Dezinformācijas un liela informācijas apjoma paradokss
Cilvēki savas esības laikā ir radījuši ārkārtīgi daudz informācijas, un loģiski spriežot, šķiet, ka nekad vēl nav bijis tik piemērots laikmets, lai visi cilvēki vienotos, ka zils nav zaļš un Zemeslode riņķo ap Sauli nevis otrādi. Taču tas nav nebūt tik vienkārši vai pat vispār iespējams. Esam dzirdējuši, kas ir dezinformācija un kas ir maldinoša informācija – deizinformācijai piemīt nolūks kādu maldināt speciāli, lai gūtu sev kādu labumu, atšķirībā no maldinošas informācijas, kas var būt tikai kļūda vai muļķība, ko kāds nejauši bez nodoma nodod tālāk. Taču patiesībā mūsdienās saprast to, kas ir dezinformācija vai maldinoša informācija un kas ir fakti, to interpretācija vai viedoklis, ir diezgan sarežģīti. Viedoklī dalās Mārtiņš Priedols, LU Inovāciju centra LUMIC projekta “Inovāciju pēcpusdienas” dezinformācijas un informācijas uztveres pētnieks.
Cilvēks nav dators, bet gan būtne, kam dzīves laikā izveidojas savas vērtības, attieksmes un viedokļi. Tāpat mums nepieciešamas vēl vismaz pārdesmit dzīves, lai iepazītos ar visu pasaulē radīto informāciju. Piemēram, lai iepazītos ar visu internetā pieejamo informāciju par spilveniem, vajadzētu to lasīt un pētīt gadu no vietas bez pārtraukumiem. Tā kā mēs nespējam analizēt pilnībā katru ziņu, ko lasām, to pārbaudīt un kritiski izvērtēt, nereti piekrītam tai informācijai vai viedoklim, kas saskan ar mūsu pārliecību.
Kas noteikti pasargā no uzķeršanās uz dezinformācijas āķa – viena atbilde varētu būt analītiskā domāšana. Jo cilvēks analītiskāk domā, jo mazāk baidās un vairāk uzticas patiešām pārbaudītai informācijai. Tomēr arī erudīti cilvēki mēdz uzķerties uz dezinformācijas āķa, jo ne vienmēr cilvēks ir gatavs vai spējīgs analītiski domāt. Tādēļ arī grūti izveidot tāda cilvēka profilu, kas nudien uzķersies uz dezinformācijas, bet cits – vienmēr visu balstīs zināšanās un faktos, nevis interpretācijā.
Tomēr ir pētījumi, kas mudina domāt, ka pastāv uzticēšanās paradokss – cilvēks, kurš neuzticas nekam var viegli noticēt gluži vai jebkam. Jo mazāk cilvēks uzticas, piemēram, valdībai, mediķiem vai medijiem, vai pat cilvēkiem kopumā, jo lielāka iespēja, ka var noticēt pat vislielākajiem brīnumiem, kas ir pretrunā vispārīgi pieņemtajam. Cilvēks nevar arī neticēt nekam, tādēļ muļķības it kā aizpilda šo tukšumu. Tieši tādēļ savā disertācijā par informācijas ticamības novērtēšanu, kuru izstrādāju Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, es vairāk koncentrējos uz attieksmēm un emocijā, kas ietekmē informācijas uztveri un ticamības novērtēšanu, nevis uz kritisko domāšanu.
Par šo tēmu es, starp citu, tiku aicināts runāt arī Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienu ietvaros, kur šķietami, ieeja ir tikai eksakto zinātņu pārstāvjiem. Tomēr šī lielā LU Inovāciju centra LUMIC organizētā pasākuma ietvaros vienas no trim Inovāciju pēcpusdienām galvenā tēma bija dezinformācija un cīņa ar to. Tas tikai vēlreiz apliecina to, ka tehnoloģijas un cilvēks ir kļuvis par vienu veselumu – tas, ko mēs katrs redzam savos mobilajos telefonos un kā izmantojam šo informāciju, ietekmē ne tikai mūsu pašu dzīves, noskaņojumu un tamlīdzīgi, bet arī sniega bumbas veidā arī mūsu tuvāko cilvēku un galu galā – visas sabiedrības.
Kā rīkoties gadījumos, redzot sociālajos tīklos dezinformatīvu vai maldinošu saturu? Nekomentēt, nedalīties un neiesaistīties diskusijās! Pat neapdomīgi nospiesta emocijikona var piebērt ogles šim dezinformācijas vilcienam. Ziņo sociālā tīkla administrācijai vai kompetentām varas iestādēm, kas šo draudu var novērst. Ja tomēr nespēj atturēties no komentāriem, atceries – to darot iespējams palīdzēsi kādam trollim un arī tavi sekotāji un sociālā tīkla draugi varētu pamanīt šo informāciju, tādējādi palīdzot tai izplatīties tālāk. Nedrīkst ļaut šai informācijai izplatīties, kur nu vēl iziet ārpus tava “atbalss kambara”. Ar strīdēšanos komentāros nav iespējams otru cilvēku pārliecināt par pretējo.
Tas pats attiecas uz saskarsmi ikdienā, piemēram, ja uz dezinformāciju ir uzķēries kāds tuvinieks. To, vai vispār sākt mēģināt otru informēt un pārliecināt par faktoloģiski apstiprināto informāciju, ir katram jāizvērtē pašam, jo tas var būt ilgi, sāpīgi un emocionāli ārkārtīgi grūti. Jāatceras, ka grūti būs arī otram cilvēkam, jo apgūt jaunu informāciju prasa daudz laika, bet piedzīvot atklāsmi, ka viss, kam līdz šim esi ticējis, ir nepareizs, rada ļoti lielu diskomfortu. Reizēm otram cilvēkam vajag vienkārši dot laiku pašam nonākt pie jaunām atklāsmēm vai palikt pie esošā viedokļa. Jo galu galā – mums katram ir savs viedoklis un patiesība. Vien jautājums – vai tie balstās faktos un zināšanās, vai muļķībās un baumās.
