Traģēdija, kas mainīja Viktora dzīvi. Viņa mamma atklāj smago cīņu par dēla dzīvību

Irina sacīja, ka traģiskais negadījums notika 2008.gada 17.janvārī, kad Viktors nobastoja stundas skolā un devās pie savas meitenes. Šķērsojot dzelzceļa sliedes, puisim bija austiņas. Netālu no Imantas tilta Viktoru notrieca vilciens.

"Viņam palaimējās, ka vadītājs apturēja vilcienu, izsauca "ātros", tie momentā atskrēja un viņu intubēja, jo viņš jau bija komā. Tad bija smagi. 21 dienu viņš pavadīja komā, 10 dienas reanimācijā. Tad bija cīņa ar temperatūru. Ārsts negribēja, lai mēs viņu atkal laižam uz reanimāciju."

Jāsāk mācīties staigāt no jauna

Pēc tam sākās smags un ilgstošs darbs, lai Viktors atkal iemācītos staigāt, runāt, ēst, ģērbties, pogāt kreklus un daudz ko citu. "Burtiski visu."

16,5 gadus vecā puiša augums sasniedza 185 cm garumu, bet  mamma bija salīdzinoši īsa - 154 cm, un tas rehabilitāciju padarīja vēl grūtāku. "Mēs mācījāmies staigāt. Grūti bija. Medmāsiņas palīdzēja. Bija ļoti atsaucīgs medpersonāls. Ja nebūtu viņu, mēs laikam nepaceltu Viktoru. Pēc tam trīs reizes bijām "Vaivaros", kur viņu iemācīja staigāt bez pieturēšanās," mamma raksturoja rehabilitācijā piedzīvoto.

Normāla dzīve nav iespējama

Lai Viktors iemācītos visas ikdienā nepieciešamās darbības no jauna, bija vajadzīgs ilgs laiks, milzīgs darbs un ģimenes atbalsts. "Tā mēs vilkām visus šos gadus un velkam arī tagad, jo nekas principā nav mainījies. Protams, ir mainījušās lietas, piemēram, bijušas agresijas un regresijas, kaut kas pozitīvs."

Vienlaikus jāapzinās, ka, izdzīvojot pēc tādas traumas, nav iespējams atgriezties normālā dzīvē. "Tā nebūs. Diemžēl tā nav."

Smagas agresijas lēkmes

Viktors joprojām lieto zāles, un tas būs jādara līdz pat mūža beigām. Viņam ir nestandarta pēctraumatiskā epilepsija: "Jebkurā brīdī viens vārds var izsaukt agresiju. Mēs varbūt nepadomājam un kaut ko pasakām, bet viņam tas var izsaukt agresiju. Agresijas brīdī ir traki! Viņš kaujas, visu sit, viss iet pa gaisu. Tas ir drausmīgi."

Vīrieša agresijas lēkmes negatīvi ietekmē arī pārējos ģimenes locekļus. "Viņš nevar gulēt viens pats istabā, jo viņam ir epilepsija un viņš var pa nakti aizsmakt. Viņš pa nakti ir jāgroza. Visiem smagi iet, ja godīgi. Nav tik viegli. Protams, tagad drusku vieglāk paliek.

Viņam palika 30 gadi, viņa agresijas ir drusku mazāk un citādāk izpaužas. Viņš vairs tā nekaujas. Drusku vieglāk jau ir, bet kopumā viņš patstāvīgi strādāt viens pats, piemēram, veikalā nevar. Viņš nevar katru dienu iet uz darbu, jo vienu dienu viņam galva sāp, otro dienu vēl kaut kas cits sāp, bet tad ir epilepsijas lēkme. Patstāvīgi viņš nevar strādāt."

Vienu dienu domā kā vīrietis, bet otrā dienā - kā puika

Vienlaikus Viktoram ļoti patīk doties uz veikalu iepirkties. "Viņš ļoti smuki skaita naudiņu un māk visu nopirkt. Tādā ziņā viņš dzīvo tādu pašu dzīvi, kādu mēs dzīvojam. Bet viņš ir savādāks. Vienu dienu viņa prāts ļoti labi strādā un viņš runā kā pieaudzis 30 gadus vecs cilvēks, bet otrā dienā, kad sākas lieti vai citas laikapstākļu izmaiņas, viņš var būt kā 10 gadus vecs bērns."

Mūsu intervijas rītā bija uzsnidzis sniegs, un saistībā ar to Viktors jutās slikti un tāpēc nedevās uz darbu. "Viņš principā ir atkarīgs no laikapstākļiem. Viņš sliktus laikapstākļus jūt jau 3 dienas ātrāk - viņam jau ir slikti." Jau iepriekšējā vakarā Viktors juta, ka gaidāmas laikapstākļu izmaiņas un tāpēc vecāki no rīta viņu nemodināja uz darbu.

Gribas, lai viņš dzīvotu

Viktors nav izveidojis savu ģimeni un turpina dzīvot kopā ar tēti, mammu, vecāko māsu un vecmāmiņu. "Mēs visi auklējamies ar viņu."

Taču, stāstot par traģēdiju un Viktora dzīvi, Irinas balsī neskan tikai pesimisms. "Dažreiz pesimisms uznāk." Bet to pārvarēt palīdz ģimenes locekļi, darba kolēģi, saņemtais atbalsts. "Kaut kā jāturas. Gribas, lai bērns dzīvo. Labi, viņš jau vairs nav mazs bērns, bet man viņš jau tāpat paliks bērns."

Māsa, malacis!

Viktoram ir vecāka māsa, kurai ir 33 gadi, un viņiem ir ļoti labas attiecības. "Pirms avārijas viņi bija ļoti tuvi. Es dažreiz nezināju to, ko viņi viens otram pastāstīja un savā starpā runāja. Māsa ir malacis! Viņš viņu klausa, uzticas, un viņa palīdz viņam. Arī slimnīcā viņi bija kopā. Es biju pa dienu, bet meita pa nakti dežurēja, jo vienu viņu nevarēja atstāt.

Ārsti atļāva, un mēs tā darījām. Viņai bija 20 gadi, baidījāmies, ka viņa nepavilks, bet visi kopā pavilkām. Vienīgais tas, ka tagad visiem muguras ir sāpošas, jo sākumā viņu vajadzēja daudz cilāt, mainīt "pamperus" un darīt citas lietas."

Vīrs un sieva saliedējās

Dzirdēts, ka šādas traģēdijas rada sarežģījumus pāra attiecībās, bet Irinas ģimenē notikušais saliedēja laulātos. "Tādā situācijā katrs pārdomāja savu dzīvi. Mūsu dzīve sadalījās 2 posmos: pirms un pēc traģēdijas. Tas ir pavisam savādāks redzējums."

Pēc avārijas Irina saprata, ka daudz vairāk jāsaka labi vārdi līdzcilvēkiem, piemēram, es tevi mīlu, es gribu tevi redzēt u.tml. Tas jādara, kamēr esam dzīvi un veseli, nevis tikai tad, kad notiek kaut kas šausmīgs. "Tas ir drausmīgi!"

Viņa aicināja biežāk runāt labu un dalīties savā mīlestībā un uzmanībā ar līdzcilvēkiem.

Vecāki, veltiet laiku saviem bērniem!

Irina arī uzsvēra, ka vecākiem vajadzētu vairāk laika veltīt saviem bērniem. "Tagad ir tāds laikmets (tam pievienojies arī Covid-19), ka mēs visi skrienam, kaut ko darām, smagi strādājam. Bet bērniem ir jāvelta laiks!

Īpaši tagad, kad ir telefoni un austiņas. Redzu, kā bērni austiņās brauc ar riteni, bet neko nedzird. Ja vēl klausās skaļu mūziku, tad ir "čau". Pieredze ir smaga un tāpēc es austiņas nemīlu. Nemīlu pavisam." 

Pirms sliedēm apstāties un paskatīties

Vecākiem būtu jāmāca saviem bērniem, kā pareizi šķērsot ne tikai dzelzceļa sliedes, bet arī parastos krustojumus un ceļus, Viktora mamma teica. "Es pēdējā laikā redzu, kā bērni iet pāri ielai: pat neskatās!" Jāatceras, ka arī pie gājēju pārejas jāpaskatās, vai autobraucēji samazina ātrumu un apstājas. Turklāt jāapzinās, ka vilciens vispār nevar pēkšņi un strauji apstāties.

Irina pozitīvi vērtēja to, ka pie gājēju pārejas pāri dzelzceļa sliedēm ir luksofors. Tuvojoties vilcienam, iedegas sarkanā gaisma un sāk skanēt zvaniņš. Ļaudis uzreiz apstājas un sāk skatīties, no kuras puses vilciens brauc, un domāt, vai paspēs pāriet pirms vilciena vai labāk pagaidīt, kad tas aizbrauc. Viņa gribētu, lai būtu vairāk šādu luksoforu un pāreju. "Varbūt tas cilvēkiem palīdzētu."

No puisīša pāri palika tikai maltā gaļa

Notikusī traģēdija vairākkārt pārrunāta ar "Latvijas dzelzceļa" pārstāvjiem, un gājēju pārejas ar luksoforiem bija viena no lietām, ko Irina minēja kā nepieciešamību. Tas varētu palīdzēt arī jauniešiem nepakļūt zem vilciena.

Viņa pastāstīja, ka nesen kāds vilciens notrieca puisīti. Cilvēki no perona viņam kliedza, ka tuvojas vilciens, lai viņš ātrāk skrien nost no sliedēm, bet viņš brīdinājumus nedzirdēja, jo lietoja austiņas un telefonu. "Tā kā tas bija elektriskais vilciens, no viņa pāri palika maltā gaļa. Tas bija šausmīgi. Cilvēki stāvēja uz perona un pēc tam bija šokēti par to visu."

Ilgi nevarēja pieņemt, ka dēls būs citādāks

Tā puisēna mamma vēl tiesājās ar dzelzceļa uzņēmumu, kaut arī vainīgs bija pats bērns, Irina teica un atzina, ka "tas ir smagi. Ne visi to var pieņemt".

"Es arī ilgi nevarēju pieņemt. Man arī likās, ka viss būs labi pēc tam. Bet man viena ārste reanimācijā teica: "Viņš vairs nebūs tāds, kāds viņš bija." Es tam neticēju ļoti ilgi. Es to sapratu laikam tikai pēc pusotra gada."

Tas ir ilgs laiks. "Man vīrs teica, meita teica, bet es visus atmetu: "Nē, viņš būs tāds, kāds bija!" Pēc tam es sapratu, ka taisnība bija ārstei."

Netur ļaunu prātu uz vilciena vadītāju

Vienlaikus Irinai nebija vēlmes tiesāties un izteikt pārmetumus vilciena vadītajam. "Man pat tādas domas nebija!" Viņa ļoti pārdzīvoja par vadītāju, jo viņš nedrīkstēja apturēt lokomotīvi. Par notikušo bija izmeklēšana un vadītājs bija gadu atstādināts no amata, kaut arī viņš nevarēja neko izdarīt, lai izvairītos no traģēdijas, mamma teica. "Tā nav mašīna! Tā nevar nobraukt no sliedēm."

Irina satraucās par vilciena vadītāja pārdzīvojumiem, jo viņš taču nebija vainīgs pie traģēdijas. Pats Viktors bija vainīgs, ka šķērsoja sliedes, nenoņemot austiņas. "Pats vainīgs, ka gāja ne tur, kur vajag, un skaļi klausījās mūziku."

Ja kaut ko tomēr varētu mainīt...

Sākumā pēc traģēdijas Irinai bija nepatīkami iet garām notikuma vietai, bet tagad viņa ir samierinājusies ar to. "Pirmās reizes bija traki.. Šķebināja, bet tagad ir kaut kā mierīgāk. Neko jau vairs nevar mainīt. Kā ir, tā ir. Būs jau labi!"

Bet, ja Irina tomēr kaut ko varētu mainīt, tad viņa noteikti būtu mazāk strādājusi un vairāk pievērsusies bērniem, īpaši pusaudžu vecumā. "Viņiem vajadzīgs mūsu atbalsts." Lai gan vecāki var vēlēties, lai bērniem būtu viss nepieciešamais materiālā ziņā, tomēr atvasēm vajadzīga arī mīlestība un rūpes.

Bija gandrīz gatavs galdnieks

Turklāt viņas bērni tolaik jau paši strādāja pie tēva. "Pirms avārijas Viktors bija gandrīz gatavs galdnieks. Vīrs bija viņu iemācījis. Tagad arī viņš palīdz, bet nav vairs tās precizitātes, kāda viņam bija līdz tam." Pirms avārijas Viktors mācījās Rīgas Amatniecības vidusskolā, kur apguva kalēja amatu. Skolotāji teica, ka puisim piemīt perfekta precizitāte.

Viktors mācījās labi un mērķēja uz lielo stipendiju. "Viņam bija stimuls un ļoti patika." Pēc traģēdijas viņš 2 reizes mēģināja vēlreiz iestāties skolā, bet diemžēl tas neizdevās. "Mums nesanāca. Viņš vairs nevarēja."

Palīdz tētim darbā

Pēc tam Viktors 2 reizes devās uz kursiem koledžā Dubultos, bet, tiklīdz bija matemātika un kontroldarbs, viņš nervozēja un sākās epilepsijas lēkme. "Ar to mums viss beidzās." Līdz ar to Viktors turpina dzīvi ar 9 klašu izglītību. "Kursus viņš nepabeidza, jo izkrita veselības dēļ. Patstāvīgas epilepsijas lēkmes, kam sekoja bezsamaņa un ātrā palīdzība."

Patlaban ikdienā Viktors brauc līdzi tētim uz darbu un palīdz strādāt. Vīram ir šausmīgi slikti ar muguru, bet Viktoram ir ļoti daudz spēka. "Šo un to viņš dara, tā jau nav."

Nevar samierināties, ka daudz ko nespēj izdarīt

Labi, ka pa naktīm Viktors var mierīgi izgulēties. "Viņš guļ, jo viņam ir ļoti stipras zāles. Viņš bez tām nevar, jo redz to sapni, kad viņu notrieca. Tāpēc mēs braucam uz "Vaivariem" pie psihiatra, kas palīdz viņam tajā visā integrēties un ar zālēm regulēt miegu. Savādāk nevar. Viņš pats sevi negrib palaist. Viņš nevar samierināties, ka nevar to un šo. Tas ir visgrūtākais."

Lai gan ģimene cenšas dažādos veidos, piemēram, ar rakstiem un filmām, skaidrot notiekošo un runāt ar Viktoru, taču "viņš uzskata, ka viņam jābūt perfektam, bet viņš nevar būt tāds". Diemžēl vairs nevar...

Pats saveļ uztraukuma bumbu

Viktoram iekšā jūtams nervu stress, kaut arī viņš lieto medikamentus. Kad vīrietis sāk uztraukties, viņam sāk krist no rokām ārā priekšmeti un viņš izdomā vēl dažādas lietas. Tā kā viņam ir laba fantāzija, tad saveļas tāda kā uztraukuma sniega bumba, kas traucē dzīvē.

Sarunas noslēgumā Viktora mamma vēlreiz aicināja vecākus vairāk domāt par saviem bērniem un pievērst vairāk uzmanības savai ģimenei. "Tas ir tiešām svarīgi!"