Viņu izglāba dzīvotgriba - kā Hosams Abu Meri uzveica vēzi

Šopavasar apritēs 23 gadi, kopš norisinājās notikumi, kas pilnībā izmainīja Hosama Abu Meri dzīvi, un patiesībā šī viņa personiskā pieredze ir lielisks piemērs ikvienam saslimušajam – ka nedrīkst padoties, vajag gribēt uzvarēt! Toreiz Hosams bija 23 gadus vecs Rīgas Stradiņa universitātes students, kad piedzīvoja pamatīgu un psiholoģisku šoku – vēzis trešajā stadijā.

Šo savu pieredzi, kā izārstējies no onkoloģiskās slimības, Hosams atklāja pirms četriem gadiem Ingas Jērumas grāmatā "Hosams Abu Meri – libānietis. Sirdī latvietis". Vēzis toreiz vēl tikai topošajam dakterim tika atklāts 1997. gadā. Tad P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā Hosamam tika veikta operācija, kurā audzēju izgrieza, taču atklājās, ka vēdera dobumā bija jau parādījušies vēža mezgli. Mediķi Latvijā piedāvāja veikt vēl vienu sarežģītu operāciju, taču Hosams devās uz dzimto Libānu, jo viņš tad vēl nebija Latvijas pilsonis, līdz ar to nevarēja pretendēt uz valsts apmaksātu ārstēšanos.

Beirūtā Hosamam talkā nāca tēvocis, kurš arī ir mediķis, un viņš noorganizēja ārstu konsīliju Amerikas Universitātes slimnīcā. Tur operācijā iztīrīja visus mezglus un uzsāka ķīmijterapiju. Zīmīgi, ka visu šo laiku Abu Meri turpināja medicīnas studijas Latvijas augstskolā, viņš tikai uz pusotru mēnesi paņēma akadēmisko atvaļinājumu un pēc tā atgriezās Rīgā. Tā viņš pusgadu, esot slims ar vēzi, lidoja no Rīgas uz Beirūtu un atpakaļ – trīs nedēļas pavadīja lekcijās Rīgā, bet nedēļas nogalēs devās uz Libānu veikt ķīmijterapiju. Turklāt ķīmijterapijas laikā Abu Meri zaudēja matus, bija pamatīgi apvēlies, mocījās ar sliktu dūšu, taču ar visu to spējis nolikt eksāmenus medicīnas studijās. Kāpēc viņam tas bija vajadzīgs, kāpēc viņš sevi tā mocīja – vēl studēja, būdams smagi slims? Izrādās, Hosams bija nolēmis – ja viņam būs lemts nomirt, tad tikai kā ārstam Hosamam Abu Meri.

Ārstēšanās ilga no 1997. gada oktobra līdz 1998. gada aprīlim, bet nākamos piecus gadus Hosams dzīvojis stresā, satraucoties, vai vēzis neatjaunosies. Nebija arī pārliecības, vai pēc pārciestās ķīmijterapijas viņš būs spējīgs radīt bērnus, un pat pieļāvis domu, ka jāsamierinās ar to, ka viņam pēcteču nebūs. Tāpēc, kad 2004. gadā uzzinājis, ka sieva ir stāvoklī, Hosams sapratis – tas ir īsts brīnums!

Tagad Abu Meri šo savu atveseļošanās pieredzi nodod pacientiem, it sevišķi tiem, kas sirgst ar onkoloģiskām kaitēm. “Kad redzu kādu, kurš ir tuvu nervu sabrukumam, jo netic, ka izveseļosies, es vienmēr viņam saku: paskaties, cilvēks, kurš sēž tev pretī, arī bija smagi slims, bet, re, izdzīvoja, un te nu es esmu. Galvenais – vēlme dzīvot! Ja tu saki, ka beigas klāt, tad tev nevienas zāles nepalīdzēs, jo tavā organismā stresa hormoni uzvarēs laimes hormonus,” grāmatā uzsver Hosams Abu Meri. Viņš saviem pacientiem teic – ja cilvēks grib uzvarēt, ja viņam ir sapnis, ko īstenot, tad viņam veiksies. Un, kamēr ir vēlme dzīvot, tikmēr katru slimību var kontrolēt un pat izārstēt.

Citas interesantākās ziņas lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!