Valmieriete Inese Vācijā sargā bēgļu nometni: "Šie cilvēki nemūžam nestrādās!"
Netīrība, haoss un slimības – šādi apstākļus pārpildītajās bēgļu nometnēs Vācijā raksturo Inese (53), valmieriete, kura strādā par kādas nometnes sardzi. Viņas viedoklis ar politkorektumu neizceļas.
Bēgļu dzīvesveidu Inese novēro jau vairāk nekā mēnesi un, kā pati apgalvo, neko labu par Latvijā gaidāmo bēgļu izmitināšanu paziņot nevar.
Aizbraukt piespiež krīze un traģēdija
Viņa ir šķīrusies trīs dēlu māte, dzimusi Valmierā un bijusi spiesta izceļot no Latvijas krīzes gados piedzīvoto grūtību dēļ.
“Man kā jau lielai daļai latviešu bija paņemts kredīts un slikta veselība. Tas bija 2010. gadā – man bija sapnis salabot visus zobus, taču Latvijā pie šīm algām nekas tāds vienkārši nav iespējams. Man toties bija paziņa Vācijā, kura tur kopa vecos ļaudis, kas par sevi paši nespēj parūpēties,” stāsta Inese.
Paziņa vēlējusies mainīt darbu un ieteikusi Inesi kā savu aizvietotāju. “Tolaik dzīvojām Saulkrastos, un situācija bija tāda, ka mājās nebija nekas vairāk, ko ēst, kā āboli... Tā paša gada janvārī aizbraucu uz Kaseli, Vācijā, kur man bija jāstrādā ar krieviski runājošu ebreju ģimeni, es kopu 85 gadus veco opi.”
Dēli palika Latvijā, un oktobrī notika nelaime. Ineses vecākais dēls Mārtiņš (30) savā pirmajā darbadienā olu paliktņu rūpnīcā cieta briesmīgā negadījumā – viņu iespieda presē.
“Viņš, iespiests šajā agregātā, pavadīja 20 minūtes. Bija izdegusi visa seja, līdz pat kauliem un zobiem, kā arī puse no rokas,” par piedzīvotajām šausmām stāsta Inese.
Drīz pēc tam Mārtiņam Vācijā izgatavota ļoti dārga, ar muskuļiem kustināma biomehāniska rokas protēze. “Es biju spiesta atgriezties Vācijā, lai spētu sapelnīt naudu un palīdzēt dēlam izdzīvot. Kādu pusgadu tīrīju tualetes – man bija vienalga, ko darīt, jo dēlam bija nepieciešama nauda.”
Katru nedēļu ap 6000 jaunu bēgļu
Pēc integrācijas kursiem un lēruma citu apmācību Inese nokļuva darbā apsardzes firmā, kuras vienīgā specializācija ir Vācijas bēgļu nometnes.
“Pagājušajā gada jūlijā, pirms sāku darbu, man pateica, ka darbs būs ļoti smags un lai padomāju. Alga ir 9,50 eiro stundā,, un jāstrādā ir 12 stundu maiņa. Firmas uzraudzībā pašlaik ir 50 nometnes, un katru nedēļu pilsētā ieplūst aptuveni 6000 bēgļu. Jaunu nometņu plānošana, atvēršana un vadīšana notiek nemitīgi,” stāsta Inese.
Pēc viņas vārdiem, Vācijas varasiestādes “plēš matus no galvas”, domājot, kā tikt galā ar apjomīgo ārzemnieku straumi, un bēgļu izmitināšana arī Eiropas turīgākajām valstīm sagādā lielas problēmas.
Šindlera saraksts
“Nometnēs, kurās strādāju, bēgļi parasti ieplūst no Maķedonijas, Albānijas, Serbijas. Cik esmu novērojusi, lielākoties tie ir romi. Runa ir par indivīdiem, kuri, piemēram, uzskata, ka istabā drīkst iekurt ugunskuru. Tas arī tiek bieži darīts, un reiz tieši šādu aplamu izdarību dēļ pilnībā izdega kāda nometne,” turpina Inese.
Līdz šim viņa strādājusi divās nometnēs. Viena no tām bijusi īpaša ar to, ka tajā deviņdesmitajos gados uzņemta filma par nacistu represijām „Šindlera saraksts”: “Savā starpā dēvējam to par Šindlera māju, un šīs mājas iemītnieki palika man atmiņā kā patiesi bezkaunīgi cilvēki. Otrs objekts bija nometne kādas augstskolas sporta zālē, kurā cieši kopā vēl tagad mitinās 200 cilvēku.”
Inesei izveidojies diezgan kategorisks priekšstats: “Vienā zāles galā ir gulēšanas zona un otrā ēšanas zona, pa vidu stāv drēbju skapīši. Šāda situācija, lai arī rada organizētības iespaidu, realitātē ir vienkārši nepieņemama, jo šiem cilvēkiem ir sveša elementāra higiēna, viņi nav pat potēti! Ir bijusi vējbaku epidēmija, dzirdēts arī par masaliņu gadījumu Berlīnē, un tas jau ir pavisam nopietni.”
Uzbrūk policistiem un izdemolē telpas
Nesen bēgļu centrā Zūlā, Tīringenes federālajā zemē Vācijas vidienē, nekārtībās ievainoti 15 cilvēki, arī četri policisti. Aptuveni 20 bēgļu uzbruka kādam afgānim, apsūdzot viņu lapu izplēšanā no Korāna. Kad vīrieti paglāba sargi un policisti, satrakotais pūlis vērsās pret viņiem.
Ap 50 ar dzelzs nūjām bruņoti cilvēki sāka ar akmeņiem apmētāt likumsargus. Četru stundu ilgās sadursmēs izdauzīti logi, pa tiem laukā mestas salauztas mēbeles, sagrautas pat telpu sienas. Lai pūli savaldītu, uz centru nosūtīti 125 policisti. Izdemolēto telpu remontu, protams, segs Vācijas nodokļu maksātāji.
Vajātais afgānis nodots policijas aizgādnībā. Tīringenes premjerministrs Bodo Ramelovs ierosinājis veidot atsevišķus bēgļu centrus dažādām etniskajām grupām.
“Šie cilvēki nemūžam nestrādās!”
Inese tik trakus gadījumus nav pieredzējusi, bet neslēpj, ka viņas viedoklis par bēgļiem ir skeptisks. “Tas, ko viņi nes sev līdzi, nav nekāds pluss. Nekur un nevienā vietā. Es ar abām rokām atbalstu emigrantus, kas brauc uz citām valstīm strādāt un dod labumu vietējai sabiedrībai. Saprotu arī cilvēkus, kas ir izmisuši un steidzas pamest karadarbības zonas, taču vairākums tā saukto bēgļu vienkārši dodas bezrūpīgas dzīves meklējumos! Sociālo tūrismu un parazitēšanu es nekad neatbalstīšu!”
Vaino cits citu zādzībās
Ilgstošs kontakts ar bēgļiem ir aizliegts, taču Inesei, apsargājot nometnes, tomēr nākas iejaukties un uzklausīt iebraucēju problēmas: “Nez no kurienes viņiem parādās tiešām labi un pēc skata dārgi telefoni. Par to naudu, kas viņiem ir, tos nevar nopirkt. Viņiem ir zems intelekts, uzrunā visus uz ‘tu’ un nemitīgi apsūdz cits citu zādzībās.”
“Viņiem ir tāds internacionāls termins ‘cap-carap’. Tas nozīmē, ka viņiem kāds ir kaut ko nozadzis. Parasti viņi pienāk un saka – šef, cap-carap! Tad man nākas uzklausīt bēdu stāstu. Iejaukties paši mēs nevaram, un tas arī nav mūsu pienākums. Cīnāmies ar sekām – saucam policiju, uzraugām, lai nenotiek dzeršana un tamlīdzīgas lietas.
Viņi jau cenšas uzvesties solīdi, jo viņu interesēs ir šeit palikt. Problēma gan ir tā, ka viņu tiešām ir ļoti daudz. Līdz gada beigām Vācijā ienāks vēl pusmiljons, un tas ir liels skaitlis. Cilvēki Vācijā ir ļoti sašutuši. Austrumos vietējie iedzīvotāji pret bēgļiem ir sākuši vērsties ar neatļautiem paņēmieniem – pirms cilvēku ierašanās izveidotās nometnes vienkārši nodedzina.”
Nesen netālu no Berlīnes, Nauenē, nodedzināta sporta zāle, kurā bija plānots septembrī izmitināt ap 100 bēgļu. Pagājušajā nedēļā aizdedzināts bēgļu centrs Igaunijā. Runājot par Latvijā gaidāmo, Inese pauž uztraukumu, ka vietējie nacionālisti bēgļu jautājumu cenšas risināt ar iebiedēšanu un kūdīšanu: “Ļoti ceru, ka situācija Latvijā nekad nenonāks līdz agresijai un vardarbībai.”
Vācijā gaidāms bēgļu rekordskaits
Šogad Vācijā gaidāms nebijis bēgļu pieplūdums – uz politisko patvērumu varētu pretendēt līdz 750 000 cilvēku, 3–4 reizes vairāk nekā pērn. Vairākums bēgļu ir no kara plosītās Sīrijas. Vācijā mēnesī katrs bēglis saņem 143 eiro lielu pabalstu, bet iekšlietu ministrs Tomass de Mezjērs ierosinājis to samazināt. Bēgļi saņem arī pajumti, ēdienu un apģērbu. Pērn kā neatbilstošas šim statusam no Vācijas deportētas 10 800 personas. Ministrs arī aicina apsvērt iespēju Vācijai izstāties no Šengenas zonas, kas nozīmētu robežkontroles atjaunošanu.
Pašlaik pasaulē kara un vajāšanu dēļ bēgļu gaitās ir ap 60 miljoniem cilvēku. Latvija apņēmusies divu gadu laikā uzņemt 250 bēgļu. Eiropas Komisijas vadītājs Junkers, kā noprotams, šonedēļ nāks klajā ar paziņojumu, ka visu dalībvalstu starpā gan nāksies sadalīt vismaz 160 tūkstošus bēgļu, kas ļauj secināt, ka diez vai tiksim cauri vien ar 250.
