Jādzīvo bailēs, vai tēvs reibumā nenokrīt un nenosalst. Līdzatkarīgo posts Latvijā
No visiem alkoholiķiem Latvijā tikai 3% spēj pārstāt dzert - tā ReTV atzīst anonīmo alkoholiķu grupu dalībnieki. Savukārt vēl viena liela problēma ir līdzatkarīgie.
Latvijā starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstīm ir augstākais absolūtā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju. Desmit gadu laikā Latvija no topa vidus nokļuvusi tā augšgalā. Pārrēķinot grādīgos dzērienus absolūtajā alkoholā, 2019. gadā viens Latvijas iedzīvotājs izdzēra 12,9 litrus.
Anonīmo alkoholiķu grupas dalībnieks Artis, kura vārds ir mainīts, atzīst, ka statistika ir skaudra - dzert pārstāj tikai 3%, daudziem iznākums ir letāls.
Labākā palīdzība ir nepalīdzība
Artis atkarību ir uzvarējis. Jautājot, kā līdzcilvēkiem palīdzēt, viņš atzīst - labākā palīdzība ir nepalīdzība. “Tas diemžēl darbojas, bet reti kurš to ievēro. Jo - kā es savam tuvākajam nepalīdzēšu, kā es savu dēlu vai kādu zem tanka pametīšu? Un tad, kad visi jau sāk nedot, visi izdzen ārā un neviens vairs iekšā nelaiž - ne ģimene, ne vecāki -, tad ir tā iespēja sākt domāt.”
Kamēr turpinās palīdzēšana, Artis to sauc par “brīvbiļeti uz nākamo dzeršanu”. Viņaprāt, dzērājs izlaipos, izdomās, samelos un vienmēr izbrauks sausā. “Tāds kārtīgs dzērājs sev apkārt ir sapulcinājis kādus vismaz desmit līdzatkarīgos. Tie ir tie tuvākie, tie ir darbabiedri, priekšnieks kaut vai. Nu, jā, līdzatkarīgie ir tie, kas dzīvo to dzērāja dzīvi - to normālo dzīves pusi. Piemēram, dzīvesbiedre glābj viņu, dara visas vīra lietas mājās, piesedz... Dzērājs jau ļoti labi iekārtojies.”
Artis skaidro, ka līdzatkarība ir tieši tāda pati neārstējama slimība kā alkoholisms. Un abos gadījumos finišs var būt letāls.
Ir atbalsta grupas gan alkoholiķiem, gan līdzatkarīgajiem dzīvesbiedriem, gan arī pieaugušajiem alkoholiķu bērniem. “Piemēram, tas būtu tā, ka es jau esmu pieaudzis cilvēks, bet mani vecāki bija dzērāji, un es ar sevi netieku galā. Mana dzīve ir neizdevusies. Jo visas šīs lietas velkas līdzi. Uz mūžu tas ir.”
Rehabilitācijā uzņem tikai pēc paša piekrišanas
Ja atkarīgais pats lūdz, tad palīdzēšanai ir pavisam cita nozīme. Tomēr, kad cilvēks pārstāj dzert, var sākties jaunas problēmas. Līdzatkarīgie ir apjukuši - viņiem jāpārstāj dzīvot alkoholiķa dzīve, bet savu dzīvi dzīvot vairs nemāk. Vilnis Bergkinds, rehabilitācijas programmas “Teen Challenge” pārstāvis, norāda, ka jārēķinās, ka brīvība no alkohola tiks pārbaudīta. “Nāk dzīves grūtības, nāk dzīves problēmas, kaut kādi apstākļi. Izrādās, ka cilvēks klūp un krīt atkal - brīvība vienmēr tiks pārbaudīta, cik tad tu esi brīvs.”
Vilnis Bergkinds apstiprina, ka rehabilitācijas centros un klīnikās cilvēku uzņem tikai pēc paša piekrišanas. “Tu uzdod jautājumu - kāpēc, kā tu pieņēmi lēmumu? Un tad viņi saka, nu, tur sieva gribēja, māte gribēja... No malas izskatās, ka viņš sper šo soli. Vai kāds saka: “Nebija kur dzīvot, nebija kur palikt.” Bet tā nav tā motivācija. Tas uzreiz jau patiesībā parāda, vai tas aizvedīs pie kādiem augļiem, vai būs rezultāti, tas būs īstermiņa moments, kur būs uzlikts ielāps uz cauruma, bet caurums jau paliks.”
Visu laiku jādomā, vai tēvs kur nenokritīs un nenosals
Talsinieces Rēzija un Anna, kuru vārdi ir mainīti, ir divas māsas, pašas atzīst, ka tēta alkohola problēmu dēļ nācās kļūt pieaugušām ļoti agri. Dzeršanas periodi jau kļuvuši biežāki un garāki par nedzeršanas laiku.
Pašam jāgrib - tā ir arī lielākā problēma, kas ģimenēm un līdzcilvēkiem neļauj alkoholiķus ievietot klīnikās. “Viņam pilnībā vienalga par visu pārējo pasauli, par visiem bērniem, par visu... Pazūd laika izjūta, vienīgais, kas viņu interesē, ir pudele. Ja viņš ir piedzēries, ja viņš grib dzert vienkārši, kāpēc lai viņš ietu ārstēties, jo kaut kādi cilvēki izdomājuši, ka viņam jāiet ārstēties. Lai viņu iespundētu uz nezin cik dienām bez telefona, visiem saziņas līdzekļiem. Protams, ka viņš negribēs to darīt pie tāda prāta,” norāda meita Rēzija.
Kad pašas vairs netiek galā, māsas zvana policijai, kas tālāk - neatliekamai medicīniskai palīdzībai, taču risinājuma nav.
Māsas pat dzirdējušas atbildi, ka ar šādām situācijām jātiek galā ģimenē.
“Tajā brīdī tu gaidi no tiem cilvēkiem, ka viņi varēs palīdzēt vairāk. Ja tu ar viņu netiec galā, tad viņi taču tiks. Viņi arī bieži vien pasaka, ka nevar neko izdarīt. Tev tāda sajūta, ka nav vairs cerību. Tu vairs nezini, ko darīt,” atzīst meita Anna.
Pārējā ģimene jau padevusies un novērsusies. Māsas atzīst, ka tas ir visgrūtākais, jo problēmā viņas jūtas vienas. “Pēc tam nākamajās dienās dzird, ka kādas tantes runājušas, ka divas mazas meitenītes stiepj uz pleciem dzērāju pa ielu. Tev jāuztraucas, it kā tas būtu tavs bērns, bet viņam būtu jārūpējas par tevi. Tev visu laiku galvā doma, vai viss būs labi, vai viņš kaut kur nenokritīs un vienkārši nenosals. Vai kāds viņu nepiekaus, vai tamlīdzīgi. Tāpēc visu laiku, cik vien iespējams, gribas izsekot līdzi,” stāsta Rēzija.
Svarīgs ir pagrieziena punkts
Tikmēr Vilnis Bergkinds atgādina, cik punkts, kurā alkoholiķis nonāk līdz izmisumam, patiesībā ir svarīgs. “Viņš patiesībā ir šis pagrieziena punkts. Tuvinieki kādreiz var cilvēkam traucēt nonākt līdz šim pagrieziena punktam. Es saprotu, ka bieži vien ir grūti tuviniekiem vai vecākiem. Mātes, sievas, viņas redz šo postu, viņas redz, kā tas viss notiek. Ir ļoti grūti to redzēt, bet kādreiz ir jāpieņem tiešām tādi lēmumi kādām lietām notikt. Ļaut notikt.”
