No Kanādas atkalatgūtās Maijas Tabakas gleznas, pandēmijas haosa gandri un uzpludinātie ezeri: izstāžu ceļvedis

Savukārt Latvijas vides, ģeogrāfijas, kultūras un vēstures izzinātāji aicināti gan uz Limbažu muzeju, kurā var iepazīties ar tās puses brīnumaino dzirnavdīķu vēsturi, gan uz Brīvdabas muzeju, kur pie viena saimes galda “sasēdinātas” visas nozīmīgākās mūsu valsts nemateriālās vērtības.

Bet tie, kuriem pie sirds laikmetīgā māksla, aicināti uz Liepājas muzeju, kur pandēmijas izraisītā haosa iespaidus izstādē “Gandri, cīgas, amuleti” eksponē māksliniece Ieva Caruka, bet Rīgas mākslas telpā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs eksponē vērtīgāko ārvalsts mākslinieku darbus no savas kolekcijas.

* Rīgas galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1) vēl tikai dažas dienas – līdz 1. jūlijam, apskatāma Maijas Noras Tabakas izstāde "Saulainā diena", kuras nosaukums varētu būt arī “Svētku diena”, “Prieka diena” vai kādā tamlīdzīgā jaukdienas apzīmējumā. Tā ir izstāde ar vispozitīvāko emociju lādiņu skatītāju un gleznotājas Maijas Noras Tabakas (1939) priekam. Tikko māksliniece apbalvota ar Purvīša balvu par mūža ieguldījumu mākslā. Labu laiku otas bija noliktas malā, krāsas uz paletes sakaltušas. Bet pēc ziņas par apbalvojuma piešķīrumu Maija sēdās pie molberta un gleznoja, paziņojot, ka jūtas neparasti labi. Nav iemesla viņas teikto apšaubīt, jo īsā laikā tapa trīs, formātā gan nelieli, figurāli darbi. Tas ir uzskatāms piemērs tam, ko māksliniekam nozīmē atzīšana, viņa snieguma novērtējums.

Izstādē arī eksponēti pieci Maijas Tabakas darbi, kas gleznoti pagājušajā gadsimtā, no 1989. līdz 1991. gadam, un 1992. gadā bija izstādīti vērienīgajā mākslinieces izstādē Nacionālajā Mākslas muzejā. Būs cilvēki, kuri šos darbus atceras, būs arī tādi, kuriem tie piemirsušies, bet ir sabiedrības daļa, kura nekad tos nav redzējusi, jo kāda mākslas kolekcionāre tos iegādājās un aizveda uz Kanādu. Pirms neilga laika mākslas mecenāts un kolekcionārs Jānis Zuzāns informēja Maiju Tabaku, ka no zināmās kundzes izdevies darbus atpirkt un atvest uz Latviju.

Maijai Tabakai par katru no mājās pārnākušajiem darbiem ir stāsts. Krāšņie audekli “Estēts“ (1991.), “Kimono” (1991.), “Vārti” (1990.), “Uz kraujas” (1991.) un “Aizejošais”(1989.) ir darbi, kurus, raksturojot Maijas Tabakas glezniecību, mēs dēvējam par Tabakas teātri, tajos atpazīsim viņas modeļus – aktierus, kuriem māksliniece kā režisore likusi iedzīvoties lomā un izspēlēt interesantas mizanscēnas. 

Otru ekspozīcijas daļu veido jaunākie darbi.

Sīkāk internetā: www.galerijadaugava.lv.

* “Rīgas mākslas telpā” (Kungu ielā 3, Vecrīgā) līdz 25. jūlijam skatāma laikmetīgās glezniecības izstāde “GEO”, ko veido Daugavpils Marka Rotko mākslas centra kolekcijas darbi. GEO savā nosaukumā ietver divus jēdzienus: * ģeometriju – matemātikas nozari, kas pētī ķermeņu telpiskās formas un īpašības, un * ģeogrāfiju – dabas un sabiedrisko zinātņu sistēmu, kas pētī teritoriālos dabas un ražošanas kompleksus un to sastāvdaļas. Izstādes rīkotāji saka:

“Laikā, kad iespēja šķērsot ģeogrāfiskās robežas un klātienē iepazīt starptautisko mākslu ir ierobežota, tapa projekts, kas apvieno divus mākslinieciskos aspektus – ģeogrāfisko daudzveidību un ģeometriskās izteiksmes formas paleti. Šāds tandēms apliecina mākslinieku spēju veidot radošus dialogus, nojaucot ģeogrāfijā un valstu dalījumā pieņemtās idejiskās robežšķirtnes. Abstraktā valoda nereti ir līdzīga, tomēr individuālas rokraksta iezīmes paliek iemūžinātas slāņu un pavērsienu dažādībā.

Ekspozīcija apzināti veidota, pārstāvot tikai ārvalstu māksliniekus, tādējādi apliecinot Marka Rotko mākslas centru kā mājvietu lielākajai starptautiskajai mūsdienu glezniecības kolekcijai Baltijā. To veido vairāk nekā 2000 mākslas darbi dažādos mākslas medijos: glezniecībā, keramikā, grafikā, tekstilā un fotogrāfijā. Tie ir starptautiskos mākslas simpozijos jaunradīti darbi, Latvijas un ārvalstu mākslinieku, sadarbības partneru dāvinājumi un mākslas darbu iepirkumi. Rotko centrs ne tikai glabā šo vērtīgo kolekciju, bet arī regulāri to eksponē gan savās telpās, gan citās kultūrvietās Latvijā un ārvalstīs.

Izstādē “GEO” pārstāvēti mākslinieki no Lietuvas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Venecuēlas/Lielbritānijas, ASV, Spānijas, Slovākijas, Nīderlandes un Krievijas.

Daugavpils Marka Rotko mākslas centra starptautiska laikmetīgās glezniecības izstāde “GEO” skatāma Rīgas Mākslas telpā. Daugavpils Marka Rotko mākslas centra kolekciju veido vairāk nekā 2000 mākslas darbi dažādos mākslas medijos, bet izstādei izvēlēti starptautiski atpazīstamu mākslinieku darbi, kuri tapuši centra rīkotajās rezidencēs. Vērienīgo izstādi Rīgas Mākslas telpā aplūkoja žurnāliste Ilze Strenga.

Jāpiebilst, ka vairākas Daugavpils Marka Rotko mākslas centra kolekcijas izstādes šobrīd skatāmas arī Daugavpilī: Dizaina un mākslas vidusskolā “Saules skola” - “Latvijas laikmetīgā glezniecība”, Latgales Centrālajā bibliotēkā - grafikas kolekcijas izstāde “Pilsēta. Daugavpils”, bet Daugavpils novada Kultūras centrā “Vārpa” - Pētera Martinsona keramikas darbu grupa “Maisveidīgie”.

Sīkāk internetā: www.rothkocenter.com.

* Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā (Brīvdabas iela 21, Berģos) līdz 15. jūlijam skatāma izstāde “Saimes galds”, kas iepazīstināta ar Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saraksta vērtībām. Četros gados Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautas 24 vērtības, ar kurām apmeklētāji var iepazīties scenogrāfes Patrīcijas Baltiņas veidotajā ekspozīcijā “Saimes galds”.

Latviešiem ir jēdziens “saimes galds” – tas ir galds, pie kura visiem sanākt, mieloties, izrunāties, izdziedāties, pieminēt tos, kuru vairs nav ar mums kopā, pie vajadzības arī izstrīdēties un atkal salabt. Pie saimes galda mēs esam viens veselums. Izstāde “Saimes galds” sapulcējusi dzīvās tradīcijas, ar kurām Latvijā esam bagāti. 

Nemateriālais kultūras mantojums ir dzīvais mantojums – zināšanas un prasmes. Šis mantojums tiek nodots no paaudzes paaudzē un ir mainīgs, jo citādāks kļūst laiks un mēs paši. Tas mūs veido – to, cik esam spēcīgi un radoši modernajā un unificētajā laikmetā. 2003. gadā pēc gadiem ilgām debatēm pasaules valstis vienojās par nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzībai veltītas konvencijas tekstu un pieņēma konvenciju. Latvija tai pievienojās 2006. gadā. Lai popularizētu dzīvā kultūras mantojuma vērtības un dalītos pieredzē, UNESCO veido starptautiskus sarakstus. Tajos patlaban ierakstītas vairāk nekā 500 vērtības no 122 pasaules valstīm.  

Latvijas vārds tajos lasāms divreiz - 2003. gadā Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Igaunijā, Latvijā un Lietuvā tika atzīts par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu (2008. gadā iekļauts UNESCO Cilvēces Reprezentatīvajā sarakstā), savukārt 2009. gadā Suitu kultūrtelpa ierakstīta UNESCO Neatliekami glābjamā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Bet nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tas lasāms 24 reizes. Tajā, piemēram, ir Līvānu stikla pūšanas amata prasme, nēģu ķeršanas prasme Carnikavā, knipilēšana, šatieru segu aušana Ziemeļvidzemē un vēl… Par to, kas “vēl” uzzināsiet “Saimes galdā”.

Sīkāk internetā: www.brivdabasmuzejs.lv.

* Liepājas muzejā (Kūrmājas prospektā 16/18) līdz 1. augustam skatāma grafiķes un gleznotājas Ievas Carukas personālizstāde “Gandri, cīgas, amuleti”. Tās darbi lielākoties tapuši šogad. Māksliniece izmanto dažādas jauktas tehnikas – kolāžu, gleznojumu, grafiti un stensilu. Izstādē papildus gleznām apskatāmas gatavās mākslas instalācijas un figurāli griezumi saplāksnī.

Izstādes vēstījums balstīts pandēmijas izraisītā haosa radušos pārdomu un pārdzīvojumu rezultātā. Darbi ir pārsteidzoši koši un atraktīvi. Gleznoti elementi no kurzemnieku etnogrāfijas, darbos izmantotas suitu brunčiem raksturīgās krāsu kombinācijas, kas savijušās ar Dienvidāfrikas motīviem un raksturīgo glezniecības manieri. Ieva Caruka mākslā risina aktualitātes sabiedrībā – pārmaiņu radītās sekas – pārapdzīvotību pasaulē no vienas puses un aizvien sarūkošo latviešu populāciju un šobrīd neiespējamo, bet vilinošo satikšanos pūlī.

Pandēmijas izraisītās pārmaiņas rosinājušas mākslinieci pievērsties pūļa atainošanai glezniecībā. “Daudzskaitlīga cilvēku sanākšana kopējos svētkos ir aizliegtais auglis šajā realitātē. Iespēja pieskarties bez bailēm inficēties. Pūlis – aizejošās pasaules simbols, pozitīvs spēks. Darbos var atrast vairākas Madonnas ar mazuli, bērnus, mīlestības pārus. Visi kopā un katrs atsevišķi virzās uz savu saulaino krastu. Bet tajā pašā laikā pūlis iemieso ne tikai patīkamas spēles,” tā par savu darba “Pūļa aizejošais šarms” kontekstu izsakās māksliniece Ieva Caruka.

Viens no izstādē redzamo darbu personāžiem ir melnais stārķis. Gandrs – dzīvības turpinājuma totēms, gudrības un pasaules trausluma simbols – smalks elements no ornamenta “lielajā rakstā”. Gandriem ir divas mājas – Latvija un Dienvidāfrika. Šo valstu kultūras ir tik atšķirīgas, tomēr “pasaules grāmatā” tuvas un vienotas. Māksliniece radošajā procesā apvienojusi neapvienojamo – glezniecību ar grafiti, ielu estētikas detaļas ar latviešu etnogrāfijas elementiem – trejdekšņiem un Kurzemes senās līgavas tēlu vizuļu vainagā. “Mākslas darbos redzami elementi no fallu un vulvas kulta. Seksualitāte ir daļa no cilvēka dzīves, kuras nozīmība mūsdienu attiecību spektrā arvien mazinās, pirms aiziet nebūtībā pavisam,” komentē izstādes autore.

Ieva Caruka ir grafiķe, gleznotāja, pedagoģe un Latvijas Mākslinieku savienības biedre, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju Grafikas nodaļu.

Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Latvijas ģeogrāfijas, dabas un vēstures interesenti līdz gada beigām gaidīti Limbažu muzejā (Burtnieku ielā 7), kur iekārota izstāde “Kauls šķērsām upei. Mākslīgie ezeri un lauku ainavas transformācija no Livonijas perioda līdz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem”. Tajā aplūkoti vairāk kā trīsdesmit objekti - ezeri, kas lielākoties saistīti ar bijušo muižu saimnieciskajām aktivitātēm un dzirnavu uzpludinājumu izveidi Limbažu novada teritorijā. Izstādē uzzināsiet ezeru izcelsmes laiku, tajā analizēta to lokācijas izvēle un dzirnavu dambju/aizsprostu ietekme uz novada ceļu struktūru. Skarti arī apkārtējās ainavas pārveides un tās izmaiņu jautājumi.

Šis process, kas sākās jau no 15. gadsimta, ienesa labā nozīmē drastiskas lauku ainavas izmaiņas. Pie senākiem piemēriem atzīmējamas muižas Pālē, Liepupē, Ozolos un citviet un, protams, mūsdienās ar pilsētas apbūvi saplūdušās Limbažu pilsmuižas struktūras. Ja apkārtnes reljefs pieļāva, mākslīgie ezeri varēja sasniegt iespaidīgus izmērus, piemēram, Ungurpilī, Bīriņos un Ķirbižos. Mūsdienās liela daļa no dzirnavu ezeriem ir zuduši.

Ezeru dalīšana, slūžu ierīkošana, to uzpludināšana saistīta ar daudziem interesantiem notikumiem arī Livonijas bruņniecības vēsturē, kuru pārstāstus joprojām glabā senās muižnieku dzimtas. Piemēram, nostāsts par Asteres (Poikern) ezera dalīšanu un brāļu Koškuliem (Koszkull) sanaidošanos.

Sīkāk internetā: www.limbazumuzejs.lv.