ECT noraida sievietes prasību pret Latviju par viņai atņemtajām aizgādības tiesībām pār dēlu
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir noraidījusi kādas sievietes sūdzību pret Latvijas valsti par viņai atņemtajām aizgādības tiesībām pār dēlu, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā.
Sieviete ECT bija vērsusies, jo uzskatīja, ka valsts ar šo lēmumu pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā garantētās tiesības uz ģimenes dzīvi, pārtraucot aizgādības tiesības un tās ilgstoši neatjaunojot, kā arī tikušas pārkāptas viņas dēla tiesības uz izglītību.
ECT atzina, ka no Latvijas valsts puses nav pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta pārkāpums. Savukārt iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 1. protokola 2. pantu attiecībā uz pamatizglītību ECT ir svītrojusi, bet attiecībā uz tiesībām apmeklēt mūzikas skolu - atzinusi par nepieņemamu izskatīšanai.
2013. gada 12. augustā iesniedzēja vērsās ECT, apgalvojot, ka viņas aizgādības tiesību pār viņas dēlu pārtraukšanas rezultātā iestādes ir pārkāpušas viņas un viņa tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību.
Tāpat iesniedzēja sūdzējās, ka viņas aizgādības tiesību pār dēlu pārtraukšana ir novedusi pie viņas dēla tiesību uz izglītību pārkāpuma.
ECT konstatējusi, ka valsts iestādes strādāja ar iesniedzējas ģimeni kopš 2008. gada, taču, ņemot vērā iesniedzējas sūdzību, tiesa vērtēja notikumus no 2013. gada 26. februāra līdz 2014. gada 4. novembrim, kad iesniedzējai bija pārtrauktas aizgādības un saskarsmes tiesībās pār viņas dēlu. Tiesa noraidīja valdības izvirzītos argumentus, ka iesniedzēja nav izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, norādot, ka iesniedzēja pēc būtības bija apstrīdējusi lēmumus par aizgādības tiesību pārtraukšanu, atsaucoties arī uz Satversmes 110. pantu, tāpēc valstij bija dota iespēja novērst iespējamo Konvencijas 8. panta pārkāpumu.
Tiesa norādīja, ka iesniedzējas aizgādības un saskarsmes tiesību pārtraukšana ierobežoja iesniedzējas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, tomēr šie ierobežojumi bija noteikti saskaņā ar likumu un to mērķis bija aizsargāt citu personu, īpaši iesniedzējas dēla tiesības un brīvības. Pievēršoties jautājuma par to, vai ierobežojums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un tādēļ samērīgs, savā vērtējumā ECT ņēma vērā, ka iesniedzējas dēls bija neaizsargāts bērns un vēlāk arī pusaudzis, kurš varētu būt cietis no vardarbības, kurš no mazotnes uzrādījis uzvedības problēmas un vairākkārt mēģinājis nodarīt pāri sev un citiem.
Pievēršoties 2013. gada 25. februāra incidentam, kad Valsts policija (VP) konstatēja, ka zēns neatbilstošās drēbēs klīda pa ielām vēlā vakarā pēc konflikta ar iesniedzēju, kā rezultātā iesniedzējai atņēma aizgādības un saskarsmes tiesības, ECT atzina, ka šādā situācijā valsts iestādēm bija steidzami jālemj par mātes un bērna nošķiršanu uz laiku. Vienlaikus ECT norādīja, ka tā vērtēs, vai lēmumu pieņemšanas gaitā valsts iestādes pienācīgi izvērtēja ģimenes situāciju un visus nozīmīgos faktorus.
Vērtējot valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu, tiesa norādīja, ka sākotnējo lēmumu pieņēma bāriņtiesas priekšsēdētājs, bet turpmākie lēmumi tika pieņemti koleģiāli, un iesniedzējai bija visas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, ko iesniedzēja arī izmantoja. Turklāt iesniedzēja pārsūdzēja šos lēmumus administratīvajā tiesā trīs instancēs, tādēļ tiesa secināja, ka iesniedzējai tika dota iespēja izvirzīt argumentus un sniegt savus pierādījumus tiesas procesā.
Tāpat tiesa atzina, ka nacionālo tiesu apsvērumi, proti, iespējamā vardarbība pret zēnu, iesniedzējas atteikšanās sadarboties ar iestādēm un zēna slēpšana un paša zēna psihoemocionālais stāvoklis, bija būtiski, izvērtējot aizgādības tiesību pārtraukšanu. Savukārt vērtējot, vai minētie apsvērumi bija pietiekami, lai apturētu iesniedzējai aizgādības tiesības, tiesa ņēma vērā, ka nacionālās tiesas bija atsaukušās uz tiesu ekspertīžu rezultātā konstatēto emocionālo vardarbību pret zēnu un vispusīgi izvērtējušas iesniedzējas ģimenes situāciju.
Tiesa uzsvēra, cik nozīmīga ir vecāku sadarbība ar valsts iestādēm, lai nodrošinātu bērnu labākās intereses, un norādīja, ka iesniedzējas sadarbības trūkums saasināja radušos situāciju un bija galvenais faktors, kas objektīvi ierobežoja iestāžu iespējas atrast pareizo līdzsvaru starp iesaistītajām interesēm. Ņemot vērā minēto un valsts iestāžu rīcības brīvības robežas, lai arī zēns pats nepiedalījās tiesas procesā, Tiesas ieskatā nacionālās tiesas arī bija ņēmušas vērā viņa kā bērna labākās intereses. Turklāt nacionālās tiesas bija skaidri norādījušas, ka tās varētu pārskatīt ierobežojumus, ja izzustu apstākļi, kas bija par pamatu attiecīgo lēmumu pieņemšanai. Tiesa uzsvēra, ka iesniedzēja šo situāciju varēja uzlabot, sadarbojoties ar iestādēm, ņemot vērā, ka nesadarbošanās bija viens no faktoriem, ko nacionālās tiesas un iestādes vērtēja, pieņemot lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu.
Visu šo apsvērumu gaismā ECT atzina, ka nacionālās iestādes bija sniegušas atbilstošus un pietiekamus iemeslus, lai pieņemtu lēmumu par aizgādības un saskarsmes tiesību pārtraukšanu, un tāpēc nekonstatēja Konvencijas 8. panta pārkāpumu.
Iesniedzējas sūdzību par viņas dēla tiesībām uz izglītību pamatizglītības līmenī, jo zēnam periodiski bija liegta piekļuve obligātajai pamatizglītībai, Tiesa atbilstoši Konvencijas 37. panta 1. punktam svītroja no izskatāmo lietu saraksta, jo iesniedzējas aprakstītais iespējamais Konvencijas pārkāpums ir ticis novērst nacionālā līmenī. Tiesa norādīja, ka kopumā zēns nebija kavējis nevienu mācību gadu un bija ieguvis kvalitatīvu izglītību. Savukārt iesniedzējas sūdzību par zēna tiesībām uz izglītību mūzikas skolā, atzina par acīmredzami nepamatotu, jo ECT netika sniegti pietiekami daudz faktu un apsvērumu par mūzikas skolu lomu Latvijas izglītības sistēmā, lai tiesa spētu vērtēt sūdzību pēc būtības.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai ECT Lielajā palātā.
Kā viss sākās?
Jau vēstīts, ka 2013. gada 26. februāra naktī VP pamanīja iesniedzējas dēlu, kurš viens pats nepiemērotā apģērbā atradās uz ielas. Pēc nogādāšanas policijas iecirknī zēns paskaidrojis, ka viņam ar māti izcēlies konflikts. VP darbinieki nekavējoties izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, kura, apskatot zēna traumas un izvērtējot bērna veselības stāvokli, nolēma nogādāt viņu tālākai izmeklēšanai bērnu slimnīcā, kur slimnīcas ārste secināja, ka zēna veselībai briesmas nedraud.
Dokumentu formēšanas brīdī zēns mēģināja policijas inspektorei ieliet sejā verdošu tēju, metot viņas virzienā tējas krūzi. Pēc šādas rīcības ārste nosūtīja zēnu uz citas slimnīcas psihiatrijas nodaļu, kur zēns atradās līdz 2013. gada 6. martam.
Zēns sarunas laikā izturējās demonstratīvi un centās bēgt no slimnīcas. Pēc pārbaudes zēnam tika diagnosticēti adaptācijas traucējumi ar jauktiem emociju un uzvedības traucējumiem un konstatēta netipiska vecāku situācija, iesakot zēnam turpmāku uzraudzību, psihiatra konsultācijas un ārstēšanu.
2013. gada 26. februārī bāriņtiesas priekšsēdētāja pieņēma vienpersonisku lēmumu par iesniedzējas aizgādības tiesību pār zēna pārtraukšanu, jo konstatēja, ka dēls cietis no mātes emocionālās un fiziskās vardarbības un turpmākā atrašanās mātes aprūpē apdraudēja bērna veselību un dzīvību.
2013. gada 12. martā bāriņtiesa pieņēma lēmumu neatjaunot iesniedzējai pārtrauktās aizgādības tiesības pār dēlu, secinot, ka iesniedzējas attieksme pret bērna audzināšanu nav mainījusies.
Bāriņtiesa norādīja, ka iesniedzēja, nemitīgi pārdeklarējot dzīvesvietas, turpina izvairīties no lēmumu pieņemšanas bērna interesēs, neatzīst un necenšas labot kļūdas bērna audzināšanā, tādējādi negatīvi ietekmējot bērna attīstību un sociopsiholoģisko funkcionēšanu.
Iesniedzēja šo lēmumu pārsūdzēja, bet pirmās un otrās instances tiesa iesniedzējas sūdzības noraidīja.
Savukārt 2014. gada 3. martā Augstākā tiesa nolēma atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību.
