Anita 8 gadus nostrādāja par personāla vadītāju, bet tagad kļuvusi par intensīvās terapijas medmāsu
Maija vidū visā pasaulē atzīmē Starptautisko māsu dienu, un tāpēc portāls Jauns.lv piedāvā iepazīties ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas medmāsu Anitu Puķi. Viņa ne tikai palīdz mazajiem pacientiem un viņu vecākiem, bet arī apmāca citas medmāsas.
Anita ieguvusi bakalaura grādu veselības aprūpē un jau studiju laikā zināja, ka vēlas strādāt jaundzimušo intensīvās terapijas jomā.
"Es jau mācījos ar domu, ka es strādāšu kā neonatoloģijas māsa tieši ar priekšlaikus dzimušajiem un jaundzimušajiem bērniņiem. Tas bija mans mērķis un mani ļoti uzrunāja."
Lēmums strādāt Bērnu slimnīcā bija apzināts, un tā ir Anitas darba vieta pēdējos piecus gadus. Pirms tam viņa strādāja kā pirmskolas pedagogs un astoņus gadus pavadīja kā personāla vadītāja. Anita ir arī personīgās izaugsmes trenere un apzinātības pasniedzēja. "Visas manas izglītības es izmantoju jaundzimušo intensīvās terapijas darbā. Kāpēc tieši šis darbs? Es agrāk vispār nezināju, ka kaut kas tāds pasaulē notiek un ka ir priekšlaikus dzimušie bērniņi, bet, kad uzzināju, ka arī Latvijā tā notiek, man likās: es arī gribu darboties tajā jomā!"
Uz ģimeni vērsta aprūpe
Viņa atklāj, ka darbs jaundzimušo intensīvās terapijā ir ļoti īpašs: paralēli tam, ka mazulīšiem vajadzīga specifiska medicīniskā un tehniskā palīdzība, viņiem nepieciešama arī īpaši saudzīga aprūpe. Anita un citi slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas darbinieki cenšas panākt, lai vecāki pēc iespējas iesaistītos bērniņa aprūpē, tādā veidā uzturot ciešu kontaktu ar mazuli un palīdzot viņam veiksmīgāk augt un attīstīties.
Personāls darbojas pēc Somijā izstrādātās programmas "Cieša sadarbība ar vecākiem". Tā ir uz ģimeni vērstas aprūpes kultūras ieviešana, kas paredz sniegt atbalstu un iejūtīgu attieksmi vecākiem un ģimenei, veicināt vecāku iesaisti jaundzimušā aprūpē, veicināt vecāku sadarbību ar ārstniecības un aprūpes speciālistiem un palīdzēt veidot ciešu kontaktu bērnam ar ģimeni un ģimenei ar bērnu. Vecāki tiek iekļauti kā partneri jaundzimušā aprūpē.
Inkubatorā kā māmiņas vēderā
Anita skaidro, ka parasti vislabākie rezultāti sasniedzami, kad ārsti, aprūpes personāls un vecāki cieši sadarbojas, palīdzot bērniņam visos iespējamos veidos. Daba ir paredzējusi, ka mazulim mammas puncī jāatrodas deviņus mēnešus, bet dzīvē gadās, ka viņš piedzimst priekšlaikus. Tādos gadījumos ir ļoti svarīgi, lai bērniņš savas dzīves pirmajā laikā būtu vidē, kas pēc iespējas pietuvināta atmosfērai mammas vēderā. Viņam tiek nodrošināta vajadzīgā temperatūra, mitrums, ēdināšana, atbalsts elpošanā un citās funkcijās.
Tā kā parasti priekšlaikus dzimušie bērni vēl nav pilnībā gatavi dzīvei ārpus mammas vēdera, viņiem katrs pieskāriens, manipulācija un troksnis rada stresu, tāpēc mediķi cenšas rīkoties pēc iespējas saudzīgāk un mudina vecākus iesaistīties bērna aprūpē.
Bail pieskarties savam bērniņam
Dažkārt priekšlaicīgas dzemdības un viss ar tām saistītais ir tik ļoti šokējis jauno māmiņu, ka viņai sākumā ir grūti aprūpēt mazulīti.
"Mammas ir dalījušās, ka, atnākot uz Intensīvās terapijas nodaļu, jūtas kā kosmiskajā kuģī. Viņām jau ir stress par to, ka bērniņš ir priekšlaikus piedzimis, atdalīts no mammas, aizvests uz intensīvo terapiju."
Ieejot Intensīvās terapijas nodaļā, viņas ierauga dažādus aparātus, vadus un caurules, kurām pa vidu guļ viņu mazuļi. Māmiņas arī mulsina dažādu iekārtu radītie trokšņi un skaņas.
"Kaut kur starp visām trupiņām, vadiņiem, perfuzoriem inkubatorā ir arī mazais cilvēciņš. Protams, mammai tas ir liels stress."
Nav tā, ka visas mammas uzreiz var un prot aprūpēt priekšlaikus dzimušos bērniņus. Dažkārt viņām pat ir bail atvērt inkubatoru durvis un pieskarties bērniņiem. Var likties, ka bērniņam būs labāk, ja viņu aprūpēs profesionālas medmāsas, bet patiesībā viņam vajadzīga tuvinieku gādība.
Sākumā vēro maziņo
Lai vecākus iedrošinātu, medmāsas ir līdzās un pastāsta, kas notiek, kā var palīdzēt, kas un kā jādara. Vispirms jau vecāki tiek aicināti vērot mazulīti, cenšoties saprast viņa ķermeņa valodu, vajadzības un stresa pazīmes.
Protams, visiem jaundzimušajiem ir kopīgas vēlmes, bet katram bērniņam ir arī savas iezīmes, kas patīk un nepatīk. "Sākumā mēs kopā ar mammu nostājamies pie inkubatora un vērojam bērniņu, lai pamanītu viņa individuālās vajadzības. Skatāmies, kā viņš izrāda stresa pazīmes, kas viņam patīk un nepatīk, grozot un aprūpējot, kas viņam rada satraukumu." Tas viss tiek darīts ļoti saudzīgi, lai pēc iespējas samazinātu bērna stresu un palielinātu viņam komfortu, lai tādējādi ļautu viņam labāk augt un attīstīties.
Iejusties bērna ādā
Medmāsas ar speciālu interviju palīdzību arī aicina vecākus iejusties bērna lomā, piemēram, vaicājot, kas man vislabāk patīk, kā tu vari mani nomierināt, kas man rada satraukumu, kādi varētu būt mani nākošie attīstības soļi. "Kad mēs mammām uzdodam šos jautājumus, viņas pilnībā iejūtas bērniņa ādā, savienojas ar viņu, redz viņu un vēro viņu. Mēs mācām mammām sajust savus bērniņus, jo viņi piedzima priekšlaikus, bet viņiem patiesībā vēl bija jābūt mammas puncī. Ja viņi ir savienojumā ar mammu, viņi jūtas labāk. Mamma ir tā, kas var sniegt bērniņam visu nepieciešamo un pamanīt visas nianses."
Protams, arī mediķi pamana daudz ko, īpaši medicīniskās lietas, bet mamma ar bērniņu visu laiku ir kopā un tāpēc var pamanīt katru niansi, kas viņam patīk un kas nepatīk. Zinot bērna individuālās vēlmes, viņa aprūpe kļūst piemērotāka un mazulis attīstās labāk. Mediķi arī cenšas runāties par vecāku jūtām un pieredzi.
Darbs blakus dzīvībai un nāvei
Anita atklāj, ka medmāsas darbs Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā ir īpašs, bet ne vienmēr viegls, jo ne visi dzīvesstāsti ir veiksmīgi. Diemžēl gadās arī tā, ka nesen dzimušais bērniņš drīz vien aiziet mūžībā. Tāpat ir situācijas, kad vecāki dažādu iemeslu dēļ atsakās no saviem bērniem un atstāj viņus slimnīcā vienus. Tas ir smagi ne tikai vecākiem un tuviniekiem, bet arī darbiniekiem.
Dažkārt, kad Anita atklāj savu darbavietu, cilvēki mēdz šausmināties par to un izteikt vērtējumus, ka tas ir ļoti smags darbs. "Es tajā pašā laikā uz to atbildu, ka šajā darbā ir tik daudz pozitīvo brīžu un tik daudz ko varu izdarīt labu, ka tas ļauj redzēt gaismu."
Kas ir labākais, ko šobrīd varu izdarīt?
Viņa uzsver, ka mediķiem ir ļoti svarīgi savu darbu darīt pēc labākās sirdsapziņas, uzdodot jautājumu, kas ir labākais, ko šajā brīdī varu izdarīt, bet vienlaikus pēc maiņas beigām spēt aizvērt slimnīcas durvis un nenest darbu uz mājām. Kad Anita ir kopā ar mazo pacientu tuviniekiem, viņa cenšas rūpīgi un empātiski klausīties un pēc iespējas palīdzēt, bet pēc tam turpināt dzīvot savu dzīvi.
Turklāt nodalīt jāmāk, ne tikai aizejot uz mājām. "Parasti nodaļā ir vairāki dažādi bērniņi. Ir tādi, kuriem ir smagāks stāvoklis, un ir tādi, kuriem ir veiksmīgais stāsts - labi iesaistām vecākus, viņi paši iepazīst bērniņu un tiek galā. Šie bērniņi labi aug un attīstās. Tajā pašā laikā blakus var būt otrs bērniņš, kur ir pavisam cits stāsts. Vadīt savas emocijas ir jāspēj, pat aizejot no vienas palātas uz otru."
Medmāsas nedrīkst smago pieredzi aiznest uz veiksmīgā gadījuma palātu un otrādi.
"Personāls nedrīkst aiziet pie bērniņa, kuram viss ir labi, ar iepriekš redzēto bēdu stāstu," Anita saka un skaidro, ka nodalīšana prasa ļoti daudz enerģijas, spēka.
Bet spēja nodalīt ir viena no profesionāla mediķa iezīmēm.
Lai gan dažkārt pacientiem un viņu tuviniekiem var šķist, ka medmāsas dara tikai tehnisku darbu, tomēr patiesībā viņu darbā ļoti svarīga ir arī saziņa ar pacientiem un viņu uzklausīšana, kas ne vienmēr ir psiholoģiski viegli.
Mazākie bērniņi ar 500 gramu svaru
Medmāsa atklāj, ka Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā nonāk arī ļoti agri dzimuši bērniņi ar zemu svaru, piemēram, ir gadījumi, kad jāaprūpē tikai 500 gramus smagi mazulīši. Ļoti liels ir mediķu prieks, ja šādās situācijās bērnam izdodas palīdzēt, viņš veiksmīgi aug un attīstās.
"Teikšu godīgi - tagad nav retums, kad bērniņi dzimst ar svaru zem viena kilograma. Varbūt mēs domājam, ka tas ir ļoti liels retums, bet tā nav. Mums visu laiku nodaļā ir bērniņi, kuru svars ir zem kilograma. Protams, 500 vai 600 gramus bērniņš ir smags gadījums, tāpēc tur ir jāieliek visas medicīniskās iespējas, lai palīdzētu. Bet 800 gramus smagi bērniņi ir biežāk." Tik maziem bērniņiem situācija var attīstīties gan veiksmīgi, gan ne tik labā virzienā. Tieši tāpēc mediķi cenšas izmantot visas iespējas, lai ar vecāku klātbūtni un iesaisti mazulītim palīdzētu.
Pietrūkst tēta klātbūtnes
Turklāt jaundzimušo, tostarp priekšlaikus dzimušo bērniņu, aprūpē ļoti būtiska loma ir tētim. Tagad, Covid-19 ierobežojumu laikā, slimnīcā var atrasties tikai viens vecāks, un mediķi redz, ka tas ģimenēm ir ļoti grūti. Tagad tētis var atbalstīt un palīdzēt tikai attālināti, bet iepriekš varēja būt blakus mazulītim, aprūpēt viņu, ņemt viņu gulēšanai uz krūtīm, kā arī fiziski un emocionāli palīdzēt māmiņai.
Iepriekš gulēja inkubatorā, bet tagad atnāk ciemos savām kājām
Ikdienā strādājot Bērnu slimnīcā, Anita zina daudz ko, kas var atgadīties ar bērniem, taču viņa cenšas nodalīt savu darbu no ārpus darba dzīves. Protams, ieraugot kādu pazīstamu grūtnieci, dažreiz gribas viņu pieskatīt un pasargāt no iespējamām briesmām. Taču kopumā viņa saprot un arī citām medmāsām māca: intensīvajā terapijā ar bērniem un vecākiem jāstrādā no sirds un pēc iespējas labāk, bet pēc tam var brīvi doties laukā no slimnīcas un dzīvot savu dzīvi.
Mediķim būtu no sirds sev jāuzdod jautājums: kas ir labākais, ko šodien un šobrīd varu izdarīt? Ja strādāts pēc labākās sirdsapziņas, tad neskatoties uz to, kāda bijusi dežūra un kas tajā noticis, speciālists var būt gan emocionāli, gan fiziski brīvs un doties mājās. Pat ja gadās skumji stāsti, jākoncentrējas uz labajiem gadījumiem, kas tomēr ir vairumā.
Mediķiem ir liels prieks, ja kāda ģimenīte, kas iepriekš uzturējās intensīvās terapijas nodaļā, pēc tam atsūta bērnu fotogrāfijas, atraksta vai pasaka labus vārdus. Tāpat ir neizmērojams gandarījums, ja kāds bērniņš, kas piedzima priekšlaikus, gulēja inkubatorā un mediķi cīnījās par viņa dzīvību, pēc kāda laika atnāk uz slimnīcu savām kājiņām! "Tie ir vieni no labākajiem brīžiem šajā darbā!" Anita no sirds priecājas par šādām ģimenēm.
Apzinātība palīdz izturēt un izdzīvot
Paralēli darbam Bērnu slimnīcā Anitai patīk vēl vairākas lietas: "Mans "restarts" notiek dabā un fiziskās aktivitātēs - kalnu slēpošana, riteņbraukšana un garas ikdienas pastaigas, pārgājieni kopā ar ģimeni." Anita ir trīs bērnu māmiņa, un daudz aktivitāšu dara kopā ar atvasēm.
Tāpat Anitai gan darbā, gan ārpus tā palīdz apzinātības īstenošana. "Mans ikdienas rīts noteikti vienmēr sākas ar kādu no klusuma un apzinātības praksēm." Tieši apzinātība, būšana dabā un fiziskās aktivitātes palīdz medmāsai neizdegt un turpināt darboties smagajā, bet ļoti, ļoti īpašajā Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā, palīdzot mazuļiem un viņu vecākiem.
