Latviešu uzņēmējs saņem vairākus apbalvojumus no Ukrainas armijas par palīdzību karā

Nezinu, ko lai te īpaši komentē, sazvanīts saka Vilis Dambiņš. Tas, ka Ukraiņi karo mūsu vietā, ir jau tik daudz reižu teikts, ka nez vai to ir nepieciešams atkārtot, un ne jau es viens palīdzu Ukrainai. To dara katrs, kuram galva un sirds ir pareizajā vietā un kurš uzskata, ka ja Krievija tagad netiks apstādināta, tad tā pilnīgi noteikti dosies tālāk. Mums, kas daudzus gadus strādā Ukrainā, pazīst tik daudz ukraiņu personīgi, šeit vispār nekādu jautājumu nav. Nav iespējams vienaldzīgi noskatīties uz Krievijas zvērībām un radīto postu un neiesaistīties.

Kā tieši jūs palīdzat Ukrainas armijai?

Mēs palīdzam tiešām ar visu, ko varam - sākot ar bruņuvestēm, naktsredzamības iekārtām un droniem, beidzot ar piemēram, traukiem un higiēnas precēm. Mēs cieši sadarbojamies ar armiju un palīdzam ar to, kas tajā mirklī visvairāk ir nepieciešams un ko mēs varam sagādāt. Mēs esam nodevuši armijai vairāk nekā piecdesmit dažāda veida transporta līdzekļus, dīzeļa ģeneratorus, februārī, martā aktuālas bija, piemēram, siltās drēbes, visu laiku vajag palīdzēt ar remonta materiāliem, instrumentiem, eļļām, degvielu, darām, ko varam.

Visas šīs lietas jūs vedat no Latvijas?

Mēs 2013. gadā iegādājāmies Ukrainā vairākus tolaik faktiski bankrotējušus energouzņēmumus. Tur bija diezgan liela nesakārtotība un gigantiski parādi, iepriekšējie akcionāri nebija saimniekojuši īpaši veiksmīgi un gudri, un viņi bija padevušies, akcijas bija pieejamas.  Mēs zinājām šos uzņēmumus, bijām tos konsultējuši, es izveidoju Latvijas investoru komandu un mēs nolēmām riskēt. Intensīvs darbs daudzu gadu garumā ar kreditoriem, atsevišķu daļu pārdošana, nemitīga darbības optimizēšana, kredītu pārstrukturēšana. Sāka jau šķist, ka mums izdosies, taču tad šajā jau astoņus gadus ilgušajā karā notika šis prātam grūti aptveramais barbariskais pavērsiens un šobrīd, protams, runāt par kaut kādu biznesu Ukrainā ir ļoti grūti, tāpēc arī mūsu uzņēmumu darbība ir pilnīgi mainījusies. Pārdzīvot karu un darīt visu, lai uzvara pienāktu ātrāk. Ukrainā patiešām notiek tēvijas karš. Visa tauta karo ar agresoru un mēs arī, visu, kas ir, dodam karam. Karā nav iespējams būt neitrālam. Tu esi vai nu vienā pusē, vai otrā.

Kas tie ir par apbalvojumiem, ko jūs esat saņēmis no Ukrainas armijas?

Tas nav svarīgi. Mēs vienkārši atbalstām un uzmundrinām viens otru. Karā veidojas citādākas attiecības ar cilvēkiem. Karš parāda, kas tu esi un attiecības starp savējiem kļūst daudz ciešākas. Tā ir vērtība, kas nav izsakāma ne naudā, ne ordeņos.

Kā jūs prognozējat, cik ilgi šis karš turpināsies un vai ir kādas cerības, ka tas varētu drīz beigties, piemēram, ja rietumvalstis palielinātu ieroču piegādes Ukrainai?

Pat ja Krievija šodien nolemtu pārtraukt karot, ukraiņi nepārtrauks, kamēr nebūs izdzinuši krievu armiju no savas valsts, tāds tur šobrīd ir noskaņojums. Attiecīgi intensīvāks vai mazāk intensīvs, bet karš visticamāk turpināsies vēl iespējams ilgi. Ļoti iespējams, ka gadiem. Lielas bažas ir par nākošo ziemu. Mēs šeit Latvijā uztraucamies par to, cik maksās gāze, elektrība, bet Ukraiņi uztraucas vai vispār būs siltums pilsētās. Eiropai šajā sakāra ir iespējams jāgatavojas jaunam bēgļu vilnim no Ukrainas. Visas šī kara šausmas pilnīgi noteikti vēl nav aiz muguruas. Tās zvērības un tas posts, ko Krievija ir atnesusi uz Ukrainu, netiks aizmirsts nekad. Es pats esmu dzīvē agrāk nodarbojies ar biznesu Krievijā, strādājis ar Krievijas klientiem, bet tagad skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami. Tas būtu kā 1940. gadā sadarboties ar Vāciju. To mani bērni nesapratīs, kad izaugs lieli.