Ansis Ataols Bērziņš joprojām nav piedevis Latvijas Republikai

Pagājuši divi gadi, kopš folklorists, programmētājs un muzikants Ansis Ataols Bērziņš ir atkal brīvībā, un pagājuši 12 gadi, kopš viņš meta akmeni Saeimas logā. "Kas Jauns" neiedziļinājies, kāpēc viņš tā rīkojās, bet lūkojis, kā kādreizējam protestētājam klājas patlaban.

Ieguvis doktora grādu

“Kāda man šobrīd ir dzīve? Ja skatās uz to bez emocijām, tad nekādas vainas. Šobrīd viss ir labi. Bet emocionāli jūtos kā tajā anekdotē, kad karotītes atradās, bet aizvainojums palika,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Ansis.

Ansis dzīvo gan pa Rīgu, gan pa savu īpašumu Latgalē. “Dzīvot man ir kur, arī darīt ir ko. Gan lauku saimniecībā, gan citur – visu nevaru uzspēt, pat neraugoties uz sērgstāvi. Esmu lauksaimnieks, kā arī darbojos pa zinātnes līniju datorlingvistikā, rakstu publikācijas. Šovasar, piemēram, aizstāvēju doktora disertāciju. Būtu jau to izdarījis agrāk, bet politiskās vajāšanas dēļ tas nebija iespējams. Toreiz biju trimdā un piedāvāju aizstāvēšanu veikt ar skaipa starpniecību, bet... Sajutu, ka cilvēki tomēr ir samērā bailīgi un konformiski. Agrāk par to biju lasījis tikai grāmatās par staļinlaikiem, bet nu sajutu uz savas ādas. Principā jau tobrīd tehniski varēja noorganizēt, ka disertācijas aizstāvēšana notiktu attālināti, taču atbildīgās personas nobijās, sakot, ka tā nav pieņemts. Domāju, tā bija tikai atruna. Es to tā jutu. Un, re, tagad visā pasaulē visu dara attālināti,” stāsta Ansis Ataols Bērziņš.

Bet kā ir tagad? Vai Ansis, kurš sevi uzskata par politisko disidentu un politisko represiju upuri, izjūt pret sevi noraidošu attieksmi? Vai bijis tā, ka viņa politiskās darbības un sodāmības dēļ atteikts, piemēram, kāds darbs, projekts? “Protams, esmu sastapies arī ar tādiem cilvēkiem, kuri konformisma vai sava pašlabuma dēļ pieslienas varas viedoklim. Taču tādi ir mazākumā, vairākums skatās pozitīvi, piekrīt man, ka esmu netaisni represēts,” atbild zinātnes doktors elektrotehnikā, elektronikā, informācijas un komunikāciju tehnoloģijās (tik nejēdzīgi gari pēc pēdējās reformas sākuši saukt attiecīgo zinātnes nozari), kurš, starp citu, sarunvalodu līmenī pārvalda vairāk nekā desmit valodu.

Jauna ģimene

Pa trimdas beigu laika, ieslodzījuma un pāris brīvībā pavadītajiem gadiem Ansis Ataols izveidojis jaunu ģimeni. Iepriekšējā ģimenes dzīve Ansim sabruka, kad viņš devās, kā pats to sauca, politiskajā trimdā. Toreiz Ansis bija ieplānojis, ka viņam ar laiku pievienosies sieva ar meitu, taču tika pievilts.

“Šī politiskā vajāšana izpostīja manu toreizējo ģimeni. Tā brīža sieva mani nodeva – ko tādu es pilnībā negaidīju. Vienkārši...

Mums viss bija sarunāts, bet... Un tikai viņas nodevības dēļ es arī nonācu tur, kur nonācu, – mani tie draņķi saņēma ciet. Es jau biju iekārtojies Meksikā, gaidīju, kad ieradīsies sieva ar meitu, mēs tur būtu dabūjuši kādas Latīņamerikas valsts papīrus. Taču neatbrauca, un viņu dēļ es atgriezos Latvijā. Jo vienam trimdā bez ģimenes ir desmitiem reižu grūtāk. Es nebiju tam gatavs,” stāsta Ansis, kura balsī joprojām var just aizvainojumu. Bet tagad vīrietis izveidojis jaunu ģimeni, viņam ir vēl viens bērns, turklāt iepriekšējo laulību bērni pie viņa dzīvo lielu daļu laika.

Izjūt gan psiholoģiskās, gan fiziskās sekas

Pirms diviem gadiem Ansis Ataols Bērziņš izteicās, ka nu viņam ir pilnībā izpostīta dzīve. Vai notikušais ir atstājis kādas sekas uz tagadējo dzīvi? “Noteikti! Protams, esmu izķepurojies, bet uzskatu, ka postījumu pēdas manā dzīvē ir nekompensējamas. Šīs sekas paliks uz mūžu, jo man tika iedragāta gan miesiskā, gan psihiskā veselība. Nav kompensējams arī laiks, ko pavadīju cietumā, nerunājot par materiālajiem zaudējumiem, kas ir pietiekami lieli, bet kurus neviens pat negrasās atmaksāt,” sūrojas Ansis.

Viņš joprojām izjūt Čehijas cietumā gūtās traumas sekas – cietumsargi, viņu piekaujot, apzināti lēkuši uz kājas, kā rezultātā Ansim esot pārrautas ceļgala saites. “It kā visu jau varu darīt, bet joprojām jūtu – pie lielākas slodzes kāja sāp. Kad beidzot bija iespēja taisīt operāciju, izrādījās, bija jau par vēlu, tāpēc tagad cenšos kompensēt sarautās saites, nostiprinot muskuļus. Sportoju, katru dienu skrienu. Šobrīd varu dzīvot, protams, ir zināms diskomforts, bet pieļauju, ka ar vecumu var rasties nopietnas problēmas ar staigāšanu.”

Bet kā ar psihisko veselību? Vai Ansi naktīs murgi moka? “Tik traki jau nav, bet visu laiku acu priekšā ir tie nelieši, tā cilvēku mocīšana. Šīs atmiņas nav iespējams izdzēst. Kā ar tām cīnos? Man gribasspēka nekad nav trūcis. Saņemos un dzīvoju tālāk!” atbild Čehijas un Latvijas cietumu, kā pats saka, upuris.

Latvijas Republiku vairs neaizstāvētu

Kad Ansis Ataols Bērziņš tika tiesāts un viņam piesprieda reālu cietumsodu, puisis, kurš līdz tam bija sevi uzskatījis par Latvijas patriotu, atzina, ka tā bijusi lielākā kļūda – dzīvot Latvijai. Kam tagad dzīvo Ansis?

“Es dzīvoju ar tādu apziņu, ka manā tēvu zemē diemžēl ir noziedzīga valsts. Un tāda ir joprojām! Es sevi vairs neidentificēju ar šo valsti. Jo kā var sevi saistīt ar ko tik noziedzīgu? Tā es arī dzīvoju,” atbild Bērziņš un, vaicāts, vai tiešām ar Latviju ir tik traki, izskaidro savu viedokli: “Bieži vainu grib novelt uz personālijām. Ka valsts jau neko, ka vainīgi ir daži sliktie. Taču es pārliecinājos, ka attiecībā pret mani tā bija sistēmiska pieeja. Jo pret mani darbojās desmitiem cilvēku. Ja kāds no viņiem to nedarītu, viņš šo ķēdīti būtu pārrāvis un varbūt šī represēšana nenotiktu. Taču viņi visi tā labā strādāja, neviens pret to neprotestēja. Līdz ar to pilnībā pārliecinājos, ka Latvijā noziedzīgi ir nevis atsevišķi indivīdi, bet pati sistēma – visa valsts.”

Vai Ansis Ataols Bērziņš joprojām ir šīs zemes patriots? “Zemes – jā! Bet ne valsts,” noskalda viņš, bet uz jautājumu, vai gatavs aizstāvēt Latviju ar ieroci rokās, seko vēl striktāka atbilde: “Šo valsti? Nē! Zemi? Kas ir zeme? Kurzeme, Latgale, visa Latvija, mans pagasts, mana sēta? Kur ir šīs zemes robežas? Man zeme vairs neidentificējas ar šo valsti. Tā ir propaganda, ka zeme ir arī valsts. Bet tā nav.”

Enerģija jāiegulda bērnos

Var just, ka valsts patriota gars Ansī ir nokauts. Viņš tika sodīts, ka pret notiekošo valstī protestēja ar bruģakmeņa mešanu Saeimas logā un atteicās pakļauties tiesas lēmumiem, ko pats joprojām sauc par tiesas patvaļu. Ko Ansis Ataols Bērziņš domā par tiem protestētājiem, kas tagad neievēro epidemioloģisko drošību, braukā pa Latviju, aģitē sabiedrību nepakļauties un neievērot likumus? “Es viņiem gribētu pateikt, ka šī valsts nav tā vērta, lai šādām akcijām tērētu savu enerģiju, ieguldītu savu laiku. Daudz lielāka vērtība ir ieguldīties citās aktivitātēs. Piemēram, savos bērnos. Iemācīt viņiem vērtības, ko uzskati par pareizām, kas ir atšķirīgas no valsts propagandas, izskolot bērnus par cilvēkiem, kas spētu mainīt visu šo sistēmu. Bet principā tas ir labi, ka notiek tādi protesti, kas parāda alternatīvu viedokli. Tā ir sabiedrības dažādošanās, un man patīk, ka tāda darbojas. Kaut es nepiekrītu lielā daļā jautājumu, ko šie protestētāji sludina, taču principiāli atbalstu viedokļu dažādību. Un man liekas nožēlojama valsts reakcija uz šo to, piemēram, aizliedzot dažādām kustībām veikt publisku darbību. Bet tas jau notiek globāli, visā pasaulē, kad pat privātas kompānijas var, piemēram, vienkārši atslēgt no saziņas kādu, kura viedoklis viņiem nepatīk,” atbild Ansis Ataols Bērziņš.

Savukārt par savu rīcību pirms 12 gadiem mītiņā Doma laukumā viņš tagad teic: “Uzskatu, ka rīkojos pareizi. Un, runājot par izsistiem logiem, pirms dažiem gadiem, kad valsts atteicās uzturēt daudzas arodskolas, es Latgalē par “kapeikām” privatizēju vienas kojas. Cik tajās bija izsistu logu! Valstij šīs ēkas bija jāuztur, taču tai tas bija “pie kājas”.

Par logu, kas neko sliktu nesimbolizēja, izsišanu neviens nav sodīts, neviens nav satraucies. Bet to logu, kas simbolizēja varas negodīgo attieksmi pret tautu, izsišanu pasludināja par sevišķi smagu noziegumu. Lūk, tāds ir kontrasts un šīs valsts attieksme.”

Ko izdarīja Ansis Ataols Bērziņš?

Dzejnieka Ulža Bērziņa un sinoloģes, profesores Jeļenas Staburovas dēls bija viens no protestētājiem, kurš 2009. gada 13. janvārī Doma laukumā piedalījās sapulcē pret valstī realizēto politiku. Sapulce pārauga nemieros, un Ansis Ataols Bērziņš meta Saeimas logos bruģakmeni.

Bērziņam par dalību Vecrīgas grautiņos tika piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Taču, tā kā Bērziņš nepildīja Valsts probācijas dienesta (VPD) prasības, tiesa nosacītu cietumsodu aizstāja ar reālu brīvības atņemšanu, bet Bērziņš pameta Latviju, dodoties politiskā trimdā, uzturēdamies gan Krievijā, gan Latīņamerikā. 2016. gada sākumā Bērziņš tika izsludināts starptautiskā meklēšanā, un 2017. gada pavasarī viņš tika aizturēts Čehijā, kur stažējās universitātē. Gan Bērziņš, gan vairāki juristi uzskata, ka tiesas un VPD rīcība nebija likumīga.

Čehijas cietumā Bērziņš tika turēts gadu, līdz viņu izdeva Latvijai. Toreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis noraidīja pieprasīto apžēlošanu, un no ieslodzījuma Ansis Ataols Bērziņš tika izlaists 2018. gada 30. novembrī. 2019. gada 10. decembrī – tieši ANO Cilvēktiesību dienā – jaunais prezidents Egils Levits apmierināja advokāta atkārtoti iesniegto apžēlošanas lūgumu un noņēma Bērziņam sodāmību.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!