Latvijā pie Salacas upes atrastas līdz šim senākā mēra upura paliekas
Vācu zinātnieki identificējuši līdz šim senāko mēra saslimšanas gadījumu, pētot vairāk nekā piecus tūkstošus gadus vecas mirstīgās atliekas, kas savulaik atrastas tepat Latvijā, pie Salacas, vēsta BBC.
Mēra upuris miris pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu Latvijā un bijis inficēts ar visagrāko līdz šim zināmo slimības variantu, liecina jauni pierādījumi. Nāves brīdī viņš ir bijis 20 līdz 30 gadus vecs.
Skelets atklāts jau 19. gadsimta beigās Riņņukalnā pie Salacas upes, un atkārtoti pētīts nesen. Šajā procesā kopā ar vācu kolēģiem darbojušies arī pašmāju arheologi.
Izrakumi, kuros atklātas līdzīgas akmens laikmeta apbedījumu vietas, Latvijā, konkrētajā reģionā notikuši arī pavisam nesen - 2017. un 2018. gadā. Ieskatīties tajos ļauj Latvijas arheologu biedrība, daloties ar fotogrāfijām:
Latvijā atrok akmens laikmeta apbedījumu vietas
Izrakumi, kuros atklātas līdzīgas akmens laikmeta apbedījumu vietas, Latvijā, konkrētajā reģionā notikuši arī pavisam nesen - 2017. un 2018. gadā. ...
"Līdz šim brīdim šis ir vissenākais identificētais mēra upuris," par 5,3 tūkstošus gadus seno skeletu izteicās Ķīles Universitātes profesors Bens Krauze-Kjora.
Kā zināms, šī pati kaite daudz vēlāk, 14. gadsimtā, izplatījās Eiropas teritorijā, nogalinot aptuveni pusi tās populācijas.
Nākamajos gadsimtos regulāri notika vairāki atkārtoti mēra uzplaiksnījumi, izraisot miljoniem cilvēku nāves.
Mēra upuris bijis aprakts ar trim citiem neolīta apbedījumu vietā Latvijā pie Salacas upes, kas ieplūst Baltijas jūrā.
Pētnieki izpētījuši DNS, kas atrasts visu četru aprakto personu kaulos un zobos, un pārbaudījuši tajos esošās baktērijas un vīrusus. Vienā no personu kauliem tika atrastas pirmās mēra pazīmes, ko izraisījusi baktērija "Yersinia pestis".
Profesors Krauze-Kjora stāsta, ka mēra upurim, visticamāk, ir iekodis kāds grauzējs, kas inficējis viņu ar baktēriju.
Pētnieki, balstoties uz līdzšinējiem atradumiem, uzskata, ka slimības pārnēsāšanā liela loma varētu būt bijusi tieši bebriem.
Domājams, ka konkrētais mēra upuris miris no šoka, dažadas dienas vai nedēļu pēc inficēšanās.
Zinātnieki uzskata, ka pirmais mēra variants parādījies pirms aptuveni septiņiem tūkstošiem gadu līdz ar agrikultūras aizsākumiem Centrāleiropā. Sākotnēji baktērija, kas izraisa šo slīmību, esot retos gadījumos pārnēsāta no dzīvniekiem uz cilvēkiem, taču nav izraisījusi slimības izplatīšanos.
Ar laiku tā pielāgojusies cilvēka organismam un pārveidojusies formā, kas pazīstama kā buboņu mēris, ko izplata blusas, un izplatījusies viduslaiku Eiropā, izraisot miljoniem nāvju.
Teorija pauž, ka pirmie mēra paveidi ir izplatījušies lēnā tempā, liekot apšaubīt vairākas citas teorijas par cilvēces attīstību Eiropā un Āzijā. Tā ir arī pretrunā ar hipotēzi, ka mēris izraisījis lielu populācijas samazināšanos Ziemeļeiropā neolīta laikmeta beigās. Citi pētnieki pieņem šo ideju, taču neuzskata, ka tā izslēdz iespēju, ka mēris jau tajā laikā bija plaši izplatīts Eiropā.
Cilvēki parasti saslimst ar mēri no grauzēju blusas kodiena, kas inficēta ar baktēriju, vai arī no saskarsmes ar inficētu dzīvnieku.
Mēris pastāv arī mūsdienās, taču ir ārstējams ar antibiotikām, ja to atklāj savlaicīgi.
