"Kad būs jāiet augšā, varēšu pateikt, ka palīdzēju," - divu brīvprātīgo stāsti par darbu Covid-19 nodaļās

Guntis Čivičs: hipoksijas rezultātā viņiem atsaka smadzenes

Guntis Čivičs, kurš tagad devies palīgā mediķiem Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā "Gaiļezers", pēc diploma ir feldšeris, akušieris, bet savu pēdējo dežūru aizvadījis tālajā 1993.gadā.

"Vienkārši sēdēju pie kompīša un redzēju, ka ir uzsaukums mediķiem. Bija epasts, es uz to uzrakstīju īsu vēstulīti, ka būtu gatavs piedalīties, īsti pats neapzinoties, kā tas viss beigsies. Nebiju pakonsultējies ne ar ģimeni, ne ar bērniem. Pusstundas laikā jau bija zvans no "Gaiļezera"."

Iepriekš Guntis strādājis neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, bet tagad kolēģiem palīdz sevišķi bīstamo infekciju nodaļā kā sanitārs. "Viņiem ir problēmas ar skābekli asinīs, trūkst elpas un hipoksijas rezultātā viņiem atsaka smadzenes, sākas gļuki jeb halucinācijas. Ir, kas sit, spārdās, met visu pa gaisu, mauc maskas nost," teic Guntis.

Viņš atzīst, ka ilgi prātojis, vai piekrist intervijai, jo nevēloties, lai kāds viņu uzskata par varoni. "Tas ir vienkārši normāls cilvēka pienākums nākt palīgā, pirmkārt, pacientiem, otrkārt, saviem kolēģiem."

Ģimene par viņa lēmumu gan nav bijusi sevišķi priecīga, jo baidās par Gunti. Lai arī citām ģimenēm pandēmija un "lokdauni" ir nesuši pārbaudījumus attiecībās, tikmēr Guntis atzīst, ka viņa ģimene šajā laikā tieši pretēji - tikai satuvinājusies.

Guntis teic, ka, strādājot aizsargtērpos, pietrūkst emocionālās tuvības ar pacientiem. "Mums bija viena grūtniecīte, es gribēju ar viņu parunāt, bet es saprotu, ka viņa manu smaidu neredz, jo priekšā maska un stikli. Es vienkārši paņēmu roku. Tā grūtniecīte bija laimīga, viņa apraudājās. Es arī, jā," atminas brīvprātīgais.

Juris Ulmanis: tā ir mūsu sūtība dzīvē - palīdzēt citiem

Savukārt Juris Ulmanis vēl nesen bija Himalajos un mēģināja sasniegt Everesta virsotni, bet jau šonedēļ viņš sāka brīvprātīgā darba gaitas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā. Viņam bijis vienalga, ko liks darīt. "Es esmu gatavs darīt jebko, kur es varu palīdzēt – tīrīt, nest, aizvest, vienalga," norāda Juris.

Juris ir pasniedzējs un uzņēmējs, kā arī zemessargs. Savulaik viņš devies uz Ukrainu sniegt humanitāro palīdzību karavīru ģimenēm, tāpat darbojas arī karavīru biedrībā.

"Es redzu ziņās, cik daudzi mirst. Mēs Latvijā neesam daudz, katrs cilvēks ir svarīgs. Man sirds saka, ka es kaut ko esmu izdarījis. Tā ir mūsu sūtība dzīvē - palīdzēt citiem. Kad būs jāiet augšā debesīs un Svētais Pēteris prasīs: "Juri Ulmani, ko tu darīji, kamēr Covid-19 bija?", es varēšu pateikt, ka palīdzēju - tīrīju palātas un tualetes," teic Juris.

Viņš tīra Covid-19 nodaļas. "Arī tad, ja tu tīri savu dzīvokli, nevienam jau to nepatīk darīt. Iedomājieties tagad to darīt katru dienu Covid-19 palātās. Tas ir liels, liels darbs, ko nedomāju, ka kāds novērtē," teic Juris.

Ģimene un draugi par Jura lēmumu ir satraukti. Viņš neslēpj, ka brīžiem arī pašam palātās kļūst neomulīgi, bet nedomā padoties: "Brīžiem sāk jau rādīties... Viņiem ir skābeklis, viņi tur dziļi, grūti elpo un tad jau es sāku domāt, varbūt man no šīs palātas ātrāk jāizmūk."

Pret pandēmijas laika ierobežojumiem Jurim lielu iebildumu nav. "Man pat patīk, ka ir tāds kluss un mierīgs. Es daudz lasu, rakstu. Man pietrūkst sporta zāle un baseins, bet eju skriet mežā, staigāju gar jūru."

Vairāk skatieties augstāk pievienotajā sižetā.