Kuldīgas novadā zog un sazāļo suņus: asa sižeta šausmu stāsts, kas varētu arī nebūt patiesība

Suņu saimniece Eva Ostapenko savus piedzīvojumus sīki aprakstījusi sociālajā saziņas tīklā “Facebook” un aicina citus suņumīļus būt īpaši uzmanīgiem un sargāt savus četrkājainos mīluļus. Savukārt eksperti to lielā mērā uzskata par izdomātu detektīvstāstu. Arī Kuldīgas novada pašvaldības policijas sniegtā informācija liecina, ka laikā, kad sazāļotam sunim it kā vajadzēja apātijā gulēt ieslodzītam kādā voljērā, viņš brīvsolī skraidījis pa pagastu. Bet iesākumā suņu saimnieces Evas Ostapenko stāsts:

“Naktī sapratu, ka kaut kas nav kārtībā”

“15. februārī mana dzīve apmeta pamatīgu kūleni, par ko neviens nevarēja iedomāties, ka tā var notikt. Ap pulksten 13.00 sagriezu gaļu, izlaidu laukā un pabaroju suņus, un aizbraucu līdz Kuldīgai. Atpakaļ biju pēc stundas. Mājinieki katrs bija savos darbos. Prasu, kur Bella? Izstaigājam sētu, saucam – nav ne Bella, ne Treks. No sākuma vēl nekas – mums blakus ir mežs, bieži ejam staigāt, nu varbūt paši izskrējuši loku, kaut neraksturīgi sanbernāram, jo suns nekad neizgāja ārā no sētas, un bez cilvēka vispār nekur. Pat pa sētu staigā pakaļ cilvēkam.

Bet nu labi – visādi var gadīties, un suns paliek suns – mazums kas galvā notiek. Gan jau atnāks. Paiet stunda, divas, trīs – suņu nav. Sāku uztraukties. Sākām staigāt apkārt, saukt – nekā. Visu nakti braukāju ar mašīnu pa tuvējiem ceļiem, meklējam, - nav. Naktī sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, piezvanu pašvaldības policijai un Valsts policijai - izstāstu, ka suņi pazuduši un lūdzu, lai dod ziņu, ja kaut kur manīti, vai kāds cilvēks zvana.

“Treks atsakās no ēdiena un nedzer”

16. februāra rīts – suņu nav. Apzvanu visas patversmes, zvanu policijai, vai nav bijuši kādi suņu ķērāji uz izsaukumiem par klaiņojošiem suņiem. Nekā.

Man sāk zvanīt cilvēki, un stāstīt par to, ka netālu tuvumā esot īpašums, kurā jau labu laiku atpakaļ esot atklāta nelegāla suņu audzētava. Lai arī sen te dzīvoju, bet par tādu īpašumu neko nezinu.
 
Aizbraucu uz Valsts policiju un iesniedzu iesniegumu ar lūgumu veikt apsekošanu šajā īpašumā, nenorādu kādas konkrētas personas, jo nezinu vārdus un uzvārdus – vienkārši ir informācija, ka jau iepriekš šī saimniecība ir bijusi policijas redzes lokā sakarā ar dzīvniekiem. Braucu tālāk meklēt – nekā.

Atrodu kartē, kur atrodas šī saimniecība un dodos uz turieni. Piebraucu pie vārtiem – aizslēgti. Sētā redzu kādus šķūnīšus, suņu rejas, cilvēka neviena. Uz vārtiem uzlikta zīme ar telefona numuru. Zvanu. Atbild man sieviete. Saku, ka esmu piebraukusi pie šī īpašuma vārtiem, vai varu ar kādu aprunāties? Uz ko man tiek uzdoti pretjautājumi – kādā sakarā es tur atrodos, ko meklēju.... Pastāstu, ka man ir pazuduši divi suņi, aprakstu kādi, jautāju vai nav manīti – nē, nekas neesot manīts, un lai braucot prom. Intuitīvi padomāju, ka man jāpasaka kaut kas īpašs: pasaku, ka maniem suņiem ir GPS čipi.
 
Aptuveni pēc četrām stundām, kad sāk krēslot, mājas pārrodas Treks. Protams priecājamies, tikai dīvaini, ka suns nosacīti tīrs. Tam gan tajā brīdī netiek pievērsta uzmanība, kā arī tam, ka suns vienkārši guļ, no ēdiena atsakās, ūdeni arī nedzer. Domājām, - vienkārši noguris, noskrējies. Padomāju – taisnība vien būs – suņi vienkārši aizskrējuši, tad jau tūlīt arī Bella būs mājās. Bet vienalga braucu - meklēju.

Suns nozagts un viņu gatavo transportēt uz Lietuvu

17. februāris. Turpinās meklējumi – eju katrā mājā, izbraucu katru meža celiņu, meklējumu loks jau paplašinās, papildus citi cilvēki staigā pa tuvējiem mežiem, ja nu gadījumā iekrituši kaut kādā bedrē vai ielūzuši ledū, tiek apsekoti dīķi un ezeri.
Pa šīm dienām tika nobraukāti 780 km. Rodas jautājums – kā tas var būt, ka neviens neko nav redzējis un neko nezina? Bellai ir savs īpašs raksturs, viņa vispār ir slinkuma kalngals – augstākais pusstundu viņa var paiet pa mežu, nogurst. Cilvēki apzināti, pilnīgs tukšums. Sanbernārs nav tās sugas suns, kurš tā vienkārši nepamanīts var klaiņot.

Un tad es pamanu komentāru “Facebook”, ka kāda sieviete cenšas mani nomierināt, rakstot, ka sanbernārs drīz pārnākšot.... - es taču ieliku postu, ka man ir pazuduši divi suņi, un es nekur, nevienam nebiju teikusi, ka viens suns ir atradies.

Man telefons kūp no cilvēku zvaniem un man iekšas griežas riņķī iedomājoties, ka mans suns var būt nozagts un ka viņam šobrīd ir slikti apstākļi, vai ka vispār viņu neatradīšu. Jau vēlā vakarā man anonīmi tiek paziņots, ka mans suns ir nozagts, un tiek gatavots transportēt uz Lietuvu, un ka es varu nepaspēt…. Protams, ka man šoks – ko darīt nezinu. Zvanu policijai, saku, ka man ir pamatotas aizdomas kur mans suns var atrasties, nekavējoties lūdzu palīdzību.

Uz to brīdi jau man bija zināmi arī vārdi, uzvārdi, sistēma, kā rīkojas cilvēki, kuri nodarbojas ar dzīvnieku aizvešanu. Man pastāsta konkrētus gadījumus, kad ir draudēts ar ieročiem, kad ir skriets ar dakšām virsū.

“Suņus piesien mežā, lai tos nevarētu atrast”

17. februāris ap pulksten 19,00 piebraucu pie īpašuma, netālu no vārtiem, bet tā, lai mans transporta līdzeklis nobloķētu ceļu un, ja gadījumā kas, nevarētu izbraukt neviena automašīna. Kas notiks - nezinu, kā rīkošos, ja kaut kas notiks – nezinu, neko es nezinu. Zinu tikai to, ka man jābūt tur, un ka es neļaušu izvest savu suni, lai kas arī notiktu. Protams, ka es riskēju ar savu drošību, veselību, automašīnu – bet man bija vienalga. Atbrauca policijas inspektori, izklāstīju visu ko zinu, un atkal lūdzu nekavējoties apsekot īpašumu. Uz ko inspektori paņēma no manis paskaidrojumu, piebrauca pie īpašuma vārtiem, minūti pastāvēja un aizbrauca!!!

Tā es paliku ar savu draugu mašīnā, ko darīt tālāk nav ne jausmas. Apziņa protams šausmīga, jo nezini, uz ko gatavoties un ko darīt. Satelīta kartē var redzēt, ka aiz mājas ir diezgan liels mežs, un pirms tam jau man pa telefonu tika teikts, ka suņi tiekot piesieti arī mežā, lai, ieejot nožogotajā teritorijā, netiktu atrasti, ka saimnieki paši šo vietu esot iesaukuši par “suņu kalnu”. 

Jautājumi bez atbildēm

18. februāris ap pulksten 8.00 man pienāk zvans, ka līdzīgs suns redzēts 15 km attālumā no vietas, kur es atrodos. Protams prieks, šoks, neticība – ja nu kāds vienkārši vēlas mani dabūt prom “no ceļa”, lai var izbraukt? Aizbraucot – jā: tas bija mans sanbernārs, stāvēja ceļa vidū, neko nesaprotot. Kad piegāju, suns mani it kā pazina, taču neizrādīja ne prieka pazīmes, ne kādas savādākas reakcijas, vienkārši stāvēja grīļodamies. Kad pievedu pie automašīnas, priekškājas pati ielika, pakaļkājas nevarēja. Turklāt – suns bija tīrs, balts. Mugura un galva nedaudz slapja, bet visa pavēdere sausa.

Es atguvu savus suņus, un man ir liels prieks par to, ka man atšķirībā no daudziem citiem saimniekiem ir ļoti paveicies, ka notika tieši tā. Es centos aprakstīt cik smalki iespējams, bet tagad varam aplūkot jautājumus uz kuriem es nesaņēmu atbildes:

1. Es apzināti pateicu par GPS čipiem. Man pirmais atgriezās suns, kuram bija čips, nevis abi, jo otram sunim čipa nebija veselības problēmu dēļ, kas vedina domāt, ka cilvēkiem ir čipu nolasīšanas ierīce, un, lai nerastos problēmas, suns tika palaists.

2. Kā sanbernārs – suga, kura ir slinka – var neiziet uz ceļa? Kā neviens cilvēks četru dienu laikā viņu nav manījis, kaut pēc tam atrodas tikai 15 km no pazušanas vietas un uz ceļa.

3. Kā sanbernārs, kurš neatiet no cilvēka, pēkšņi izdomā klaiņot četras dienas.

4. “Facebook” nepublicēju, ka viens suns ir atgriezies: tad kāpēc mani mierina, ka “sanbernārs atgriezīsies”. No kurienes informācija, ka tikai viens suns vēl nav mājās?

5. Kad atradu sanbernāru, viņš bija apātisks, nereaģēja, neko nesaprata, neizrādīja prieka pazīmes, turklāt sauss un tīrs laika apstākļos, kad ir lietus un sniegs. Un spalva sunim ir balta, nevis savēlusies, melna, kādai vajadzētu būt pēc četru dienu klaiņošanas. Tātad suns nav bijis mežā un ir ticis izlaists. Apātijas iemesls var būt vienīgi kādu medikamentu iedarbība.

6. Abiem suņiem bija miegs, atteikšanās no pārtikas un ūdens. Ūdeni sāka dzert tikai uz vakarpusi, un tā, it kā būtu “paģiras”. Ēst sāka tikai nākamās dienas vakarā – un daudz.

7.”Facebook” komentāros, ne arī kā savādāk publiski neesmu nosaukusi ne konkrētas saimniecības nosaukumu, ne konkrētus vārdus, uzvārdus. Kā var zināt, ka es runāju par kādām konkrētām personām: tas izsecināms, ka konkrētas personas sāk man draudēt komentāros, ka man par saviem vārdiem būs jāatbild, un ka mani vērojot....

8. 18. februāra rītā policijai tika paziņots, ka es pulcinu cilvēkus, lai ielauztos konkrētā īpašumā un nodarītu saimniekiem kaitējumu. Mani personīgi neviens nav redzējis, jo pa vārtiem neviens neiznāca, ne tajā dienā, kad biju piebraukusi, ne naktī, ne no rīta. Mani šie cilvēki nepazīst, ne arī es viņus. No kurienes jēdziens – ielauzties īpašumā – ja postā nekas tamlīdzīgs netika minēts.

9. Kāpēc policija nereaģēja nekavējoties līdz ko saņēma iesniegumu 16. februārī, kur bija norādīta konkrēta adrese? Kāpēc policija mani vienkārši atstāja uz ceļa 17. februāra naktī, kad es biju pie īpašuma vārtiem? Un, kamēr es stāvēju no rīta uz ceļa, man tika atsūtīta ziņa, kurā policija noliedz esošos faktus un sniedz atbildi, ka esot uzsākta resoriskā pārbaude, un tiekot risināts jautājums starp abām pusēm - starp kādām pusēm, kas tiek risināts?

Nelegālais suņu bizness?

Visu šo saliekot kopā neviens man nevar aizliegt domāt, ka mani suņi patiešām ir bijuši nozagti. Es nekur, nevienā tekstā neesmu minējusi nevienu personu vārdus, un arī to nedarīšu, lai tas paliek policijas ziņā, un lai policija izmeklē šo lietu. Vēl viens secinājums: lai arī kas un kā to izdarīja, tad darbības ir saskaņotas, atstrādātas un ir izveidots tīkls, kur cilvēki nodarbojas ar nelegālu suņu biznesu.

Saprotu visus tos saimniekus, kuri ir pazaudējuši savus mīluļus, un droši vien vairs neatgūs, un priecājos, ka man ir paveicies, un mani suņi ir mājās. Citam varbūt suns ir tikai miesas kamols, uz ko var nopelnīt, bet man personīgi suns ir tas pats kas bērns. Un vienu varu teikt – ja aiztiek manu ģimeni, bērnus, dzīvniekus – es esmu gatava iet uz jebko, es neapstāšos. Un domāju, ka daudziem ir tāds viedoklis.

Viss ko es šobrīd uzrakstīju ir tikai un vienīgi mana personīga pieredze, mans viedoklis un mani secinājumi. Lasāt un secināt paši, ko saprotat. Nevar vārdos aprakstīt visas tās izjūtas, sāpes, bezcerību, dusmas, izmisumu un nogurumu, kas notika pa šīm četrām dienām. Nenovēlu to nevienam”.

Suņu fermas Latvijā

Ar Evas Ostapenko stāstu iepazinusies arī veterinārārste Lita Konopore, kura “Facebook” pauž:

“Suņu fermas. Kāpēc lai to nebūtu Latvijā, ja tās ir visā pasaulē? 2003. gadā biju eksperte slavenajā Talsu novada Gibuļu lietā (krimināllietā bija darbības ar 33 suņiem, taču suņu bija apmēram 50), tāpēc labi zinu, kas “lācītim vēderā” - ne tikai pēc nostāstiem, bet pēc dalības visos procesos, sākot no suņu izņemšanas un aprakstīšanas un beidzot ar sprieduma pasludināšanu tiesas zālē. Tāpēc, lūdzu, nedomājiet, ka es neticu suņu pavairošanas fermu eksistencei un iespējamām suņu zādzībām. Es ticu! Vēl vairāk: es zinu, kādas tās ir!

Tomēr, ja suņi klaiņo nepieskatīti un Lauksaimniecības datu centrā nereģistrēti, tiem noteikti ir daudz lielāka iespēja, tikt šādā fermā paņemtiem nekā suņiem, kuri apkārt nevazājas. Jo zināt, kas bija pats nožēlojamākais Ģibuļu fermas gadījumā? Ka cietušo nebija, izņemot vienu-divus cilvēkus, jo gandrīz visi suņi uz pavairošanu bija nonākuši, tāpēc, ka saimnieki no tiem vienkārši gribēja tikt vaļā, vai viņi jau tā nevajadzīgi klaiņoja, un intereses atgūt viņus nebija. Un šī vienkāršā iemesla dēļ jau pat zagt nevajag - suņa aizturēšana klaiņošanas laikā nav gluži zagšana, tāpat kā paņemšana “labās rokās” nav zagšana. Vairums suņu šajā fermā nonāca, jo bija tieši šādi “atdoti””.

Asa sižeta dižpārdoklis

Veterinārārste netic Evas Ostapenko stāstam: “Lai kāds kino žanrs patiktu, mūs visus uzrunā dinamiska un interesanta sižeta filmas. Tāpēc, protams, manā ieskatā, ļoti gudri rīkojas tie, kuri sava suņa klaiņošanas paradumus pamanās pārvērst aizraujošā asa sižeta dižpārdoklī.

Vērsīšu uzmanību tikai uz dažiem punktiem, kas man nozog ticamības momentu:

1. Nav tādu veselības problēmu, kuru dēļ sunim nebūtu ievadāms mikročips un tas drīkstētu nebūt reģistrēts Lauksaimniecības datu centrā. Secinājums - suns tika turēts neatbilstoši Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktajam.

2. Ja kāds šo suni tiešām gribēja nozagt, nebija problēmu ielikt savu čipu un piereģistrēt suni uz sava vārda.

3. Nevienu no suņiem neatrada teritorijā, uz kuru visi tika aicināti tos atgūt. Viens suns atnāca mājās pats, otrs - arī atrasts citur.

4. Suņi, kas atgriežas mājās neadekvātā veselības stāvoklī, un viņu uzvedība it kā liecina par sazāļošanu, pat netiek aizvesti pie veterinārārsta apskatei, lai pārliecinātos par viņu veselības drošumu? Ja godīgi, man ar šo pietiek, lai es situāciju vērtētu ļoti kritiski un, kamēr nebūs pierādījumu par zādzību, tikmēr teikšu, ka es tai neticu”.

Pašvaldības policija pārbauda suņus

Pēc visu spriežot, par šo atgadījumu Kuldīgas laikrakstam “Kurzemnieks” pastāstījis vietējās pašvaldības policijas priekšnieks Kaspars Šabāns:
 
“16. februāris. No rīta zvans: Rendas pusē sievietei, iespējams, nozagti suņi. Iesakām zvanīt arī Valsts policijai, dodamies apbraukāt pagastu, jo ir saņemts cits zvans, ka viens suns redzēts skrienam pa ceļu, taču to nesatiekam”.

Tikmēr Kuldīgas novada dome norūpējusies par suņu labturību novadā un ziņo: “Kuldīgas novada pašvaldības policija Skrundā un Alsungā uzsākusi pārbaudes, lai pārliecinātos, vai suņu saimnieki ir čipējuši un reģistrējuši savus mīluļus.

Pašvaldības policijā stāsta, ka pirmais reids Skrundā un tās apkārtnē ir aizvadīts, un atklājušies vairāki pārkāpumi. Tikai vienai trešdaļai no pārbaudītajiem suņiem bija veikts čipēšanas process. Tuvāko nedēļu laikā pašvaldības policijas inspektori dosies reidos uz Alsungu, Skrundu, Nīkrāci, Dzeldu, Rudbāžiem un Raņķiem.

Ja pašvaldības policija reida laikā fiksē, ka suns nav čipēts, īpašniekam tiek dots viens mēnesis laika, lai šo darbību veiktu. Taču katrs gadījums tiek izvērtēts individuāli un termiņi var atšķirties. Ja atkārtotās pārbaudēs policijas darbinieki konstatē, ka tas nav izdarīts, pašvaldības policijai ir tiesības piemērot sodu.

Tāpat policijas inspektori novērojuši, ka bieži suns ir čipēts, taču īpašnieks to nav reģistrējis. Ja saimnieks savu mīluli nav reģistrējis Lauksaimniecības datu centra reģistrā, tad tam var piemērot administratīvo sodu. Tāpēc pašvaldības policija aicina arī reģistrēt suņus šajā sistēmā, lai nerastos pārpratumi”.