Miruši cilvēki istabiņās un 4000 saslimušo: pansionātos nespēj apturēt Covid-19

Daudzos šādos centros slimība skārusi gandrīz visus iemītniekus un darbiniekus. Arī centra “Zemgale” Iecava filiāle decembrī bija to skaitā.

Covid-19 jau iepriekš bija sācies arī centra Jelgavas un citās filiālēs. Jelgavā no 116 darbiniekiem 87 bija uz slimības lapas. Pārējie darbinieki uz vietas arī dzīvojuši, lai infekciju neaiznestu tuviniekiem. Ēdiena gatavošanai un veļas mazgāšanai pasaistīja ārpakalpojumus. Tas bijis fiziski un emocionāli smags laiks.

“Viens gadījums Jelgavā ar vienu aprūpētāju -  sākot rīta maiņu, cilvēks ieiet vienā istabiņā un konstatē, ka viens klients ir diemžēl miris, ieiet otrā istabiņā un konstatē, ka tur ir vēl viens klients miris. Viņam iestājas panika. Viņš pasaka – es tālāk vairs neiešu. Viņš pasaka – es nevaru to redzēt, es nevaru to pieņemt, es nevaru to saprast,” atminas Keišs.

Viennozīmīgus secinājums par kopējo aprūpes centros saslimušo un arī mirušo skaitu izdarīt nav iespējams, jo iestāžu dati atšķiras.

Bet tieši kā centros slimība ienāk un kā izplatās, izmeklēšanā balstītas skaidrības šobrīd gan arī īsti nav.

Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību  uzraudzības nodaļas vadītāja Elīna Dimiņa skaidro, ka detalizēta epidemioloģiskā izmeklēšana katrā centrā nebūtu iespējama. “Mums saslimšanu skaits ir pārāk milzīgs, lai mēs katram gadījumam, skaidri pateiktu, kurš no kura ir inficējies. Līdz ar to situācijās, kad sociālās aprūpes centrā ir reģistrēti jau vairāki  desmiti  gadījumu, tam patiesībā ir praktiski neiespējami  izsekot,” viņa norāda.

Pašos centros secina, ka infekciju ienes darbinieki. Visdrīzāk tieši tādēļ otrajā janvāra nedēļā Covid-19 atkal uzliesmoja pansionātā Mārsnēnos, kur kopš pavasara situācija bijusi mierīga.

Mārsnēnu sociālās aprūpes centra vadītāja Evija Jēkabsone stāsta, ka riska faktori ir dažādi, darbinieki uz darbu brauc ar sabiedrisko transportu. Pavasarī mēģinājuši izvadāt paši, bet tam nepietiek resursu. “Un mēs jau arī nezinām, ko darbinieki, ko dara mājās. Mēs jau nevaram, lai kā mēs vestu pārrunas, mēs jau nevaram neviens izsekot, cik godprātīgs ir katrs darbinieks ārpus darbavietas,” viņa saka.

Aprūpes centrā “Zemgale” norāda, ka daudzi turklāt strādā vairākās vietā, tostarp ārstniecības iestādēs.

“Ir darbinieki, kuri kovidam pieiet ļoti nopietni. Ir darbinieki, kuri pakļaujas visām šīm viltus ziņām un dezinformācijai – ka tas īsti nav nopietni, ka stāstā ir arī izdomājums. Bet domas mainās tad, kad Covid-19 ir skāris,” secina Keišs.

Situācijas saasināšanos izjuta arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Oktobrī Covid-19 dēļ uz sociālās aprūpes centriem neatliekamās palīdzības mediķi steidzās vien trīs reizes, novembrī – 38, bet decembrī –  jau 217. Uz slimnīcām aizvedot pusi, bet, ja būtu atbilstoši apstākļi centros uz vietas, lielāka daļa varētu ārstēties turpat.

NMPD Operatīvās vadības centra vadītāja Raita Krišjāne stāsta: “Atsevišķos gadījumos ir tā – kad ir tikai šis te aprūpes personāls, auklīte vai aprūpētāja, kurai nav medicīnas zināšanas, un ģimenes ārstu ir iespēja piesaistīt tikai reizi nedēļā. Tad, protams, ja paliek tikai aprūpētāja ziņā, dažos gadījumos mēs nevaram atstāt savu pacientu, un viņš ir jānogādā stacionārā.”

Ir arī reizes, kad aprūpes centros nenovērtē stāvokļa nopietnību un slimnīcā cilvēki nonākuši novēloti.

Stradiņa slimnīcas Covid-19 nodaļās sociālās aprūpes centru klienti ir bieži pacienti, un, lai arī blakus saslimšanu dēļ ne vienmēr tas ir izšķiroši situācijas smagumam, tomēr tur novēroti arī ielaisti gadījumi. “Jāsaka, ka iespējams, ja viņi būtu vērsušies agrīnāk pēc palīdzības, būtu iespēja viņiem vairāk palīdzēt. Neatkarīgi no visa veselības aprūpes speciālistu trūkuma slimnīcās, mēs tomēr esam daudz labākā stāvoklī, nekā sociālās aprūpes centrā. Mums tomēr ir viens ārsts Stradiņa slimnīcā uz 8 pacientiem, viena māsa uz 8-10 pacientiem. Sociālās aprūpes centrā tas var būt tā, ka ir viens cilvēks uz 20-30 cilvēkiem,” saka Stradiņa slimnīcas Karantīnas nodaļas virsārsts Kārlis Rācenis.

Sociālās aprūpes centros darbinieku trūkumu apliecina, norādot, ka īpaši kritiskas ir situācijas, kad saslimst arī paši centru mediķi. Rīgas Sociālās aprūpes centrā palīgā tad nāca Nacionālo bruņoto spēku mediķi.

Cilvēkresursu trūkumu izceļ arī Veselības inspekcija. Tāpat nemaz neesot iespējams vienmēr ievērot drošības noteikumus. Lai arī situācija kopš pavasara uzlabojusies, trešajā daļā sociālās aprūpes centru joprojām nemaz īsti neesot izolēšanas iespēju. “Varētu izolēt, sadalot pa stāviem. Teiksim, vienā stāvā ir tās personas, kuras ir veselas un kādā citā stāvā – slimās personas. Bet, atkal ir  problēma. Ir viens kopējs lifts vai ir kopēja kāpņu telpa. Līdz ar to tā pārvietošanās notiek visiem pa vienu pusi,” secina veselības inspekcijas vadītājas vietniece Anita Slokenberga.

“de facto” zināmi arī vairāki stāsti no centru iekšienes par masku nelietošanu pie klientiem, testu novēlošanu paaugstinātas temperatūras gadījumā. Taču Veselības inspekcijā atsevišķo sūdzību izskatīšana lielākoties beigusies par labu centriem. Arī nesen sūdzību dēļ mediju uzmanības lokā nonākušajā Krustpils pansionātā “Jaunāmuiža”, inspekcija pēc pārbaudes aizrādījusi vien par  atkritumu nepareizu savākšanu, apmācību trūkumu par aizsarglīdzekļu lietošanu, un dezinfekcijas līdzekļu nepieejamību klientiem. Turklāt pansionātā no inspekcijas saklausījuši, ka tie ir maznozīmīgi pārkāpumi. Šādu vērtējumu gan noliedz pašā inspekcijā. “Tas, ka mēs pavasarī varbūt teicām, ka šī miskaste neatbilst – tas bija tāds maznozīmīgs [pārkāpums], bet patlaban epidemioloģiskā situācija ir tāda, ka tā nevarētu teikt,” norāda Slokenberga.

Neraugoties uz plašo uzliesmojumu pērnā gada nogalē, gala ziņojumu par situāciju sociālās aprūpes centros Inspekcija gan gatavo tikai uz janvāra beigām.