Vijciema lācēnu sirojumos, visdrīzāk, vainojama cilvēka bezatbildība
Vijciemā Valkas pusē pa viensētām siro pieci lāči. Apgāzta sirsniņmāja, izpostīti bišu stropi, uzšķērsta plēves siltumnīca, pat mēģinājums iekļūt mājās... Vietējiem ir versija par pekaiņu izcelsmi, un, ja tā pierādīsies, vainīgajam būs jāatbild.
Pirmais publiskais iznāciens bija augusta beigās diviem lācēniem pēc plūmēm kādā dārzā. Kopš tā laika tie kļūst tikai drošāki. Nesen Vijciema iedzīvotājiem gan izdevies lācēnus aizbaidīt ar troksni, taču apgalvot, ka tie neatgriezīsies, nevar. Turklāt konstatēts, ka apkārtnē klejo arī lācene ar diviem lācēniem, tātad kopā jau pieci.
Lūkojas logos, skrāpē sienas
“Mums ir jāsaprot, ka šī vairs nav nebēdnīga lācīšu draiskošanās un mielošanās ar plūmēm, kā tas sākumā pavīdēja sociālo tīklu komentāros. Lāči siro pa māju pagalmiem, lūkojas māju logos, ko apliecina ķepu nospiedumi uz stikla, skrāpējas gar sienām, nebaidās no auto, pārbiedējot un, iespējams, apdraudot vietējos iedzīvotājus,” situācijas nopietnību raksturo Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.
Piemēram, Vijciema iedzīvotāja Aivja Kalniņa mājās lācis norāvis no durvīm metāla bultu. Abi lācēni viesojušies pārdesmit mājās, bet piecās sešās sētās tie siro regulāri. Zvēri apguļas verandās, pat uzlauž durvis saimniecības ēkām, un vairākas ģimenes aiz bailēm pametušas savus lauku īpašumus.
Iztraucēts ziemas miegs
Vietējo vidū izskanējusi versija, ka, zāģējot mežu, iztraucēta lāču ziemas guļa. Lācene aizbēgusi, atstājot divus mazuļus, kuri noķerti un aizvesti uz pagaidām nenoskaidrotām mājām, bet vēlāk palaisti savā vaļā.
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns "Kas Jauns Avīzei" teic: “Nav nekādu šaubu, ka abi divgadīgie, spriežot pēc viņu uzvedības, lāči ir zināmu laiku pavadījuši nebrīvē pie cilvēkiem. Visticamāk viņi notverti vai pieklīduši aizvadītā gada vasarā, taču šogad ir izbēguši vai vienkārši palaisti brīvībā. Cilvēks, kurš viņus turēja, ir sapratis, ka barības nodrošināšana diviem strauji augošiem lāčiem nav viegls uzdevums. Pagaidām gan precīza viņu turēšanas vieta mums nav zināma, taču mēs pie tā strādājam.”
Aizdomas Igaunijas virzienā
Novadā izskanējis pat pieļāvums, ka lācēni varētu būt mitinājušies pie kāda vietējās pašvaldības darbinieka. Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis "Kas Jauns Avīzei" apgalvo, ka par šādu variantu viņam nav nekādas informācijas pat baumu līmenī.
“Mums pirmajā vietā ir versija, ka abi lāči tomēr ir ienākuši no Igaunijas. Savulaik kaimiņvalstī ir darbojušies vairāki lāču rehabilitācijas centri, kuros turēti bez mātes palikuši lācēni un tur gatavoti, lai varētu atgriezties brīvā dabā. Tagad šie centri ir likvidēti, taču paši igauņi pieļauj, ka kāds no bijušajiem to darbiniekiem ir turpinājis ar to nodarboties. Esot pat zināma kāda kundze, uz kuru krītot aizdomas, taču konkrēti pierādīt to neviens nevar,” stāsta Krauklis.
Gita Strode norāda: “Cilvēkam, kurš šos lāčus vispirms savāca un pēc tam palaida, ir jāapzinās, ka tas ir sodāms nodarījums. Ja viņš būtu paziņojis attiecīgajām iestādēm par lācēniem uzreiz pēc viņu nonākšanas nebrīvē, varētu rēķināties ar simbolisku administratīvo sodu. Situācijā, kad brīvībā ir izlaisti dzīvnieki, kuri jau sver ap 200 kilogramiem un var reāli apdraudēt cilvēkus, tas jau izskatās pēc krimināli sodāma nodarījuma.”
Sākumā šaus ar gumijas lodēm
Dabas aizsardzības pārvalde izsniegusi atļauju Valkas novada domei lāču aizbaidīšanai, izmantojot gaismas un trokšņa munīciju un pat gumijas lodes – ne lai ievainotu, bet nodarītu sāpes, laupot vēlmi atgriezties.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš norāda, ka šādi dzīvnieki var nespēt patstāvīgi dzīvot savvaļā: “Es šajā situācijā pret dzīvniekiem, kuru uzvedība ir netipiska, ieteiktu rīkoties kardināli, nonāvējot. No šādas rīcības Latvijas lāču populācija neciestu, un tās nekādā gadījumā nebūtu lāču medības.”
Vienlaikus nav jābīstas, ka turpmāk visi lāči barosies no dārziem un atkritumu urnām. “Normālā situācijā lācis ir prognozējams – tas izvairās no kontakta ar cilvēku un patstāvīgi prot sarūpēt sev barību, tāpēc mēs mežos varam sastapt lielākoties tikai liecības par lāča klātbūtni, nevis pašu lāci,” saka Ozoliņš.
Pārcelt uz zoodārzu nav iespējams
Otrs variants, lai novērstu lāču sirojumus viensētās, ir to izšķiršana. Proti, katrā grupā vismaz vienu pekaini iemidzinātu un pārvietotu gana tālu no pārējiem, cerot, ka vienatnē katrs būtu mazāk drošs iet pagalmos. Tomēr šī metode nav plaši izmēģināta, efektivitāte nav zināma, tāpēc tā atstāta kā rezerves iespēja, jo esot ļoti riskanta.
Domes priekšsēdētājs aicina māju pagalmos neatstāt atkritumu konteinerus un ābolus, kas piesaista lāču uzmanību. Ir iecere dzīvnieku barotavās mežā izlikt barību arī lāčiem, lai tos pārorientētu doties turp.
Lāču pārvietošanai uz Līgatnes dabas takām vai zoodārzu iespēju nav. Tur mitinās nebrīvē dzimuši un uzauguši savvaļas dzīvnieki, kurus nevar laist kopā ar sugas brāļiem, kas noķerti savvaļā. Tādā gadījumā jābūvē jauns voljērs, kas maksātu vairākus desmitus tūkstošu eiro, un, ieskaitot projektēšanu, izbūve var ilgt no trim mēnešiem līdz gadam.
