"Nav bijušo karavīru. Tas normālajiem nav saprotams." Saruna ar armijnieku Ločmeli

Plašāka publika Ziedoni, iespējams, atceras no komandiera lomas Māra Putniņa filmā "Džimlai Rūdi Rallallā" – par pensionāriem Ādažu bāzē. Bet tas tāds nieks vien ir, viņš filmējies pat kopā ar Džeimsu Bondu – smukulīti Danielu Kreigu, kuru atceras kā ļoti jauku un atvērtu cilvēku. Arī pats Ziedonis tāds ir. Viņa raupjajos pirkstos spoža zalkša saktiņa, ko pats izkalis pirms pāris dienām, vienkārši atbruņo.

– Vairs neesi karavīrs, bet mākslas cilvēks?

– Ar armiju mani saista vienīgi jaunsargi. Ir smēde, jauno kalēju pulciņš.

– Dienu dienā gāju uz mēģinājumiem, tāpēc grūti spriest, cik tā laba vai slikta. Runājot ar cilvēkiem, saprotu, ka baudāma. Ja dzelzs vecis, baikers saka – zini, laikam uz vecumu kļūstu sentimentāls, beigās sēdēju un raudāju...

– Viena no lugas tēmām – visi ir cilvēki, pat ienaidnieks.

– Man dzīvē ir paveicies ar skolotājiem. Viens no tiem bija komandieris, kura vadītajā apakšvienībā dienēju. Viņš teica – cieni sevi, savus biedrus un pretinieku. Ja ir situācija, kad redzi, vari nešaut, tad priekš kam tev šaut? Un man ir bijušas tādas reizes, kad varēju šaut sporta pēc, bet to nedarīju, jo sapratu... kas es tāds esmu, lai atņemtu dzīvību? Ja situācija nav tik kritiska, ka mana dzīve karājas mata galā.

– Redz, nav bijušo narkomānu. Tāpat nav bijušo karavīru. Tas ir baigais vīruss, kas ieperinās tā, ka ārā nedabūsi nekad. Labi atceros vecotēvu, kurš piedzēries ārdījās, kaut ko pa miglu atcerējās, kaut ko neatcerējās – karš sēdēja viņā iekšā, kamēr viņš dzīvoja. Tikai tagad to saprotu – kaut kas notiek tajā prātā tāds, ka normālam cilvēkam nav saprotams.

– Tevi inficēja jau krievu armijā?

– Bet protams! Afganistānā.

– Mjā. Bet nebija variantu. Pirms armijas biju ne visai likumpaklausīgs. Biju uzskaitē bērnu istabā, uz skolu gāju, bija diezgan labas sekmes – dīvainā kārtā, jo vispār nemācījos. Esmu dzimis Aucē, Bēnē gāju skolā, pēc tam Apguldē. Bēnē bija krievu armijas daļa, zaldāti nāca uz ballēm, baigais prieks bija ar viņiem pakauties. Reiz bija riktīgs kautiņš, kaut ko salauzām, stiklus izsitām, Dobelē bija tiesa, man iedeva piecpadsmit diennaktis, sēdēju sutkās, no turienes armijā paņēma, jāsaka, paldies Dievam. Manu draugu, ar kuru pa ballītēm braukājām, ielika cietumā. Arī man nebija tālu līdz tam. Armija to agresiju pārvērta.

– Un kas tevī mainījās?

– Oi, daudz kas. Pirmkārt, es nekad nekaļu plānus mēnešiem vai gadiem uz priekšu. Parasti cilvēks dzīvo ilūzijās, tālu nākotnē, daudzi – arī pagātnē. Es dzīvoju šodienā un esmu sapratis, ka galvenā vērtība ir cilvēks pats, tas, ka tev ir abas rokas, kājas, tu redzi, dzirdi, normāli vari funkcionēt. Es nekad nebūšu naudas vergs. Īpaši tagad esmu sapratis – esmu derīgs, mani pieņem, varu strādāt kino, teātrī. Ja nu tiešām ir tik daudz naudas, ka nav kur likt, uzbūvē baznīcu! (Smejas.) Jo vairāk savā domāšanā esi brīvs no naudas, jo vieglāk dzīvot. Procenti, biržas, zelts, cenas, valūtas kursi – manis pēc tie var mainīties kaut desmitreiz.

– Nu jā. Krievi mācēja to riteni iegriezt, ka apturēt nevar. Tāpēc ļoti daudzi, kas no karstajiem punktiem atbrauca, nespēja iejusties un civilajā dzīvē bija norakstīti. Pa lielākajai daļai vai nu kļuva par bandītiem, vai strādāja milicijā. Ja nepalika virsdienestā.

– Kas tas ir – kāds azarts, adrenalīns, kas nepieciešams vēl un vēl?

– Jā, īstenībā nevari mieru sevī atrast. Tādā normālā darbā. Es, piemēram, nevaru iedomāties, kā cilvēks visu mūžu var sēdēt pie stellēm un aust.

– Arī ne. Teātris ir šausmīgi grūts darbs, katrs aktieris ar savu raksturu, viens pieņem, otrs nepieņem, trešajam nesanāk, katrs jāuzklausa.

– Vai, skatoties uz to, iedomājies, ka būtu vajadzējis uzrakstīt vēl ko līdz kaulam patiesāku?

– Es uzrakstīju. Tagad staigāju, domāju, kam parādīt. Tur nav par karu, tas ir kriminālstāsts ar smagām beigām. Personiski pazīstu tādus, kas nepatiesi nosodīti un nosēdējuši bez vainas.

– Tas ir viens variants. Man pensija nepienāca, un droši vien es līdz tai nenodzīvotu. Ilgi biju SUV (speciālo uzdevumu vienība – Red.), tad divos zemessardzes bataljonos par izlūkvada komandieri. Pēc tam aizgāju uz Kadagu, pieteicos pirmajai misijai Irākā.

– Gribējās īsto karu?

– Arī tagad gribas. Tas nav normāli. Saproti... tas būs stulbi, ko teikšu, bet... karā nav tik daudz nepatiesības, liekulības, melu. Tur atklājas cilvēka iekšējā pasaule, dienas laikā redzi, kas viņš ir, kas aiz ādas.

– Ja man patiktu ieroči, es būtu mednieks vai ietu uz šautuvi. Bet mednieks nebūšu nekad, gribēšu desu – nopirkšu veikalā.

– Bet kāpēc atvaļinājies?

– (Apsver, vai stāstīt.) Labi... Irākā, zīmīgi, ka savā dzimšanas dienā, saķēru lodi, kura, paldies Dievam, palika bruņuvestē. Taču tā iespieda karpālo kanālu, radās problēmas ar roku. Tagad jau atgājis, bet nevarēju krūzīti pacelt. Staigāju, ārstējos, beigās teicu – viss, un atvaļinājos. Mazliet pastrādāju policijā, bet tur sapratu, ka nevaru kontaktēties ar kriminālo pasauli. Bija situācija, kad noķēru divus... faktiski slepkavas. Viņi nodūra puisi, mašīnu gribēja atņemt. Kad viņus mežā noķēru, gribēju nošaut. Ja blakus nebūtu otra kriminālpolicista, varbūt tā arī būtu izdarījis. Sapratu, ka labi tas nebeigsies, un aizgāju. Ja viņš, tikko nodūris cilvēku, to apzinās un mierīgi iet pa mežu, ēd mellenes, otrs dzer aliņu, it kā nekas nebūtu bijis, un vēl mēģina braukt man virsū, stāsta, ka esot krimināla autoritāte... Es tā uzvilkos, ka man zvaigznītes sāka lēkāt gar acīm.

– Oi, es cenšos.

– Kas tevi spēj izsist no sliedēm?

– Mani šausmīgi kaitina netaisnība – uz līdzenas vietas varu sakauties ar cilvēku, kurš iesitis sunim. Tirgū riktīgi sastrīdējos ar diviem pašvaldības policistiem. Viņi nabaga tantukam, kas tirgoja tamborētas sedziņas, adītus cimdus un polietilēna maisiņus, to visu atņēma un vilka uz mašīnu. Viens aiz rokām, otrs aiz kājām, viņa spirinājās.

– Droši vien... Es karavīrus pazīstu uzreiz. Ir kas tāds, kas uzlicis zīmogu. Izturēšanās veidā.

– Tādā, ko nevar dabūt miera laikā? Jo ārstam arī bieži ir skarba dzīve – nāvi redz vaigā.

– Protams. Bet viņš to uztver citādi – nenovēršami, jo nāve pie cilvēka atnāk dabīgā ceļā. Tas nav tā, ka jauni cilvēki vai civiliedzīvotāji cieš no tā, ka lādiņš trāpa mājā. Pazīstu kādu ķirurgu no 1. slimnīcas, viņš arī bija Afganistānā un arī ir pilnīgi citāds. Starp citu, biju pie viņa hospitālī, tikai neatceros. Uzbraucām uz mīnas, tad pagulēju.

– Tu labu laiku biji speciālo uzdevumu vienībā. Ko tā dara Latvijā?

– Gatavojas speciāliem uzdevumiem.

– Deviņdesmito gadu sākumā mūs ļoti aktīvi izmantoja kriminālpolicija, muita, robežsargi. Bija bandītu laiki, netika galā, un mūs ņēma palīgā. Mūsu mērķis bija aizturēt, neitralizēt noziedznieku. Parasti mūs sauca uz smagām lietām – bija gan slepkavības, gan degvielas zādzības Bauskā no naftas vada, slēpņus likām. Populāri bija reidi pa slaveniem krogiem – vienkārši trijos naktī iegāzies un pārbaudi visus, kas tur sēž.

– Ko meklē – ieročus, narkotikas?

– Protams, arī kādas sprāgstvielas. Šausmīgi daudz ko atņēmām tajā laikā.

– Tā varētu teikt. Protams, sākumā arī ar te palikušo krievu armiju bija konflikti. Bet pārsvarā viss mierīgi notika. Garkalnē bija bišķi jāpašauj, arī no Lubānas ielas kājnieki negāja ārā, mēs viņus aplencām, bija uz robežas ar konfliktu. Uz Liepāju aizsūtīja – bija informācija, ka jūras spēki vācas ārā. Atceros, nostādīja mani uz mola, stāvu kā muļķis ar automātu, bet te zemūdene iznirst deguna priekšā. Sargājām sprāstvielas, tā saukto jūras maisījumu. Mūsu uzdevums bija uzmanīt – ja to ved ārā, tad lai izved, ja paliek šeit, lai to pārņem attiecīgas institūcijas, ne kriminālā pasaule. Tas jūras maisījums ir kā resns kabelis, piebāzts ar sprāgstvielu un satīts lielos ruļļos kā elektrības vadi. Zemessardze to izmantoja, apmācot sapierus, palu laikos ledu spridzināja.

– Maskačka arī bija jāpatīra?

– Regulāri Lubānas, Daugavpils iela, tā sauktās točkas, kur šņabi pa naktīm tirgoja. Regulāri braucām ekipāžās ar civilajām mašīnām, netrafaretām vai taksometriem, lai viņi nebēg. Tad ķerstījām tos narkomānus.

– Tev kaut kā izdevās sakārtot arī personīgo dzīvi?

– Jā, kaut visu laiku jūtos vainīgs – zinu, ka neesmu perfekts vīrs un tēvs, kādam vajadzētu būt. Vienmēr esmu bijis citāds, pats to jūtu. Tomēr sieva ir spējusi izturēt gandrīz trīsdesmit gadu, ir divas meitas, divi mazbērni, viņiem ir normāli iekārtota dzīve. Es vienmēr brīnos par savu sievu, kā viņa to visu ir spējusi pieņemt.

– Arī raksturu, protams. Man ir tā, ka vienmēr daru, kā esmu izdomājis. Kad sāku dienēt Latvijas armijā – nakts dežūras, komandējumi, visādas ekstrēmas lietas. Atbraucu vakarā mājās, saku – jāsakrāmē soma, braukšu komandējumā. Uz kurieni? Uz Irāku. Kādu Irāku, uz tik ilgu laiku!

– Un tu juti, ka cilvēks ir uzvilcies, uztraucies, bēdīgs...

– Mamma vēl bija dzīva, šausmīgi pārdzīvoja. Bija visādas situācijas tajās misijās. Sieva stāstīja, ka pēc negadījuma kapelāns naktī sazvanījis un tādā aizkapa balsī – te kapelāns, jūsu vīrs... Viņa saka, es nogāzos ar visu telefonu. Pēc tam – nē, nē, neuztraucieties, viss normāli. Bet ievads tāds, it kā es jau auksts būtu.

– Noteikti vajag, citādi galīgi prāts var aizbraukt, nojuksi. Kad atnācu no krievu armijas, nebiju precējies un vienkārši nevarēju rast mieru. Tāpat jau tagad nav nekāda medusmaize karavīriem, bet krievu armijā nerēķinājās ne ar ko.

Mums izlecējus nevajag

– Tā arī ir, ka kritušos kā malku salādēja kravas kastē?

– Protams. Vēl visādas vājprātības, ko negribu stāstīt, kas tur viss notika. Atnācu mājās un trīs gadus katru dienu tikai dzēru, neko nedarīju. Vienkārši nevarēju atiet no tā visa. Pa to laiku paspēja tēvs nomirt, māte apprecējās otrreiz, māju pārdeva, dzīvot nebija kur. Klīdu visu laiku tajās armijas biksēs.

– Jā, un nav pieņemams. Jo viņam dzīves uztvere, vērtības ir citādas. Ierindas pilsonis mierīgi paies garām, karavīrs uz līdzenas vietas iestāsies par kādu it kā sīkumu. Tādu, kurš kaut nedaudz padienējis armijā, šausmīgi kaitina tie, tagad tā paaudze pamainījusies, bet vienu brīdi bija, es saucu par botņikiem – treniņbiksēs, pirksti gaisā, cepure uz sāniem...

– Ja tev būtu dēli, būtu dresējis?

– Es arī meitas dresēju (smaida).

– Nē, nē. Vadīju sporta nodarbības, biju savācis puikas pulciņā, un meitas arī nāca. Diezgan aktīvi pats tajā laikā strādāju svaru zālē, arī viņi ņēmās. Vecākā meita īpaši bija uzdzinusi tā saukto fizisko formu. Teica, es vīru nedabūšu, paskaties, kādas man kājas. Jā, ja būtu dēli, noteikti būtu citādi.

– Un znotiem esi augstu latiņu uzlicis?

– Ne-e. Saprotu, ka ne visiem jābūt armijniekiem vai karavīriem. Ir arī kas cits jādara – mājas jābūvē vai mašīnas jākrāso. Ja viņai ir labi, un es redzu, ka viņš ir cilvēks, kurš spēj un grib uzturēt ģimeni, cenšas – kāpēc ne?

– Kad ar Gruzdovu iegājāt skatīties ieročus, viņš paņēma pistoli, un tas tik smieklīgi izskatījās, jo viņam nepiestāv. Bet viņš ir ļoti vīrišķīgs cilvēks. Vai tu saproti tādu – trauslo vīrišķību?

– Nav jau svarīgi, cik esi liels vai varens, cik draudīgs izskaties. Svarīgi, kas tev ir iekšā. Redz, atkal nonākam pie komandiera – bija situācija, pirmie lēcieni ar izpletni, un pāris puikas vienkārši apčurājās.

– Izlecot. To sajūtu nevar izstāstīt, ka tu pirmoreiz izkāp nekurienē. Tas jāizdzīvo. Pēc tam mūs nostādīja ierindā, varoņi smējās – visi izlēkuši normāli, tie divi apčurājušies. Bet komandieris saka – ja vēlreiz redzēšu vai dzirdēšu, ka kāds par viņiem smejas vai, nedod Dievs, aizrāda vai baksta, ziniet, kas būs...

– Un kas būs?

– Mums bija preses svētki – aizgāja uz sporta zāli un sparingoja. Viņš saka – atcerieties, ka ne jau viņu gars apčurājās, tā ir viņu miesa, kas bikses pielika. Tā ir normāla reakcija, jo cilvēks nav radīts lidot vai peldēt zem ūdens. Cits vairāk var sevi kontrolēt, cits mazāk. Ja spēj savākties, mobilizēties un tikt tam pāri, beigās ir baigi labie karavīri.

– Situācijas ir dažādas. Kad pirmoreiz tiku apšaudē, arī bija tā, ka galvu nevari pacelt. Bet saproti, ja netīsies prom, viss, tūlīt noklās. Bet diez kas nav – skriet pa klaju vietu, lodes apkārt. Bet tajā brīdī pat īsti nepagūsti nobīties. Pēc tam kad beidzies, saproti... Bet tā īsti man nav bail ne no ūdens, ne augstuma.

Dzīvē cilvēki bieži paiet garām nebūšanām, kurās vajadzētu palīdzēt, iejaukties, bet viņi nav tam gatavi. Reiz, mēs gan divatā bijām, tantuks sadzēries slīka ezerā. Tāda mollīga dāma, iepeldējusi baigi tālu. Sēžam ar džeku krastā, saku – klausies, viņa taču slīkst! Iepeldējām, izvilkām ārā, jau bija pilnīgi nekāda. Citreiz braucu, skatos – baigie dūmi, māja deg. Atlauzu durvis, sēž trīs galīgā ķirsī, kurina krāsni. Saku – ko jūs darāt, augšā viss jumts, trepes deg! No otrā stāva skuķis bļauj, uz palodzes uzkāpusi, arī apaļa tāda, netiek ārā. Saku – lec, mīļā, kā būs, tā būs, mēģināšu noķert. Cik varēju, sabremzēju, norāva mani gar zemi, sev potīti izmežģīja. Bet labi, ka tik vien. Ir forši, ka vari otram palīdzēt. Un armija dod to, ka zini, ko vari. Ja es iepriekš nebūtu darījis, varu pateikt – jā, es varu, bet kā es to varu zināt?

No sliktajiem puikām par virsniekiem

– Pie tevis uz jaunsargiem nākot gan krievu puikas, gan ukraiņu. Viņi par tevi kādreiz varēs teikt – mans dzīves skolotājs?

– (Smejas.) Nezinu, kā šitie teiks, bet tie, kuri pirms gadiem divdesmit nāca pie manis uz treniņiem, arī bija ielas bērni – patika kauties un kādam zapti no pagraba nozagt. Līdz šai dienai viņi mani sveicina, sievai vienmēr apjautājas, kā man iet. Tas ir patīkami. Un galvenais – neviens no viņiem nav nostājies uz kriminālas takas. Kurš ārzemēs, kurš šeit, bet visi normāli puikas, apprecējušies, pa lielākajai daļai ir ģimenes. Un kas no viņiem būtu, ja nebūtu, ar ko viņus nodarbināt? Arī tagad jaunsargos bērni ir dažādi, kurš labāk mācās, kurš sliktāk. Ja ir kādas uzvedības problēmas, vecāki man zvana – vai tu varētu parunāt, viņš ir nesekmīgs. Saku viņam – ja gribi sevi saistīt ar armiju, bez izglītības neviens tevi neņems. Viņš saprot, bet tad atkal uztaisa kādas ziepes. Vecāki aizliedz nākt uz jaunsargiem, tas viņam būšot sods. Saku – labi, lai nenāk. Viņš aizbrauc uz Rīgu, sapīpējas kaut kādus draņķus, atjēdzas toksikoloģijas nodaļā, es mammai saku – nu, tagad ir labāk?

– Jā, diezgan daudz. Ar jaunsargiem esmu kopš 1996. gada, majors Millers, nelaiķis, aktīvi rīkoja lielas nometnes, vairāk par simt bērniem. Eju pa ielu, mani sveicina virsnieks – neatceries mani? Ādažos policijas priekšnieks saka – čau, es taču jaunsargos biju.

– Tu saproti, ka daļa nonāks kariņā.

– Jā. Kurš cits mūs sargās? Ne jau šoferis vai mākslinieks. Gribam mēs to vai ne, armijai jābūt. Jautājums – cik lielai, profesionālai, cik varam atļauties. Jo vēsturiski bijis tā, ja palasām Indriķa hroniku, bija garīgie līderi, cilvēki, kas ara zemi, ganīja lopus, vāca dabas veltes, un bija tādi, kas apsargāja pilskalnus. Viņu nodarbošanās bija karot.

– Tas bija viņu amats. Tajā laikā tas bija normāli. Un, domāju, arī tagad... no karavīra viedokļa normāli – ja tev ir tāds liktenis, tad tu karā krīti. Tā bija goda lieta – mirt kā karavīram, nevis, piedod, no caurejas gultā.

– Mammai grūti.

– Nu, okei... Bet jāpieļauj doma, ka tas viņai nav vienīgais bērns. Ja vienīgais, jābūt lepnai, ka izaudzinājusi karavīru. Tāpat, ja izaudzinājusi profesionālu arāju, kas spēj izaudzēt pietiekami daudz rudzu, lai pabarotu visu ģimeni.

– Jā, tieši tas pats. Pazīstu Ati Klimoviču, viņš bez tā vienkārši nevar.

– Tu ilgus gadus biji advokāta Andra Grūtupa miesassargs.

– Tā sanāca. Bija apsardzes firma Ave Lat sargs, kur strādāja puisis no SUV. Prasīja kaut ko pamācīt. Viņi savākti no ielas, armijā nav bijuši. Sāku kā instruktors – pa mežu, šaušanas, tuvcīņas. Priekšnieks Laimonis Liepiņš, bijušais kriminālpolicijas šefs, man saka – gribi vienu cilvēku pasargāt, pastaigāt līdzi? Normāli maksā, arī nodokļus. Kādu brīdi to darīju, darbus savienojot, tad sapratu, ka viņam vajag vairāk un vairāk, aizgāju no armijas un astoņus gadus nostrādāju pie Grūtupa.

– Ja divos vārdos, smags un konservatīvs, bet īstenībā taisnīgs un vārdu turēja. Ja ko teica, tas bija kā betonā izliets – varēji zināt, ka tā arī būs. Arī viņu dzīve nebija lutinājusi, brīžiem bija depresīvs, bet katrā gadījumā gudrs, erudīts. Ar viņu varēja runāt par jebkādu tēmu – kosmosu, makšķerēšanu...

– Vai ap viņu negrozījās arī kriminālas autoritātes, kas tev nebija pieņemamas?

– Dažu brīdi birojā iebrida kādi debiliķi, kas sava stulbuma pēc sāka trakot, ārdīties. Izmetu ārā, un viss. Kaut kas vilkās līdzi – lai iebiedētu vai atgādināja par sevi. Bija gadījums ar loga spridzināšanu, un līdz šai dienai nav skaidrs, kas viņa dēlam Rāmkalnus nodedzināja.

– Nez kā būtu bijis, ja es viņu līdz tai dienai būtu sargājis. Kad tikāmies, vienmēr aprunājāmies, nekad neteica, ka gatavojas kaut kam tādam. To nevar paredzēt, un jābūt baigai iekšai, lai ko tādu izdarītu.

– Tā, tavuprāt, ir vīrišķība?

– Neapšaubāmi. Viena no augstākajām vīrišķības pakāpēm, ka tu izšķirošā brīdī vari pieņemt tādu lēmumu.

– Ļoti smagi (smejas). Ir jāatrod vidusceļš. Viņš saka – tagad pasēdi te, un tev jāsaprot, ka negrib, lai esi blakus, bet tajā pašā laikā nedrīksti izlaist no redzesloka. Un tu klīsti pa stūriem, lai viņu redzētu. Es varbūt zināju daudz ko, ko pārējie nezina.

Saruna ar vectēvu

– Uznāk. Nezinu, no kurienes tie dzejoļi reizēm iekrīt prātā.

– Tev ir lapiņas, kladītes?

– Visādi blociņi.

– Nē, nav. Pirms divām dienām nolēmu izkalt garu viduslaiku nazi – jānorūda, metāls drusku cietāks jādabū. Bet brīdī, kad to ieliku ūdenī, asmens no sprieguma deformējās. Nu, ko, ārā nemetīs, izkarsēju vēlreiz, uz laktas izdauzīju, taisns, domāju – rūdīt, nerūdīt? Ai, vēl bišķi pakarsēšu, ielikšu ūdenī. Dzirdu – tin, tin, tin – plīst kā stikls, pārrūdījās un pa laktu sabira. Pārskaitos, aizgāju gulēt. Un iedomājies, sapnī runāju ar vecotēvu, kurš bija kalējs, pie viņa mācījos. Viņš man saka – nu, kāda velna pēc tu to otrreiz grūdi ūdenī?! Vienreiz norūdīji, vairāk neaiztiec! Es viņam prasu, bet kā tu rūdīji – eļļā vai ūdenī? Viņš saka – kad vecais metāls, tad tikai ūdenī.

– Bet tie dzejoļi, tēli – krauklis un vilks?

– Man patīk būt vienam, paņemu makšķeri un sēžu pie ezera vai upes. Zivis parasti neķeras, tad pētu, kas apkārt notiek. Kraukļu pāris dzīvojas, skatos, kā ņemas. Atceros, ko lauku vecāmāte stāstīja, kā viņi dzīvo. Vēstures skolotājs bija pārņemts ar skandināvu mitoloģiju – Odinam divi kraukļi, tas viss...

– Nav paralēlā. Domāju, tā ir tā, kurā dzīvojam, bet līdz galam neuztveram, negribam redzēt. Ja tev mājās ir suns vai kaķis, tas vien ir super – sēdi, skaties, kā dzīvnieks uzvedas, ko dara. Tur nav nekā falša, viņš nemelo.

– Ko tu gribi cilvēkiem pateikt?

– Lai nedzenas pēc slavas, naudas, pēc kā pārmērīga. Lai priecājas par to, kas ir. Patiesībā katram atnāk tas, kam viņš ir gatavs, cik lielā mērā nepieciešams. Ja tev tā nav, tas nozīmē, ka nevajag. Var darīt dažādas lietas, lai panāktu savu, bet vai pēc tam būsi laimīgs? Vai būs tas rezultāts, ko gribēji sasniegt? Es šaubos. Man ir lielāki, mazāki projekti – samaksās, nesamaksās, es par naudām nestrīdos.

– Nē. Ja man sešpadsmit gados kāds iedotu tūkstoš latu, es sen jau kapos būtu. Nopircis moci un nosities. Jo tajā brīdī nebiju gatavs. Tas pats ar naudu ir tagad.

– Reizēm esi laimīgs? Vai katru dienu?

– Nezinu, īstenībā tādas baigās pārlaimības nav. Esmu gandarīts par to, kas man ir, pateicīgs augstākiem spēkiem par to, ka esmu. Un galvenais, ka esmu kādam vajadzīgs. Ja cilvēks nav pieprasīts, tad īstenībā zūd jēga dzīvot. Jo tu jau vari rušināties viens pats un ņemties, bet kam tas viss?