"Kūkas var pagaidīt!" Pazīstama kūku cepēja Karīna dodas strādāt uz slimnīcu ar Covid-19 pacientiem
Līdz ar Covid-19 otro vilni un pandēmijas saasinājumu, Jelgavā labi zināmā kūku cepēja Karīna nolēma gandrīz pārtraukt šo nodarbi, lai aktīvi pievērstos darbam slimnīcā. Viņa devās palīgā citiem Jelgavas pilsētas slimnīcas mediķiem, kuriem šajā laikā ir darba pilnas rokas. Karīna intervijā Jauns.lv pastāstīja ne tikai par savu darbu slimnīcā, bet arī par saviem konditores plāniem.
Karīna patlaban strādā Jelgavas pilsētas slimnīcas Terapijas nodaļā par medmāsu. Šo darbu viņa dara kopš septembra, kad atgriezās darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Arī pirms otrā bērniņa piedzimšanas viņa piecus gadus bija strādājusi slimnīcā.
"Septembrī aizgāju strādāt atpakaļ slimnīcā, un tad mūs pārsteidza Covid-19 otrais vilnis. Saistībā ar to, ka ne tikai mūsu pilsētā, bet arī visā Latvijā bija ļoti liels mediķu trūkums, kas atspoguļojās arī manā nodaļā, es nolēmu savu hobiju nedaudz nolikt malā un pilnībā nodoties darbam medicīnā slimnīcas nodaļā," viņa skaidroja savu lēmumu uz laiku nepieņemt pasūtījumus un necept kūkas.
Jāstrādā vairāk un ilgāk
Darbinieku trūkumu dēļ medmāsas šajā laikā strādā vairāk. "Normāli būtu, ja māsiņas strādātu vienu slodzi. Protams, daudzas jau tāpat meklē, kur piestrādāt un ko padarīt, bet tagad mēs strādājam pusotru slodzi un vairāk. Janvārī es nostrādāju gandrīz 12 dežūras. Tas nozīmē, ka es gandrīz pusi mēneša biju darbā. Nācām mājās no dežūrām, nedaudz atpūtāmies un tad vakarā atkal gājām uz darbu," Karīna ieskicēja savu darba grafiku.
Runājot par finansējumu, Karīna norādīja uz jauno kārtību, ka mediķiem, kuri strādā ar Covid-19 pacientiem, valsts nodrošina piemaksas. "Bet personīgi no savas puses es jutos tik ļoti vajadzīga savā darbā, ka es neatteicu, gāju un strādāju, jo pilnībā nebija kas strādātu. Mums bija dažādas darba situācijas, ko parasti ikdienā, kad vēl nebija Covid-19, darīja divas vai trīs māsiņas, bet tagad veica viena māsiņa. Bet mēs tāpat gājām un visu darījām. Nebija citu iespēju."
Vienlaikus viņa nenoliedza, ka piemaksas ir noderīgas: "Neliekuļošu, tas ir ļoti patīkams un noderīgs bonuss, un man prieks, ka mediķi tiek novērtēti šajā laikā."
No sirds mīl savu darbu
Kad vaicāju par motivāciju strādāt vairāk un ilgāk, Karīna atbild: "Man nav tā, ka es no rīta pamostos un domāju, ka negribu iet uz darbu. Man tā nekad nav bijis! Es jau bērnībā zināju, ka gribu būt mediķis. Protams, mazai meitenei sapņi bija stipri augstāki, bet beigās es nonācu pie medmāsiņas profesijas.
Es nekad to neesmu nožēlojusi. Es eju uz darbu ar prieku, un man tiešām patīk mans darbs! Esot kopā ar kolēģiem, es redzu, ka visām māsām un kolēģiem patīk viņu darbs. Tikai tad darbu var pilnvērtīgi izdarīt, ja tas patīk un to mīl. Manuprāt, citādi pacientu aprūpe vispār nav iedomājama."
Jūtas īstajā vietā
Karīna patlaban nedomā par turpmākām studijām vai kāpšanu pa karjeras kāpnēm: "Visa darbā iegūtā pieredze patiesībā ir ļoti liela. Esmu savā nodaļā tik ļoti pieradusi, ka man negribētos nekur citur būt. Ne citā profesijā, ne citā amatā! Es gribētu būt tur, kur tagad visu laiku esmu. Pat ne citā nodaļā vai citā slimnīcā!
Man daudzi ir prasījuši, kāpēc es nestrādāju Rīgā Stradiņos vai Gaiļezerā. Manuprāt, ir ideāli, ja varu strādāt pilsētā, kurā dzīvoju. Ieekonomējas laiks un ceļa izdevumi. Es esmu savā pilsētā, blakus saviem bērniem un ģimenei."
Karīna arī uzsver: "Man ir paši labākie un strādīgākie kolēģi. Es viņus visus novērtēju un vispār neapsveru domu iet strādāt kaut kur citur."
Tiešā saskarē ar Covid-19 pacientiem
Pandēmijas laikā Karīnai nākas strādā arī ar Covid-19 pacientiem. "Pirms tam mūsu nodaļa skaitījās terapijas un iekšķīgo slimību nodaļa. Tad, kad atnāca otrais Covid-19 vilnis, sākās dažādas reformas un arī mūsu slimnīcā nācās pārformēt darbu. Mūsu nodaļa bija otrā, kam bija jāpārtop par Covid-19 nodaļu. Tādēļ mēs ikdienā strādājam tiešā saskarē ar Covid-19 pacientiem."
Lūgta raksturot darbu ar Covid-19 pacientiem, Karīna piekrīt citu mediķu teiktajam, ka tas ir grūts: "Viegli jau nav. Kamēr saģērbjos, lai sevi aizsargātu, jau paliek karsti. Nerunājot par to, ka ieeju iekšā slēgtajā nodaļā, kur ir Covid-19 pacienti, un pavadu tur vairākas stundas. Strādāju speciālā kombinezonā un maskā. Kad darbu beidzu un iznāku ārā, esmu pilnībā slapja. Mana seja ir vienos nospiedumos un rievās no maskām un vizieriem."
Arī pati Karīna uz savas ādas pārliecinājusies, ko nozīmē saslimšana ar Covid-19. Viņa inficējās decembrī un tāpēc gadu mijas svētkus nācās pavadīt karantīnā. Viņai Covid-19 neizpaudās smagā formā, bet abi bērni pārslimoja ar augstu temperatūru.
Cenšas aprunāties ar Covid-19 pacientiem
Karīna norāda, ka viņas aprūpējamie pacienti ir ļoti dažādi - ir gan jauni cilvēki, gan veci ļaudis. "Protams, jebkurš pacients, nokļūstot sev nezināmā un nepierastā situācijā, jūtas nobijies, bezpalīdzīgs, apjucis un vispār nesaprot, kas ar viņu notiks tālāk. Viņš domā, ka tas ir ārprāts un nekas labs vairāk nebūs."
Lai palīdzētu pacientiem, medmāsas savu iespēju robežās cenšas aprunāties ar viņiem. Piemēram, pieliekot sistēmu, cenšas atbildēt uz saslimušo jautājumiem. Tāpat palīdz apgriezties, paēst un veikt citas nepieciešamās darbības.
"Cenšamies darīt tā, lai pacients justu, ka par viņu rūpējas. Lai viņš jūt, ka ir drošās rokās un drīzumā izkļūs no slimnīcas."
Pasmaida, kad māsiņa atnes labus vārdus no tuviniekiem
Diemžēl Karīnai slimnīcā nākas redzēt arī ļoti vecus un vientuļus cilvēkus, kuriem neviens nezvana un nesūta paciņas.
Pandēmijas laikā piederīgie nedrīkst apmeklēt pacientus slimnīcās, bet saslimušie cenšas sazināties ar ģimenes locekļiem pa telefonu, pastāstot, kurā nodaļā, stāvā un palātā ārstējas un kā jūtas. "Var redzēt pacientus, kuriem pienes sūtījumus un paciņas, bet ir arī tādi pacienti, kuriem neviens neko neatnes. Varbūt viņi dzīvo aprūpes iestādēs."
Tā kā daļa pacientu nemāk vai veselības dēļ nespēj rīkoties ar telefonu, viņi ļoti priecājas, ja tuvinieki piezvana māsiņām, apjautājas par sasirgušā veselību un lūdz nodot kādu svarīgu ziņu. Tad viņi pasmaida un atplaukst. Tuvinieku labie un siltie vārdi bieži vien palīdz saslimušajiem ātrāk atveseļoties.
Mājās atgūst spēkus kopā ar ģimeni
Šo grūto darbu darīt Karīnai palīdz tas, ka pēc maiņas viņa pavada laiku ar ģimeni un sazvanās ar vecākiem un draugiem. "Tā kā pašlaik es necepu kūkas, varu, pārnākot no darba mājās, mierīgi atpūsties, pabūt kopā ar ģimeni, sazvanīties ar vecākiem un draugiem. Protams, man ļoti pietrūkst reizes, kad mēs kopā tiekamies, bet es ļoti ceru, ka pandēmija kaut kad beigsies un mēs visi viens otru varēsim normāli satikt."
Iespējams, Karīnai medmāsas darbu patlaban ir vieglāk darīt, jo nesen viņai beidzās bērnu kopšanas atvaļinājums, kura laikā viņa paguva arī atpūsties. "Varbūt tas man liek justies ļoti labi, jo es ilgi nebiju darbā. Varbūt tāpēc man pietiek spēka iet un strādāt nodaļā."
Jaunākais - bērnudārzā, bet vecākais pats mācās mājās
Viņa priecājas, ka jaunākajam bērnam, kurš ir divgadnieks, bija iespēja apmeklēt pašvaldības bērnudārzu. "Latvijā ir vēl viena ļoti jauka lieta - mediķu bērniem bērnudārza rindas nobīdās uz priekšu. Tiklīdz man vajadzēja atgriezties darbā, mums uzreiz bija pašvaldības bērnudārzs, ko bērns arī apmeklē. Ļoti pretimnākošs ir vīrs, jo no septembra bērns diezgan daudz slimoja. Tā kā man nebija katru dienu jāiet uz darbu, tad tajā laikā, kad es gāju uz dežūrām, ar bērnu mājās palika vīrs."
Savukārt Karīnas vecākajam bērnam ir deviņi gadi. "Kaut kā tiekam galā ar viņa mācībām. Viņš mācās trešajā klasē. Pirms tam es visu parādu, kā darīt, un viņš ļoti labi ar visu tiek galā. Pats var pieslēgties stundām un visu izdarīt. Man atliek tikai pārbaudīt. Skola arī ļoti labi organizē visu mācību procesu. Pašlaik ar to neizjūtu nekādu problēmu," viņa saka. Vecāko bērnu ik pa laikam pieskata vīrs vai omīte, bet dažas stundas dienā viņš mācās mājās viens pats.
Hobijs, kas izauga par pamatīgu nodarbošanos
Iepriekš brīvajā laikā Karīna cepa kūkas. "Sākumā tas bija mans hobijs, bet tad pārauga nopietnākā lietā," viņa teica un atklāja, ka kūku cepšana nodrošināja arī daļu no viņas ienākumiem. Aktīvākajā laikā viņa izcepa aptuveni 40 kūku mēnesī, bet tagad, kad sparīgi darbojas slimnīcā, izcep tikai dažas.
Viņa atklāj, ka iepriekš bija nolēmusi sākt cept kūkas citās telpās, nevis mājās, jo tur kļuva par šauru tik vērienīgam hobijam. "Es jau noslēdzu īres līgumu, ka īrēšu telpas kūku cepšanai. Bet saistībā ar visu situāciju es tomēr izlēmu strādāt slimnīcā. Kūku cepšanai paredzētās telpas pagaidām ir kā noliktava. Līgumu es, protams, nelauzu, jo skatos nedaudz uz priekšu."
Viņas ģimenes locekļi nav lieli kūku ēdāji, bet, ja kāds klients palūdz, Karīna ir ar mieru uzcept dažas kūkas arī šajos saspringtajos apstākļos, kad lielāko daļu laika pavada slimnīcā pie pacientiem.
Vairums Karīnas klientu, uzzinot par viņas došanos palīgā saslimušajiem, izteikuši nožēlu, ka nevarēs kādu laiku mieloties ar gardajām kūkām, taču pauduši sapratni par viņas izvēli.
Cilvēki sapratuši, ka kūkas var pagaidīt, jo svarīgāk ir palīdzēt saslimušajiem. Nebija neviena nejauka komentāra.
Janvāra sākumā viņa gandrīz katru dienu saņēma ziņu ar lūgumu pieņemt pasūtījumus, taču diemžēl nācās atteikt. Viņa pieļauj, ka tāda situācija saglabāsies arī visu februāri, un tuvākās nedēļas vajadzēs pilnā sparā strādāt slimnīcas nodaļā.
Plāno atsākt kūku cepšanu, bet nepametīs arī darbu slimnīcā
Kad pandēmija būs beigusies, Karīna plāno atkal pievērsies aktīvākai kūku cepšanai. Vienlaikus viņa neplāno pamest darbu slimnīcā: "Nekad!" Viņa iecerējusi, ka varētu savienot abas sirdij svarīgās nodarbošanās, taču patlaban, pandēmijas apstākļos, daudz svarīgāks ir darbs slimnīcā. "Es vienmēr kūku cepšanu pakārtoju darbam slimnīcā. Daru to brīvajās dienās no sava pamatdarba slimnīcā."
Sarunas noslēgumā Karīna novēl cilvēkiem izturību un veselību. Viņa aicina uz notiekošo paskatīties dziļāk un saglabāt ticību, ka pavisam drīz pandēmija pāries un dzīve atjaunosies savā ikdienas ritējumā.
