* Bērna dvēsele nevēlas vecākus sāpināt, tāpēc kavējas ar ierašanos, ja jūt mātes baiļu un nenoteiktības veidotu barjeru. Tā gaida īsto brīdi, kad viņu saņemt vienlīdz gatavi būs ķermenis un prāts.
* Dziļā pārliecībā sakot sev – bērniņš ieradīsies, viņam jāierodas! –, es atbrīvoju prātu no domas, ka nespēju palikt stāvoklī. Šis galvā iekodētais pieņēmums ir ārstu secinājums – citu viedoklis, ne mans. Tiklīdz pieļauju, ka viņiem varētu būt taisnība, rodas šķērslis grūtniecībai.
* Ārstos jāieklausās, bet secinājumi jāizdara un lēmums jāpieņem pašiem, turklāt nepaļaujoties tikai uz viena ārsta viedokli. Vismaz triju speciālistu skatījumus vajag salīdzināt – rēķinoties, ka pat ļoti kompetenti savas jomas pārzinātāji kādu svarīgu niansi var palaist garām pietiekami neizvērtētu.
*Aicinot bērnu ierasties, nepieļaut ne mazākās šaubas, ka grūtniecības laikā varētu rasties sarežģījumi. Ar visu savas būtības spēku kodēt norisi uz labo.
* Rēķināties, ka ir arī karmiskas situācijas, kad pārim tikt pie bērniņa tomēr nav iespējams. Tad, raisot iepriekšējās dzīvēs samudžinātos mezglus, varbūt jāpieļauj, ka dvēsele ieradusies ar citu māmiņu, tāpēc bērns jāadoptē. Bet varbūt aina ir pavisam citāda. Visbiežāk ar pašu zināšanām ir par maz, tāpēc nevajag baidīties prasīt padomu un palīdzību no zinošajiem.
