Ģimenes stāsts kā turku seriālā: liepājniece Jana astoņu mēnešu vecumā kļuva par bāreni, bet tagad, iespējams, atradusi savu tēvu
Kad Jana Jančauska (31) lūdza palīdzību savas ģimenes vēstures šķetināšanā, tādu atsaucību viņa negaidīja – īsā laikā “Facebook” atsaucās ap 1800 cilvēku. Divu diennakšu laikā pienāca ļoti daudz informācijas, lai nesāpētu galva, dzērusi pat paracetamola tabletes.
Janas māte Olga Višņova 1990. gada 6. novembrī gāja bojā ugunsgrēkā veikalā – tas Liepājā bijis skaļš notikums, kuru vēl tagad daudzi atceras. Olgai līdz 19. dzimšanas dienai bija palikušas 19 dienas, un mājās bija maza meitiņa – Jana. “Skatījos vecos albumus, un tāpēc nolēmu visu to uzsākt. Manas ģimenes stāsti ir kā turku seriāls,” "Kas Jauns Avīzei" saka Jana.
Astoņu mēnešu vecumā bārene
Jana ir rīdziniece, taču gan pati, gan tuvinieki dzimuši Vēju pilsētā. Viņa beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas apģērbu dizaina nodaļu, iesākusi, bet nepabeigusi kokapstrādes nodaļu. Neizdevās pabeigt arī Rīgā iesāktās mācības par pavāri, jo tantei atklāja vēzi, un Jana aizgāja strādāt uz pilnu slodzi, lai viņai palīdzētu.
“Savu mammu Olgu neatceros, jo man bija tikai astoņi mēneši, kad viņa traģiski gāja bojā. Mamma ar mani palika stāvoklī ļoti jauna, viņai bija tikai 17 gadu,” atklāj Jana. Pēc traģēdijas viņu savā gādībā ņēma mātes māte, bet tēvu Jana tā arī nav redzējusi.
“Ome man stāstīja – kad mana mamma bija septītajā mēnesī ar mani, abas aizgājušas pie iespējamā mana tēva, bet viņš nebijis mājās. Tur atradusies tikai viņa māte, kura asi pateikusi: “Es negribu būt jauna vecmāmiņa!” Mammas mamma bija stingra rakstura sieviete un atcirtusi: nevajag, pašas uzaudzināsim! Es piedzimu 1990. gada 12. martā, un pēc pāris mēnešiem mamma aizgāja strādāt, bija 90. gadi, un ļoti trūka naudas,” turpina Jana.
Olgas darbavieta bija kooperatīvais veikals "Alise" Vecliepājā, Skolas ielā 18. Ar šādām tirgotavām atdzima privātā uzņēmējdarbība, te pārdeva ārzemēs ražotu apģērbu un apavus, kas tolaik bija deficīts.
Bandītu atriebība
Pēc pusgada notika nelaime... Vietējais laikraksts "Kurzemes Vārds" 1990. gada 8. novembrī rakstīja: “Veikals "Alise" ugunī – šādu trauksmes signālu aizvakar plkst. 17.50 saņēma pilsētas ugunsdzēsēji. Kooperatīvajā veikalā iegājuši divi nepazīstami vīrieši maskās, piedraudot ar pistoli, pārdevējus – sievieti un vīrieti – iedzinuši palīgtelpā, aplējuši tirdzniecības zāli ar benzīnu un aizdedzinājuši. Vīrietis izglābās, sieviete gājusi bojā ugunī. Norit izmeklēšana.”
“Man tagad atrakstīja sieviete, kura pēdējās piecās minūtēs pirms traģiskā notikuma veikalā pirkusi zābakus,” teic Jana. Tirgotava bija neliela, Olga ļoti ātri saindējās ar dūmiem – viss norisinājies divdesmit minūšu laikā.
Par uzbrukuma motīviem bija dažādas versijas. Viena – īpašnieks bijis parādā reketieriem, cita – pats apzadzies, un, lai segtu pēdas, veikals aizdedzināts. “Trešais – iespējams, mana mamma redzējusi ko tādu, kas viņai nebija jāredz,” teic Jana. Kāda sieviete viņai nosaukusi nozieguma izmeklētāju uzvārdus, bet Jana neko nemeklēšot – baidās, ka uzdursies kam bīstamam.
Ar tēva māti pat nerunāja
Vēlāk vai visa Liepāja nosodījusi īpašnieku, jo vīrietis neko nav darījis, lai no nāves glābtu jauno pārdevēju. Norobežojušies tik ļoti, ka viņš ar ģimeni pārcēlies uz citu pilsētu.
Olgas bērēs Liepājas Centrālkapos 1990. gada 10. novembrī pulksten 12 bijusi jūra cilvēku. Restorāns "Jūra" klāja bēru mielastu, vecmāmiņa tur tolaik strādājusi par pavāri. Tagad Janai atsūtītas kopijas no tā laika Liepājas avīzes "Kurzemes Vārds", kur bijis rakstīts – paldies, ka atnācāt pavadīt Oļu.
Pēc Olgas nāves iespējamā tēva māte, apkrāvusies ar dāvanām un bērnu drēbēm, raudot un nožēlojot savu rīcību, ieradusies ciemos pie mazmeitas. Velti, nelaiķes māte viņu izmetusi pa durvīm.
Tēva meklējumos
Janai atrakstījusi kāda sieviete, kura tolaik bieži gājusi uz "Alisi" iepirkties. Pārdevēja vienmēr bijusi ļoti atsaucīga, pircējai ļoti iepatikušies viņas auskari, atmiņā palicis Olgas rupja adījuma pelēkais džemperis. Tie ir sīkumi, bet patīkami, uzskata meita.
“Esmu atradusi savas mammas draudzenes, skolas un bērnības draudzenes. Arī viena cilvēka vārdu un uzvārdu, kurš varētu būt mans tēvs. Viņš gan atrodas ļoti tālu – Šrilankā vai Taizemē. Neko daudz par viņu nezinu, bet šim cilvēkam pieder čūsku māja – allaž nodarbojies ar eksotiskiem dzīvniekiem, tā ir viņa sirdslieta. Viņa vārds – Nikolajs – ir rakstīts manā dzimšanas apliecībā, kaut gan man teica, ka īsto tēvu saucot Igors,” turpina Jana.
Šo Igoru viņas tante esot 2011. gadā redzējusi Liepājā, taču tante nomira 2013. gadā. “Mani tad tas vēl neinteresēja, bet tagad gan, jo pašai jau divi bērni. Iespējamo tēvu Nikolaju esmu uzrunājusi feisbukā, gaidu, kad atsauksies,” teic jaunā sieviete.
“Es sākumā biju kategoriski pret tēva meklēšanu – viņš mani nemeklē, man arī nevajag,” atzīst Jana. “Kad man palika 30 gadi, sāku domāt citādāk un kļuva interesanti. Negribu ar tēvu iepazīties dzīvē, bet gan attīt kamolu atpakaļ, saprast, ka šis cilvēks ir dzīvs. Es nezinu, vai man ir vēlme viņu satikt, nezinu, kā ir augt kopā ar tēvu, nepazīstu šo sajūtu. Ja satiktu, paprasītu – kāpēc viņš mani pameta? Es viņu nenosodu, jo cilvēki ir dažādi. Mani gan vairāk interesē pusmāsas vai pusbrāļi – būtu lieliski, ja viņi būtu.”
Baltie plankumi ģimenes vēsturē
“Interesanta ir manas omes jaunākā māsa Ņina. Viņai jaunībā piedzimis dēls, un mamma mēģinājusi meitu pierunāt savu atvasi atdot bāreņu namam. Beigās gan atdevusi bērna tēvam, kurš dēlu aizvedis uz Ukrainu. Dēla vārds ir Sergejs, es atradu bildes,” atklāj Jana.
“Grūti dabūt ziņas par opjiem. Pēc šķiršanās abi dienējuši armijā, aizbraukuši prom no Liepājas. Vienam man ir foto, otram – izziņa par laulības šķiršanu. Vienu sauc Viktors Ņihņevičs, manas mammas vecākās māsas tēvs, jo tēvi dažādi. Mammas tēvs ir Aleksandrs Višņovs. Daudz foto man gan nav, jo ome tos savulaik plēsusi ārā no albumiem.”
Dzimtajā pilsētā Jana nav ilgi bijusi – kovida laiks. Kad atkal aizbraukšot uz Liepāju, iespējams, sameklēšot iespējamā tēva bijušo māju, kuru viņš savulaik pārdevis draugiem. Un gribas vienkārši pastaigāties, sajust bērnības laika nostalģiju.
Princešu kleitas un tomāti uz palodzes
Uz Rīgu Jana pārcēlās 22 gadu vecumā, pēdējais darbs pirms bērnu kopšanas atvaļinājumiem bija Centrāltirgus Gastronomijas paviljonā. Kādreiz bieži mainījusi darbavietas restorānos, beigās nonākusi teātra klubā – restorānā "Austrumu robeža", strādājusi par šefpavāri un tur arī satikusi nākamo vīru Ivaru, ar kuru kopā ir sešus gadus. Ģimenē aug divas meitas, četrus gadus vecā Gabriela un divus gadus vecā Aurēlija.
“Joprojām šuju, meitām darinu kleitas un matu rotas. Man patīk kuplas, smukas princešu kleitas. Esmu sev arī šuvusi pavāra formu, gribēju interesanti izskatīties. Domāju, varbūt pat atgriezīšos šūšanā, jo tas ir mājas darbs, vairāk mierīgs. Vēl man ir siltumnīca un azarts ievākt arī sēklas. Man pat mājās vienubrīd uz palodzes nebija nevienas brīvas vietas, jo viss bija pilns ar audzējumiem – papriku, tomātiem un daudz ko citu galdā liekamu,” pasmaida Jana.
