"Tas bija izmisums!" "airBaltic" stjuarte Kristīne pastāsta par pagājušajā gadā piedzīvoto un ir laimīga, atgriežoties darbā
Covid-19 pandēmijas dēļ daudz uzņēmumu, tostarp Latvijas nacionālā lidsabiedrība "airBaltic" pērn bija spiesta atlaist daļu darbinieku. Starp atlaistajiem speciālistiem bija arī stjuarte Kristīne Griška. Viņa intervijā portālam Jauns.lv atklāja, ka pērn piedzīvoja izmisumu, bet tagad atkal ir ļoti laimīga, jo ir atgriezusies savā mīlētajā stjuartes darbā.
Kristīnes kopējais darba stāžs aviokompānijā "airBaltic" ir 8 gadi, bet vispār viņa ir stjuarte aptuveni 10 gadus, jo divus gadus nostrādāja citā lidsabiedrībā. Aizejot no "airBaltic", viņas sajūtas raksturoja Vinnija Pūka slavenais teiciens: "How lucky I am to have something that makes saying goodbye so hard." Tulkojot no angļu valodas, tas nozīmē: "Cik es esmu laimīgs, ka man ir kaut kas tāds, kas padara ardievas tik smagas."
Pēc tam, kad viņa atgriezās "airBaltic" un nostrādāja vēl divus gadus, sākās Covid-19 pandēmija un pagājušā gada pavasarī viņu atlaida no darba. "2020.gada 8.martā es uzcepu kūku par godu saviem 10 gadiem "gaisā". Pēc nedēļas aizvēra robežas un es darbu pazaudēju," viņa dalījās emocionālajā mirklī.
Tikai kopš šī gada 10.jūnija Kristīne atkal strādā par stjuarti "airBaltic" komandā.
Ne atvieglojums, bet izmisums
"Sākumā man bija atvaļinājums, tad aizvēra robežas, tad kādu laiku mēs sēdējām uz zemes," Kristīne atminas pagājušā gada pavasarī piedzīvoto. Viņai kā stjuartei būšana uz zemes vairāk nekā gadu bija ļoti grūta. Tas noteikti nebija atvieglojums!
"Tas bija diezgan smagi. 10 gadus es strādāju citā režīmā un darīju darbu, ko mīlēju, bet pēkšņi mani atstāja uz zemes. Es sapratu, ka man pat nav variantu kaut kur citur aiziet, turpināt darbu. Tas bija izmisums! Ko lai tālāk dara? Nebija iespējas savā profesijā strādāt."
Neviens negribēja ņemt darbā
Kristīne arī pastāstīja, ka pēc kolektīvajām atlaišanām aviācijas darbiniekiem darbu dabūt bija praktiski neiespējami. "Ļoti daudz manu kolēģu sūtīja desmitiem CV, bet atbildes nebija. Vairākiem intervijās atteica ar tekstu: "Jūs atbilstat prasībām, bet diemžēl jūs nepieņemsim, jo apzināmies, ka tad, kad aviācija atkopsies, jūs atgriezīsieties atpakaļ vecajā darba vietā!"
Zinu vienu puisi ar labu CV, kurš pusgada laikā nosūtīja aptuveni 70 CV, no kuriem atbilde bija tikai trīs gadījumos, un tie paši ar atteikumu.. Nu skarbi tas viss bija pret aviācijas darbiniekiem."
Gaidīja un ticēja, ka varēs atkal lidot
Pandēmijas sākumā, atlaista no darba, Kristīne atpūtās, pārdzīvoja par notiekošo un izdzīvoja dažādu emociju gammu. "Protams, es gaidīju un neko ļoti nopietnu es nemeklēju. Visādus gadījuma darbiņus piestrādāju. Es nepacietīgi gaidīju, jo ticēju, ka kaut kad jau viss būs atkal atpakaļ. Varbūt es nebiju domājusi, ka tas būs tik ilgi. Bet redz, kā tomēr viss nokārtojās."
Kristīne atklāja, ka tagad slodze ir pat lielāka nekā pirms pandēmijas un nav tā, ka lidmašīnas lidotu reti: "Šobrīd ir pat vēl vairāk nekā iepriekš, jo ļoti daudz darbinieku bija atlaisti. Šobrīd visa lidošana ļoti strauji atsākās un slodze ir lielāka."
Bez aizvainojuma pret "airBaltic"
Lai gan pandēmijas dēļ Kristīni atlaida no darba, viņai nav aizvainojuma pret lidsabiedrību "airBaltic": "Noteikti nē. Tur jau kompānija ne pie kā nebija vainīga un atlaišanas shēma tika ilgi domāta. Man liekas, kādas divas vai trīs nedēļas viņi mēģināja salikt algoritmu, kā būtu visgodīgāk salikt punktus un atlasīt cilvēkus, kuri tiks atlaisti un kuri tiks paturēti.
Es jau ļoti labi apzinājos, ka divus gadus biju projām un man tikai pēdējie divi gadi tika ieskaitīti. Tur skatījās pēc stāža un visa pārējā. Es ļoti labi apzinājos, ka būšu tajā sarakstā, tikai līdz pēdējam brīdim cerēju, ka varbūt tomēr nē, bet bija tā, kā bija. Bet tā galīgi nav kompānijas vaina, ne jau viņi Covid-19 izdomāja!"
Cerības uz atgriešanos
Pēc atlaišanas no darba Kristīne ar cerībām gaidīja, ka viņu iekļaus tajā darbinieku sarakstā, ko pieņems atpakaļ. "Jā, tā jau arī bija runāts: tiklīdz viss sāks sakārtoties, mums atkal piedāvās nākt atpakaļ."
Kopš atgriešanās darbā Kristīne jau paguvusi gaisā pavadīt aptuveni 200 stundu, kas stjuartēm ir normāla darba slodze.
Lai gan tagad Covid-19 ierobežošanas dēļ ir jāievēro dažādi epidemioloģiskie noteikumi, Kristīne atzina, ka lielas atšķirības darbā nejūt."Ja cilvēks ir piekritis lidot un iepazinies ar noteikumiem, tad viņš arī tiem seko un visu dara." Protams, tagad gan pasažieriem, gan stjuartiem ir jāvalkā sejas maskas, bet pie tā visi jau ir pieraduši.
Nesūdzas par pasažieru skaitu un uzvedību
Biznesa pasažieri, kuri lido darīšanās, bija, ir un būs arī turpmāk. Bet prieks, ka ierobežojumi un prasības nav šķērslis lidot arī daudziem atpūtniekiem un tūristiem. "Arī tūristu šobrīd ir diezgan daudz. Ir pilnas lidmašīnas.. Šobrīd nevar sūdzēties par pasažieru trūkumu."
Arī par pasažieru uzvedību Kristīne nesūdzas. "Ja salīdzina pasažieru uzvedību pirms desmit, padsmit gadiem, tad šobrīd cilvēkiem lidot ar lidmašīnu ir tas pats , kas iekāpt autobusā un kaut kur aizbraukt. Tas vairs nav nekas neparasts. Šobrīd aviācija cilvēkiem ir vairāk pieejama nekā kādreiz."
Nekur citur nevarētu iedomāties sevi laimīgu
Lai gan Kristīne vairāk nekā gadu bija spiesta pavadīt bez lidojumiem, viņai nenāca ne prātā palikt uz zemes un meklēt ilgstošu darbu citā nozarē: "Nē, vispār pat nebija tādas domas. Es varbūt apdomāju, ko es varētu darīt, bet man bija vienkārši tukšums.
Es sapratu, ka nekur citur es nevarētu iedomāties sevi laimīgu, jo es negribētu tādu darbu, ko es daru tikai tāpēc, lai es strādātu. Ja ir pierasts desmit gadus iet uz darbu ar prieku un būt laimīgai par to, ko es daru, tad kāpēc mainīt kaut ko? Man liekas, ka cilvēki maina darbu tad, ja viņiem viss ir slikti."
No skaistumkopšanas jomas uz aviāciju
Kā Kristīne nokļuva aviācijā? "Man bija draudzene, kas strādāja "airBaltic". Viņa mani pierunāja aizsūtīt CV. Man nebija nekādu lielo sapņu par aviāciju. Domāju pamēģināt, kas tas ir kādu laiku. Ir tāds teiciens: kurš iemīlas aviācijā, tas ir uz mūžu. Ar mani tā arī notika." Tas notika, kad Kristīnei bija aptuveni 21 gads.
Viņa neatcerējās, par ko gribēja kļūt bērnībā un pusaudža gados, bet atklāja, ka pirms darba "airBaltic" strādāja skaistumkopšanas sfērā. Tur iegūtās zināšanas var pielietot visās jomās, tostarp aviācijā. Sākumā viņai darbs skaistumkopšanā ļoti patika, bet tad saprata, ka tajā ir liela rutīna: "Katru dienu ir principā viens un tas pats." Pēc diviem gadiem viņa saprata, ka vajadzīgas pārmaiņas.
Katra diena citādāka
Kristīne priecājas, ka stjuartes amatā katra diena ir citādāka: "Šeit ir ļoti liela dinamika un rutīnas vispār nav. Katrs reiss ir citādāks, katra diena ir citādāka, grafiks ir ļoti mainīgs: citreiz reisi ir pa dienu, citreiz no rīta agri, citreiz pa nakti, citreiz mūs aizsūta kādā komandējumā. Vispār nav rutīnas."
Pat tad, ja kāds darbs jādara regulāri, piemēram, pirms lidojuma jādemonstrē pasažieriem pamata drošības noteikumi, stjuarti to nedara ar apnikumu, bet gan drīzāk automātiski. "Tu jau esi tik daudz to darījis, ka tur jau vairs nav nekādu emociju, protams. Bet tas ir tas darbs, kas tev ir jāizdara."
Aiztaisa lidmašīnas durvis un...
"Nezinu, vai tā ir citiem maniem kolēģiem, bet es esmu pamanījusi jau no pirmās dienas, ka tad, kad lidmašīnā aiztaisa durvis un tā paceļas, man ir sajūta, ka es visu savu dzīvi, visas savas raizes un problēmas atstāju uz zemes. Tā kā viss aizmirstas. Tā ir kaut kāda ļoti specifiska sajūta. Pozitīvā ziņā," Kristīne raksturoja foršākos mirkļus savā darbā, piebilstot, ka ļoti patīkami piedzīvot "šeit un tagad" sajūtu.
"Nekas, kas ir uz zemes, tev principā neeksistē tajā brīdī. Tu esi tur un tagad. Man tā ir bijis pilnīgi katrā reisā. Lai kādas būtu ikdienas problēmas mājās, lidojot tās kaut kā aizmirstas," viņa teica.
Grafiku var koriģēt pēc vajadzībām
Stjuartes darbu var savienot ar ģimenes dzīvi: "Es pat teiktu, ka "airBaltic" tas ir pat ļoti savienojams tieši tāpēc, ka grafiks ir tik ļoti mainīgs un tu pats vari to diezgan daudz koriģēt pēc savām vajadzībām. Manuprāt, ar mūsu grafiku tieši ir vieglāk visādas ikdienas lietas izdarīt."
Piemēram, iepirkšanos vai došanos pie ārsta mierīgi var ieplānot darba dienas vidū, kad ir mazāk apmeklētāju. Strādājot klasisko darba laiku, mēdz būt grūtāk izbrīvēt dienas vidu dažādām darīšanām.
Iespēja pielāgot darba grafiku savām vajadzībām, pēc Kristīnes domām, uzskatāma par lielu stjuartes darba bonusu.
Apmācīti, kā rīkoties katrā situācijā
Lidojumos apkalpes locekļiem nākas piedzīvot dažādas situācijas. Piemēram, gadās, ka kāds pasažieris kļūst aizskarošs, bet stjuartiem pašiem jātiek galā, jo nav iespējams pieaicināt palīgus no malas (zemes).
"Tādas situācijas ir ikdiena aviācijas dzīvē. Bet mēs jau visi esam apmācīti, kā rīkoties, ko darīt, kā ir pareizi un kā ir nepareizi. Par to visu ir sarakstīti likumi. Tā ir sava drošība - mēs zinām, kā rīkoties."
Ne tikai iznēsā tēju
Stjuarti ir kaut kas vairāk nekā tikai apkalpes locekļi, kas iznēsā un piedāvā tēju. Stjuarti ir arī labi apmācīti par drošības jautājumiem: "Mums ir ļoti lielas un plašas apmācības, es teiktu, pat vairākās profesijās."
Kafijas un tējas pasniegšana ir tikai viens no stjuartu pienākumiem, ko redz pasažieri. Lai stjuarti labi veiktu savu darbu, viņiem ir jābūt komunikabliem, ar labām valodas prasmēm, ar zināšanām par drošību un tehniskajām lietām. Viņiem arī jābūt labiem peldētājiem un jāpārzina ugunsdrošības, pirmās medicīniskās palīdzības un bīstamo vielu jautājumi.
Tāpat stjuartiem jābūt kā labiem psihologiem, jāizprot cilvēki un jāzina, kā ar viņiem runāt. Jābūt arī zināšanām, kā risināt konflikta situācijas. Tāpat jāzina, kā izturēties pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Visdažādākie cilvēki nelielā telpā
"Iedomājieties, kādi vien cilvēki uz pasaules var būt, viņi visi sanāk vienā mazā telpā, kur mēs pavadām vairākas stundas. Vienīgie, kas var kaut ko risināt un atrisināt, esam mēs, kas esam uz borta. Neviens jau cits nenāks palīgā. Līdz ar to mūs apmāca visam, gandrīz visām dzīves situācijām."
Situācijas var būt visdažādākās un katru no tām nevar atrunāt, bet ir noteiktas vadlīnijas, kā rīkoties tipiskajos gadījumos. Piemēram, stjuarti zina, ko darīt pat tad, ja kādai pasažierei pēkšņi sākas dzemdības. "Mēs arī tam esam apmācīti."
Atvaļinājumi laukos
"Tā kā es esmu dzimusi un augusi laukos, tad man lauku dzīve patīk. Ja ir vasara un brīvdienas, es labprāt dodos kaut kur uz dzimto pilsētu vai uz laukiem. Vislabāk jūtos brīvā dabā," Kristīne raksturoja savu atpūtu, pieminot, ka viņa nāk no Cēsu puses, kas pati par sevi ir ļoti skaista Latvijas vieta.
Strādājot stjuartes profesijā pirmos gadus, viņa labprāt arī atvaļinājumos lidoja apskatīt pasauli, bet pēdējā laikā labprātāk atpūšas mājās: "Man kaut kā vairs nevelk. Tomēr mājās labāk patīk." Strādājot iepriekšējā lidsabiedrībā, viņai sanāca diezgan daudz ceļot pa pasauli, tāpēc var teikt, ka pagaidām pietiek. "Mani labākie darba komandējumi bija Vjetnamā 2017. un 2018.gadā."
Sapnis par zirgiem
Kristīnes otrā sirdslieta ir zirgi. "Zirgi bija mans bērnības sapnis, laiku pa laikam es devos zirgu izjādēs. Pandēmijas laikā viens no maniem gadījuma darbiem bija darbs zirgu staļļos, kur strādāju par zirgkopi un vadīju instruktāžas izjādēm." Tāpat viņas hobijs un sirdslieta ir sēņu lasīšana.
Tic, ka viss būs kārtībā
Kristīnei ir gaišs un cerīgs skats uz tuvāko nākotni, lai gan Covid-19 pandēmijas dēļ ir noteikti dažādi ierobežojumi un cilvēki joprojām inficējas. Viņa nebažījas, ka varētu nākties piedzīvot līdzīgu mājsēdi.
"Es kaut kā ticu, ka viss būs kārtībā. Redzot, cik daudz cilvēku lido un grib lidot, es neredzu, kam tik drastiskam būtu jānotiek, lai atkal pēkšņi visu noliktu uz zemes."