Rīgas Centrālajā stacijā pārdod Krievijas propagandas žurnālus, kas attaisno Baltijas valstu okupāciju

Un šo “patiesību” par nieka naudiņām (mazliet virs viena eiro) var iegādāties “dāvanu veikalos” “Postcard.lv”, kur līdzās baloniem, apsveikuma kartiņām un citiem niekiem var nopirkt arī jaunākos Krievijas žurnālus. Pēc skata visai nevainīgus – krustvārdu mīklas, bērniem, dārzkopībai, vēsturei, estrādes zvaigznēm un tamlīdzīgām “nekaitīgām” tēmām veltītus izdevumus. Nekas no pirmā acu uzmetiena žurnāla vākam neliecina, ka tā iekšlapās būtu kaut kas par aktuālo politiku vai pasaules notikumiem.

Krievijas žurnāls: lietuvieši ar entuziasmu stājās Padomju Savienībā!

Arī šī gada jūnija žurnāla “Zagadki Istorii” (“Vēstures Noslēpumi”) numura (22/2022) pieteikumi neliecina, ka tajā varētu būt ieslēpies kāds propagandas raksts, kas liktu matiem saslieties stāvus. Tomēr, ielasoties tekstos, tieši tā arī notiek. Piemēram, rakstā “Kā Lietuva pievienojās PSRS” ir klaji absurdi vēsturiski apgalvojumi:

* Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē Lietuvā bija milzīgi nodokļi, bezdarbs, inflācija, autoritārais režīms visus neapmierinātos slodzīja koncentrācijas nometnēs un nāves sodi nebija retums. Nenoliedzot, ka tai laikā Lietuvā, tāpat kā Latvijā, valdīja autoritārais režīms un visā pasaulē bija Lielās Depresijas laiks, pilnīgi nepamatoti ir apgalvot, ka Padomju Savienība šai laikā zēla un plauka.

* Uzreiz pēc “nīkstošās” Lietuvas apraksta seko apgalvojums: “Un tas viss notiek uz ziņu par to, kā pieaug padomju pilsoņu labklājība un PSRS industrializācijas panākumu vēstījumu fona”. Tādēļ arī 75% lietuviešu tautas (pārsvarā zemnieku) ir neapmierināti ar pastāvošo iekārtu, rīko zemnieku dumpjus un gluži vai ar siekalainām cerībām skatās uz Padomju Savienības pusi.

* Un tad nāca “atpestīšana” – 1940. gada vasarā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā Lietuvā ienāca sarkanarmija un vietējie “vēsti par to, ka Lietuva kļūs par Padomju Savienības daļu uzņēma ar entuziasmu”. Vairums lietuviešu esot bijuši pārliecināti – labāk PSRS sastāvā, jo tik slikti kā neatkarīgajā Lietuvā vienkārši vairs nevar būt.

* Kā neapstrīdams fakts tiek pavēstīts, ka 99,19% vēlētāju Lietuvas “brīvā Seima” vēlēšanās savas balsis atdeva par Tautas darba savienības bloku. Gluži tāpat, kā tas bija tad, kad arī Latviju 1940. gadā okupēja Padomju Savienība.

* Pie tam šai rakstā PSRS tiek parādīta kā labdare, kura Lietuvai atdeva Viļņas apgabalu. Protams, ne vārda par to, ka pirms dažiem mēnešiem – 1939. gada rudenī PSRS, iesaistoties Otrajā pasaules karā vienā koalīcijā ar nacistisko Vāciju, Viļņu atkaroja no Polijas, to pievienojot Baltkrievijas PSR. It kā Viļņa visu laiku bijusi PSRS sastāvā un nu tā to pēkšņi tāpat vien uzdāvina Lietuvas Republikai. Protams, Viļņas jautājums ir sarežģīts, bet tas pirmām kārtām ir Lietuvas – Polijas savstarpējo attiecību jautājums, un ne Krievijai, ne PSRS tajā it kā nebūtu iemesla iejaukties, vēl jo vairāk tādēļ, ka, pēc visa spriežot, Lietuva un Polija šo jautājumu jau sen kā atrisinājušas.

Rasisma attaisnojums

Bet Krievija grib bāzties visām pudelēm par korķi jeb sevi pasludināt par visu teritoriju īpašnieci. Ne jau velti šis “Zagadki Istorii” numurs iznācis šomēnes, kad Krievijas Valsts domes deputāts no valdošās partijas “Vienotā Krievija” Jevgeņijs Fjodorovs iesniedzis parlamenta apakšpalātā likumprojektu, kurā aicinājis atcelt Padomju Savienības Valsts padomes lēmumu par Lietuvas neatkarības atzīšanu 1991. gada septembrī. Tātad Lietuva mūsu - Krievijas! Un arī Viļņa mūsu, tā vispār nekad Lietuvai nav piederējusi, jo bija taču PSRS sastāvdaļa! Ne jau velti Krievijas prezidents Vladimirs Putins, sevi iztēlojoties par Krievijas caru Pēteri I, nu pretendē arī uz Igaunijas Narvas “atgūšanu”.

Iespējams, rūpīgāk ielasoties “Postcard.lv” tirgotajās “patiesībās”, varētu atrast arī kādu “zilu brīnumu” par Latviju. Bet Jauns.lv jau pietika ar viena numura izšķirstīšanu. Izlasot “vēsturisko patiesību”, rodas šaubas arī par citu žurnāla rakstu objektivitāti. Piemēram, tikpat liels materiāls kā par Lietuvu veltīts arī Etiopijas vēsturei. Tā kā vairums latviešu nav tik zinoši par Etiopijas kā Lietuvas vēsturi, var pieņemt, ka ar šī žurnāla starpniecību Latvijas publikai tiek iepotēts kāds greizs priekšstats par šo Āfrikas valsti, jo, kā zināms, tieši Etiopiju Krievija uzskata par “pareizticīgās Āfrikas” priekšposteni, un tai šajā valstī ir nopietnas ģeopolitiskas pretenzijas.

Jāpiebilst, ka šai žurnālā vēl rodams viens otrs pat pārāk dīvains vēstījums, kas, piemēram, jau traktējama kā klaja rasu naida kurināšana. Tā vēstot par to, ka Dienvidāfrikā 1949. gadā aizliedza laulības starp melnādainajiem un baltajiem, savā ziņā pat tiek attaisnota aparteīda politika: “Tas bija aparteīda politikas rezultāts, kas jāsaka arī deva savus pozitīvos rezultātus: tā no 1948. līdz 1994. gada melnādaino dzīves ilgums pieauga no 38 līdz 64 gadiem”.

Vai Krievijas drukātajai presei Latvijā vieta?

Jauns.lv jau rakstīja, ka kādā Rīgas tirdzniecības centrā esošajā grāmatnīcā “Polaris”, kurā pārsvarā tirgo tikai Krievijā iespiestas grāmatas, bez lielām pūlēm var atrast izdevumus, kas attaisno Krievijas iebrukumu Ukrainā un ir vērsti uz naida kurināšanu. Tādi izdevumi gan tur ir bijuši vienmēr, taču trīs mēnešus pēc kara uzsākšanas tiem tomēr tur vairs nebūtu jāatrodas.

Par šo situāciju “Kas Jauns Avīze” vērsās Valsts drošības dienestā (VDD). Dienesta atbilde liecināja, ka grāmatu tirgošana būtībā netiek kontrolēta, taču atsevišķos gadījumos uzmanība tam tiek pievērsta: “Vēršam uzmanību, ka grāmatu tirgus kontrole nav VDD kompetences jautājums. Vienlaikus VDD atbilstoši savai kompetencei vērtē gadījumus, kad grāmatu saturā saskatāmas tādu noziedzīgu nodarījumu iespējamās pazīmes, un tādā gadījumā VDD ņem vērā ne tikai publicēto saturu, bet arī tādus faktorus kā konteksts, situācija, personas nolūks, motivācija, aktivitāšu sistemātiskums, apjoms un radītais apdraudējums”.

Pēc būtības konkrētās “Zagadki Istorii” publikācijas konteksts būtu jāvērtē kā okupācijas režīma attaisnošana. Tādēļ Jauns.lv vērsās ar jautājumiem pie VDD un Kultūras ministrijas, kas atbild par politiku plašsaziņas līdzekļu jomā, vai ir pieļaujama Krievijas drukātās preses izplatīšana Latvijā laikā, kad Krievija īsteno agresiju pret Ukrainu, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka nu Latvijā aizliegti visi Krievijas TV kanāli, ieskaitot arī multeņu un makšķernieku. Tāpat jautājām arī “Origo” un “Latvijas dzelzceļam”, ko viņi domā par šādas preses izplatīšanu viņu degungalā un atbildības zonā. Vēlamies uzzināt arī “Postcard.lv” motivāciju – kādēļ pilnā sparā Latvijā tiek tirgota Krievijas prese ar neslēptu Kremļa “vēsturiskās patiesības” naratīvu? Līdzko Jauns.lv saņems atbildes, par to informēsim lasītājus.