Jaunie likuma grozījumi liek domāt, ka vecvecmāmiņas brošas glabāšana tagad ir noziegums: vai tiešām?
Plašu sabiedrības šūmēšanos izraisījuši jaunpieņemtie grozījumi Krimināllikumā, kas paredz cietumsodu un naudas sodu par “nelikumīgām darbībām” ar valsts aizsardzībā esošajiem kultūras priekšmetiem un senlietām. Daudzi tagad jautā – vai mani tik tiešām sēdinās cietumā par to, ka man mājās ir vecvecmāmiņas sakta vai cara laika krievu rublis?
Patiesībā satraukumam nav pamata, jo pieņemtie grozījumi ir tikai precizējoši. Attiecībā uz senlietām nekas nemainās, bet pie “kultūras priekšmetiem” pieskaitītas lietas, kas atrodas muzeju un bibliotēku krājumos. Tātad, likumā tikai skaidrāk noteikts, ka nedrīkst veikt “nelikumīgas darbības” ar muzeja vai bibliotēkas krājumiem, par ko nekādam lielam sašutumam un neizpratnei nevajadzētu būt.
Kas ir valsts aizsardzībā esošie priekšmeti?
Atslēgas vārds šajos likuma grozījumos, kas stājās spēkā februārī, ir “valsts aizsardzībā esošie kultūras priekšmeti un senlietas”. Kas tad šīs ir par lietām?
Valsts aizsargātie “kultūras priekšmeti”, atbilstoši Bibliotēku likumam un Noteikumiem par Nacionālo muzeju krājumu, atrodas vai nu muzejos vai bibliotēkās. Skaidrāk precizēts, ka muzeju un bibliotēku krājumus iznīcināt un bojāt nedrīkst. Šai gadījumā, ja tu Nacionālajā bibliotēkā speciāli sadriskā vakardienas avīzi, to arī var uzskatīt par “kultūras priekšmeta” bojāšanu. Jā, šis ir pārspīlēts salīdzinājums, bet tik un tā tā ir nacionālā kultūras krājuma bojāšana.
Lielākie strīdi radušies par to, ko valsts traktē kā senlietu. Likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” teikts, ka tās ir senlietas, kas ir vecākas par 17. gadsimtu (līdz 1701. gadam), kuras “atrastas zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās Latvijas teritorijā un kurām varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība”.
Kultūras ministrija un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde informē: “Krimināllikums aizsargā senlietas, kuras atrastas arheoloģiskās senvietās. Līdz ar to nav pamatoti uzskatīt, ka senlieta, kas tikusi netīšām atrasta, piemēram, dārzā, mežā, bēniņos vai citā vietā, kas nav atzīta par arheoloģisku senvietu, būtu uzskatāma par nelikumīgi iegūtu Krimināllikuma izpratnē. Tāpat jānorāda, ka nedz Krimināllikums, nedz likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” neparedz senlietas atņemt to likumīgajiem īpašniekiem, bet skaidri noteikt valsts īpašumtiesības uz tām senlietām, kas atrastas arheoloģiskās senvietās un kuru likumīgais īpašnieks nav noskaidrojams”.
Te gan jāteic, ka arheoloģisko un kultūras pieminekļu saraksts ir mērāms tūkstošos un tas atrodams Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes interneta vietnē: https://karte.mantojums.lv. Te nu būtu jādraudzējas ar “veselo saprātu”, lai saprastu, kura vieta ir ar vēsturisku nozīmi un kura nē, ja pa rokai nav kultūrvēturiski detalizēta novada karte.
Tukša "ņemšanās"
Galerists Mārtiņš Eglītis žurnālam “Likums un Taisnība” saka: “Saprotu, ka plašu rezonansi ieguvušā likuma būtība ir attiecināma uz divām lietām. Pirmkārt, tā ir vēršanās pret tā dēvētajiem melnajiem arheologiem. Otrkārt, nepieļaut, ka no valsts bez atļaujas un saskaņošanas tiek izvestas kultūras vērtības. Piemēram, ja tev mājās ir Purvīša vai Rozentāla glezna, neviens tev to negrasās atņemt, bet no valsts to izvest tu nevarēsi bez Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atļaujas.
Tas viss likumos jau bija ietverts agrāk, tikai tagad tas skaidrāk definēts. Tagad visa šī “ņemšanās” ap Krimināllikuma grozījumiem ir lētas sensācijas meklēšana”.
Un, ja tev, dodoties pārgājienā, iznāk uziet kādu senlietu un to iebāzt kabatā, tu uzreiz nekļūsti par kriminālnoziedznieku. Likums gan nosaka, ka tev par atrasto senlietu piecu dienu laikā jāpaziņo Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei, un, ja tu to nodod kādam Latvijas akreditētajam muzejam, pie tam pēc savas izvēles – vienalga Aizputē vai Rēzeknē, tev nekāda kriminālatbildība nedraud. Muzejs tev var pat izmaksāt atlīdzību.
Vienlaikus tas arī nenozīmē, ka tavā īpašumā nevar atrasties kādas senlietas, kas vecākas par 17. gadsimtu. Vienīgi īpašniekam par to vai nu līdz 2013. gada 30. martam bija jāpaziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei vai arī pēc šī datuma ir bijis jāpierāda šīs lietas likumīga izcelsme un jāsaņem par to Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rakstveida apliecinājumu (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7. pants).
Svarīgi uzsvērt, ka Krimināllikums paredz sodu par “nelikumīgām darbībām” ne tikai ar Latvijas Republikas aizsardzībā esošiem kultūras priekšmetiem un senlietām, bet tas attiecas arī uz citu valstu aizsardzībā esošajiem kultūras pieminekļiem.
Jaunajā likuma redakcijā papildināts arī nelikumīgās darbības jēdziens, kas, iepriekš iekļaujot iznīcināšanu, bojāšanu, apgānīšanu, atsavināšanu un nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas Republikas, nu ietver arī nelikumīgu glabāšanu, pārvietošanu un pārsūtīšanu.
