“Tante Rita, vai mēs varam tevi saukt par babušku Ritu?” Ukraiņu meitenīte apķeras ap kaklu un cieši samīļo latvieti

Rita pastāstīja, ka jau pašā Ukrainas kara sākumā novada pašvaldība operatīvi iesaistījās dažādas palīdzības sniegšanā Ukrainas iedzīvotājiem. Pašvaldības vadītājs ir apzinājis viesu namus, kuri var uzņemt Ukrainas kara bēgļus, kā arī vaicājis, cik daudz ukraiņu var uzņemt Ritas vadītais viesu nams.

“Mums ir liels viesu nams (20 istabas), bet, tā kā ir saistības ar klientiem, kas pie mums ir veikuši rezervācijas, mēs varējām piedāvāt izmitināt aptuveni 20 cilvēkus.”

Sievietes atradušas darbu gaļas kombinātā

Daļa ukraiņu jau paguvuši atrast izīrējamus dzīvokļus. “No mūsu 22 bēgļiem pieci cilvēki šobrīd strādā “Rēzeknes gaļas kombinātā”. Tās ir sievietes, kuras atbrauca pie saviem vīriem, kuri jau pirms Ukrainas kara strādāja gaļas kombinātā.”

Sarunas brīdī viesu namā uzturējās arī astoņi ukraiņu bērni. Viņu vecums bija no 10 mēnešiem līdz 13 gadiem. Turklāt četri jau sākuši apmeklēt skolu Rēzeknē. Viesu namā dzīvoja bēgļi no dažādiem Ukrainas apgabaliem, tostarp tādiem, kas ir ļoti cietuši karā. Bēgļiem tika piedāvātas ne tikai naktsmītnes, bet arī ēdināšana trīs reizes dienā.

Cieša draudzība ar ukraiņiem

Rita atzina: lai arī fiziskās rūpes par bēgļiem nav vieglas, daudz grūtāka ir emocionālā spriedze. Sākumā uzņemtie bērniņi bija ļoti bailīgi. Negatīvu ietekmi uz viņiem atstājis arī garais ceļš, ko bēgļi mēroja no Ukrainas līdz Latvijai.

“Cilvēki ir ļoti labvēlīgi, pateicīgi par mūsu uzņemšanu. Mēs patiešām esam sadraudzējušies ar viņiem. Esam saņēmuši aicinājumus braukt ciemos pie ukraiņiem,” viņa stāstīja un pauda cerību, ka pēc kara varēs piepildīt sapni un aizbraukt ciemos uz Ukrainu.

Grūti dzirdēt viņu stāstus

Viesu namā uzturas arī kāda liela Ukrainas zemnieku ģimene, kuras pārstāvji rādījuši fotogrāfijas, kā viņu tētis turpina apstrādāt zemi Ukrainā. Skumji redzēt, kā jaunais zemnieks pārdzīvo savā zemē notiekošās kara šausmas.

“Grūti dzirdēt viņu stāstus, kā viss tagad notiek pie viņiem. Protams, mēs arī paši sekojam tam līdzi.” Lai nebūtu tik grūtsirdīgs noskaņojums, viesu nama saimnieki cenšas ukraiņus iesaistīt dažādos pasākumos un izklaidēt. “Lai nav tikai tā sāpe.”

Kopīgas Lieldienas

Kopā nosvinētas katoļu Lieldienas, kad organizēta meistarklase olu dekorēšanā. “Ar lapiņām visi iesaiņojām un kopā ēdām svētītās olas, maizi un visus pārējos gardumus, kas bija. Cepām skaistu kūku.”

Kopējas svinības bija arī ukraiņu pareizticīgo Lieldienās. Vakars noslēdzās ar to, ka ukraiņi cepa šašliku un aicināja viesu nama saimniekus ciemos pie viņiem.

Tāpat ukraiņi vairākkārt apmeklējuši citus novadā notiekošos pasākumus. “Lai nav tikai sāpes, mēģinām iesaistīt viņus dažādos kultūras pasākumos.” Piemēram, Adamovas internātskolā dzīvo vairāki desmiti ukraiņu, un “kopā ar ukraiņiem sacepām dažādus gardumus un braucām pie ukraiņu tautiešiem”.

Rita izteica pateicību pašvaldībai, jo tās darbinieki ļoti operatīvi noslēdza līgumus par ukraiņu izmitināšanu un ēdināšanu, kā arī piedāvāja dažādu palīdzību.

Ukrainā varēja strādāt skaistā šūšanas ateljē, bet šeit – gaļas kombinātā

Viņa atzina: lai gan izklausās, ka dzīve ar ukraiņiem rit ļoti harmoniski, ikdiena ne vienmēr ir viegla. Ritas ģimene nedzīvo viesu namā, bet gan katru dienu mēro 30 km uz savām mājām. “Fiziski tas varbūt nav tik smagi, kā tas ir emocionāli..

Redzu sievietes, kuras strādā gaļas kombinātā. Nav tur viegls darbs! Ukrainā viņai bija skaists šūšanas ateljē, kur viņa strādāja ar adatiņu un diegu, bet tagad viņai 12 stundas dienā ir jāstrādā gaļas kombinātā. Kādu rītu, pienākot pie viņas, es saku: “Oļačka, jūs tāda skumīga esat.” Viņa saka: “Jā, protams, ļoti gribas mājās. Tas viss ir smagi.” Viņai satraukums un asaras acīs. Protams, arī man.”

Tik labi kā sanatorijā

“Fiziski mūsu ikdienas solis nav tik grūts, lai gan sagāde un ēdināšana nav vienkārša. Mēs patiešām cenšamies katrā ēdienreizē sarūpēt kādu desertiņu. Nepārtraukti cepam kūkas, pīrāgus, lai viņiem tā nebūtu parasta ēdienreize.

Viens otrs ukrainis jau saka: “Mēs te pie jums jūtamies kā sanatorijā,”” Rita stāstīja par ikdienas rūpēm par ukraiņiem.

Meitenītes lūdz atļauju Ritu uzrunāt par vecmāmiņu

“Mēs dzīvojam ļoti draudzīgi. Reiz no mazajiem bērniņiem pie manis skrien meitenīte, kurai ir divi gadiņi. Viņa apķeras man ap kaklu. Savukārt viņas māsiņa, kurai ir pieci gadiņi, jautā: “Tante Rita, vai mēs varam tevi saukt par babušku Ritu?” Es atbildu: “Jā, meitiņas, var tā saukt mani.” Mums patiešām ir ļoti siltas attiecības.”

Arī ar Ukrainas zemnieku ģimeni viesu nama saimniekiem izveidojušās siltas attiecības.

Sāpīgi skatīties uz bēgļiem un sagruvušajām mājām

Gan Ritas ģimenei, gan ukraiņu bēgļiem ir smagi skatīties video, kuros redzami cilvēki, kam jādodas bēgļu gaitās ar divām somām rokās vai kuru mājas ir sagruvušas un viņiem vairs nav, kur atgriezties.

“Tas, kas tur notiek, ir patiešām ļoti sāpīgi. Emocionāli ir grūti. Mēs jūtam viņiem līdzi. Cenšamies no savas puses darīt visu, ko varam darīt viņu labā.”

Jau domā par atgriešanos mājās

Vai paši ukraiņi drīzumā cer atgriezties mājās vai arī ir gatavi Latvijā uzturēties ilgāku laiku? Iepriekš pieminētā Oļa jau sarunas brīdī aprīļa beigās apsvēra domu atgriezties Ukrainā, jo viņas mājvietas tuvumā Poltavas apgabalā kaujas nenotiek. Viņa teikusi: “Man jau zvana klienti un prasa: “Oļačka, kad tu atgriezīsies mājās?” Arī viņas 17 gadus vecās meitas domā par drīzu atgriešanos Ukrainā.

Tāpat zemnieku ģimene, kurā aug mazi bērniņi, apsver iespēju drīz atgriezties dzimtenē. “Tiklīdz būs iespēja, viņi atgriezīsies mājās, jo viņu tētis ir jau gados un apstrādā zemi, cik vien var. Tā ir viņu iztika.”

Tā kā viesu nams atrodas 40 km no Krievijas robežas, tajā uzturējušies arī tādi ukraiņi, kas Latviju apmeklē tikai caurbraucot, jo vēlas kļūt kādā citā Eiropas valstī. “Viegli viņiem nav, tāpēc mēs darām to, ko varam. Mēģinām viņus iedvesmot un uzņemt kā savu ģimeni.”

Staigā pakaļ saimniekam un lūdz darbiņu

Lai gan ukraiņu bēgļi tūrisma mītnē uzturas kā viesi, viņi labprāt arī palīdz saimniecības darbos, piemēram, piedalās pavasara talkā. Zemnieks Koļa jau pašā sākumā staigāja pakaļ viesu nama saimniekam un lūdza kādu darbiņu. Pirmie bēgļi viesu namā ieradās jau 8.martā, kad laukus vēl klāja sniegs, tāpēc viņi priecājās, ka varēja piedalīties pavasara sakopšanas darbos.

Kāds ukrainis bija gandarīts, kad varēja iziet pa viesu nama istabiņām un apskatīt elektrības kontaktus, slēdžus. “Viņi tiešām piesakās darbiem un lūdz teikt, ja vajadzīga palīdzība.” Piemēram, zemnieks palīdzēja nākamajai ziemai paredzēto malku savest šķūnī.

Savukārt oficiālu darbu ukraiņiem viesu nams nevar piedāvāt, jo viņiem nav tādas vajadzības - šobrīd Rēzeknes tehnikuma audzēkņi iziet praksi viesu namā, palīdzot gan virtuves darbos, gan viesu apkalpošanas sfērā.

Pārbaudījumi ar saaukstēšanos un zobu sāpēm 

Uzņemot Ukrainas bēgļus, Rita jau pašā sākumā aprunājās ar katru ģimeni, kādas ir viņu konkrētās vajadzības. Piemēram, cik lieli apģērbi un apavi bērniem nepieciešami. “Pietika ar zvanu draugiem, radiem, lai visi savestu nepieciešamo. Bija tā, ka mammas paņēma to, kas viņām un bērniem ir vajadzīgs, bet pārējo aizvedām uz Adamovas skolu, kur mitinās lielāks ukraiņu skaits.”

Tāpat piedzīvoti pārbaudījumi ar bērnu slimībām. Jau pirmajās dienās, kad bēgļi iebrauca, viņi saskārās ar bērnu apaukstēšanos, tāpēc bija jābrauc uz Rēzeknes slimnīcu. Tur bērnus pārbaudīja, uztaisīja analīzes un varēja iegādāties vajadzīgās zāles. Labi, ka bēgļiem nav jāmaksā par Latvijas ārstu izrakstītajiem medikamentiem.

Arī ar bērnu zobu sāpēm viesu nama saimnieki vairākkārt tikuši galā. “Zobiņus mēs esam ārstējuši jau četrām meitenēm.”

Esam laimīgi, ka nokļuvām jūsu mājās!

“Mēs cenšamies viņus uzņemt kā savu ģimenīti, lai tas nav tikai pienākuma pēc. Gribam, lai viņi patiešām jūtas labi. Cenšamies no savas puses darīt visu, lai mazinātu viņu sāpes un pārdzīvojumus.

Viņi mums saka: “Esam laimīgi, ka nokļuvām jūsu mājās!” Tā ir pateicība no viņu puses,” Rita pauda prieku par to, ka ir iespējams ukraiņiem kaut nedaudz palīdzēt.