēl –  cena Vecrīgas mākslas salonā no Akminīšu atšķiras ar to, ka salona cenā ietilps meikaps, solārijs un manikīrs pārdevējai, kas nav parasta, bet prot vairākas valodas.” Reiz pie Evalda atskrēja kaimiņiene ar reklāmas lapu: Vasilevska grīdas vāzi varot nopirkt tikai par 170 eiro! “Amatniekam sāp, ja viņa darbs kādā salonā nostāv gadu. Cilvēks ienāk vienreiz, otrreiz – joprojām stāv noputējis kaktā.” Kamēr Evalds prāto par ekonomiskām sakarībām, es čamdu māla ķobīti un prātoju, ka tas taču mūžīgs. Viss labais šajā pasaulē radīts ar rokām. Kā nekā – cilvēku Dievs arī esot radījis no māla pikuča. Arī cilvēkam nekas nesagādā lielāku prieku, kā jaunrade.

Ieva atnes mistiska izskata veidojumus – tie ir pārāk karstā ceplī kopā sakusuši podi. “Podnieks par šitādām nebūšanām priecājas, jo izjūt cepļa lielo varēšanu. Reiz izplatījās baumas, ka vecie Latgales meistari podus apdedzina zemā temperatūrā. Cepļa primitīvā tehnoloģija ir novesta līdz perfektumam visās fāzēs,” stāsta Evalds, kamēr es jūsmoju par sudraboto līniju uz pelēki melnā poda. Tas ir mālā esošais alumīnija oksīds. “Kamēr trauki vēl karsti un sterili, tos no iekšpuses un ārpuses ieeļļo ar bišu vaska, augu eļļas un propolisa maisījumu. To dēvē par konservēšanu un veic vienu reizi trauka dzīvē. Lielā palielinājumā māls izskatās kā švamme, vienās porās. Ja sīkās, dzīvās būtnes no puķu ūdens un ēdiena iemājo mālā, tās to sagrauj no iekšpuses. Veco laiku podi, kas lobās un pa gabalam sabrūk, nav apstrādāti,” skaidro Evalds. Tad Evalds apsēžas, uzliek uz degungala brilles, apķer ķobi, un liekas, ka zīmējums rodas pats no sevis. Kurš kuru veido – Evalds podu vai pods meistaru? Lode ir ideāls ķermenis, viņš saka, noglaužot poda sānus. “Viss, kas ir apaļš, ir skaists.” Evalds prasa, lai izstāstu sižetu, viņš uzzīmēs. “Podniekam vieglāk, ja viņš zina poda adresātu.” Saku, lai zīmē vilku, kas skatās zvaigznēs. Nekā nebija – viņš auglību zīmēšot, jo viss jau būtībā esot par vienu un to pašu – dzīvību un tās turpināšanos. “Kad vienam mācītājam jautāja, vai sekss bez mīlestības ir grēks, viņš atbildēja, ka bez mīlestības viss ir grēks.” Kas tas par putnu, noprasu. Čāgons, nosaka vīrs. Latviski, vārna. Lūk, arī mēness – gan pieaugošs, gan dilstošs. Mēness stāsta, ka viss notiek tāpat kā agrāk, viss rit un mainās. Es iebakstu podā, tajā paliek vārs mana pirksta nospiedums. Māls kopē jebkuru pieskārienu, garāmejošu žestu, sajūtu. Varbūt pat skatienu. Lai panāktu, ka virsma ir glāsmaina, gluda, Evalds podu pulēs ar vilnas lupatiņu. To var darīt ar zeltu, sudrabu, dzintara gabaliņiem. Evalds saka, ka seno arodu iedzīvināšana ir inovācija, ko var pielīdzināt jauno tehnoloģiju radīšanai. Tā ir: reizēm mēs visai šauri izprotam inovācijas procesu, kas var būt visai dažāds – arī kultūras mantojuma pārvēršana progresīvā idejā. “Tikai caur kultūru mēs spējam novērtēt to, kas ir saglabāts, un nodot tālāk vērtības, lai tās nepazūd. Ir svarīgi likt priekšplānā unikālo, lai mēs neizšķīstu kopējā masā, kā saka, eiropietis un miers.” Nobeigumā viņš piebilst, ka cepļu izņemšanas dienas ir saplānotas līdz septembrim. Nāciet, skatieties, piedalieties!

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve”/ Foto: Aigars Hibneris