Pasaulē lielāko klavieru būvnieks Kļaviņš stāsta par savu kriminālo pagātni: cietumā pavadīto laiku un biržas spekulācijām
Pasaulslavenā klavieru būvētāja Dāvida Kļaviņa dzīvesgājums ir gana traks: kādu laiku viņš pasēdējis Rīgas Centrālcietumā, nodarbojies ar biržas spekulācijām un vainots nelikumīgā Vaidavas ezera krasta apbūvē un Gaujas Nacionālā parka postīšanā. Pirms 20 gadiem viņa vārds saistījās kā ar lielāko finanšu afēristu atjaunotās Latvijas vēsturē.
Pirms teju divarpus gadiem Ventspils pašvaldība ar slaveno latviešu klavierbūvnieku Dāvidu Kļaviņu parakstīja līgumu par pasaulē lielāko klavieru iegādi, kuras nu ierakstītas Ginesa rekordu grāmatā. Tad jau daudzi bija piemirsuši, ka pasaulslavenais meistars savulaik par spekulācijām biržā sēdējā Rīgas Centrālcietumā (viņa vaina gan netika pierādīta). Tāpat bijušā Saeimas deputāta Pauļa Kļaviņa dēls savulaik vainots nelikumīgā ēku celtniecībā Vaidavas ezera krastā. Gadsimtu mijā viņš Latvijā pamanījies savārīt pamatīgas ziepes. Savu vainu kriminālos noziegumos viņš gan noliedz.
No kriminālziņām līdz augstajai kultūrai
Šodien Kļaviņa talants un meistarība ir aizēnojusi viņa kādreizējos nedarbus un vairs reti kurš atceras, ka pirms 20 gadiem mācītāja dēlam Advents un Ziemassvētki bija jāsagaida cietuma kazemātos. Izcilais meistars nekad īpaši nav slēpis savus pagātnes faktus, bet arī ne afišējis. Šajā gadsimtā viņš – Vācijas latvietis, kurš dzima Otrā pasaules kara laikā no Latvijas aizbēgušo bēgļu ģimenē - nodibināja savu klavierbūves uzņēmumu Ungārijā, kuru šogad pārcēla uz Kuldīgu. Laikraksta “Kurzemnieks” pielikumam “Radošā Kuldīga” viņš pastāstījis, kā ar biržas spekulācijām centies nopelnīt naudu savam klavierbūves sapnim un par to nokļuvis Rīgas Centrālcietumā.
Dāvids Kļaviņš ir dzimis 1954. gadā Vācijas latviešu Zeltītes un Paula Kļaviņu ģimenē. Viņa vecāki Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, kur arī nodibināja ģimeni. Vēlāk viņa tēvs Paulis (1928-2016) kļuva par Latvijā pazīstamu mācītāju, kurš padomju laikā no “brīvās pasaules” vadīja cilvēktiesību radiostaciju “Gaismas akcija”. Pēcāk viņš pārcēlās uz Latviju un no Kristīgi demokrātiskās partijas tika ievēlēts Saeimā. Savukārt Pauļa dēls Dāvids gan atpazīstamību Latvijā ieguva ar daudz kriminālākām metodēm – policijas ziņu lentēs. Pats gan viņš sevi par vainīgu neuzskata, jo esot beztiesiskās sistēmas upuris.
Veiksme biržas spekulācijās “sakāpj galvā”
Kļaviņš uz Latviju no Vācijas dzīvot pārcēlās 1998. gadā savas toreizējās sievas Annas mudināts, un tēvzemē pirmo reizi nodzīvoja līdz 2006. gadam. Gandrīz gads viņam nebija tas spožākais. Vācija viņš bija pārdevis savu plašu ierakstu kompāniju un turpmāk bija nolēmis naudu pelnīt, spekulējot biržā. “Radošajai Kuldīgai” viņš stāsta:
“No rīta līdz vakaram pirku un pārdevu vērtspapīrus. Galvenā doma bija radīt pamatkapitālu klavierbūves uzņēmumam. Es meklēju sponsorus, bet visi atteicās, jo nesaprata, kur gribu iet. (..) Kad pārcēlos uz Latviju, biržas spekulācijām tie bija ziedu laiki Tas cilvēkus ieinteresēja. Es jutos drošs, ka nekas nevar šķībi noiet”.
Tā nu Kļaviņš sāka spekulēt biržā, studēja biržas sarakstu, akciju cenas un viņam veicās. Viens draugs viņam aizdeva 100 000 dolāru, pusgada laikā Kļaviņš kontu pieaudzēja par 30%, puse no peļņas pienācās viņam. No tā viņam sakāpa galvā, kā pats saka – “iedomājos, ka esmu vēl gudrāks, nekā biju domājis”:
“Nolēmu, ka nav ko katru dienu no rīta līdz vakaram sēdēt un sekot līdzi vērstpapīru tirgum, ja manas prognozes piepildās. (..)ieguldīšu naudu perspektīvās vietās un iešu jūrmalā sauļoties. Bet… prognozes pievīla”. Negaidīti iestājās Krievijas krīze, pēc tam Dienvidaustrumāzijas krīze, kas visu kapitālu iznīcināja līdz nullei.
Lielākais krāpnieks Latvijas brīvlaikos
Viens no tiem, kas Kļaviņam aizdeva naudu, nosprieda, ka nauda ir nevis paspēlēta biržā, bet gan to piesavinājies pats biržas spekulants. Aizdevējs aizgāja uz Ekonomisko policiju, kas Kļaviņu apsūdzēja uz aizdomu pamata, ka viņš slēpjot naudu, un finanšu darboni ietupināja aiz restēm. To laiku bijušais cietumnieks atceras:
“Pateicoties tam 2000. gadā sanāca interesanta avantūra, kas bija ārkārtīgi svētīga. Bija safabricēta apsūdzība par krāpšanu lielos apmēros. Izklaigāja mani par lielāko krāpnieku Latvijas brīvlaikos. Dabūju desmit mēnešus paciemoties tajā vietā, ko es saucu par valsts atpūtas namu, - Centrālcietumā. Beidzot bija laiks lasīt, rakstīt, domāt, zīmēt. Apstākļi - šausmīgākie, kādos esmu dzīvojis, bet pilna pansija: pasniedz brokastis, pusdienas, vakariņas, lai arī apšaubāmas kvalitātes”
Vēlāk Kļaviņš tika brīvībā un lietu pret viņu izbeidza pierādījumu trūkuma dēļ. Tad viņš esot sapratis, ka dzīvo beztiesiskā valstī, un nodibināja korupcijas apkarošanas aģentūru “Da Capo”, kas palīdzēja bēdubrāļiem šajā “beztiesiskajā valstī”: dažiem izdevās palīdzēt, citiem nē.
Kriminālziņu varonis
2000. gada vidū Latvijas prese mudžēt mudžēja ar kriminālstāstiem par Dāvida Kļaviņa nodarījumiem, par tiem pat rakstīja laikraksts “Sports”. Lūk, ziņu aģentūras LETA ziņa: “24. maijā Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes 7. nodaļas darbinieki par Latvijas Republikas pilsoņu krāpšanu aizturēja 1954. gadā dzimušo Dāvidu Kļaviņu, kurš izkrāpis vienu miljonu ASV dolāru. Pēc Iekšlietu ministrijas sniegtās informācijas nauda izkrāpta, lai it kā veiktu ieguldījumus Vācijas akciju biržās. Aizturētais Dāvids Kļaviņš ilgu laiku dzīvojis Vācijā.
Kļaviņš uzdevās par Vācijas biržas brokeri un Latvijā slēdza līgumus ar privātpersonām, no kurām ņēma naudu, stāstot, ka tiks veiktas biržas operācijas un solot lielas dividendes. Pēc Rīgas Galvenās policijas pārvaldes 7. nodaļas darbinieku informācijas, Kļaviņa mahināciju rezultātā cietuši vairāk nekā 30 Latvijas iedzīvotāji, no kuriem viņš ņēmis no 1500 līdz 180 000 ASV dolāru.
Latvijā šī ir pirmā tik liela mēroga krāpšana, kas saistīta ar biržas operācijām. Vācijā šāda veida noziegumi zināmi jau kopš 1998. gada. Kļaviņš ar mahinācijām Latvijā nodarbojās no 1998. gada janvāra līdz 1999. gada novembrim. Par analogām mahinācijām un izspiešanu pret Kļaviņu ierosināta krimināllieta arī Vācijā.
Viena krāpšanas epizode saistīta ar piedāvājumu iegādāties automašīnu - kāds Latvijas iedzīvotājs Kļaviņam pārdevis automašīnu “Mercedes Benz” par 50 000 ASV dolāru, bet Kļaviņš piedāvāja šo naudu ieguldīt kādā darījumā un pēc laika atdot jau 70 000 ASV dolāru. Rezultātā lētticīgais automašīnas pārdevējs palicis bez mašīnas un naudas. Policijas darbinieki lūdz atsaukties visus, kurus apkrāpis Kļaviņš”.
Laikraksts “Diena” raksta, ka apsūdzētā tēvs – Saeimas deputāts Paulis Kļaviņš teic, ka pret viņa dēlu ierosinātā lieta ir “netīra” un viņu apkrāpuši partneri.
Pēc izlaišanas no cietuma Kļaviņš par cietumā pavadīto laiku pastāstīja LTV ziņu raidījumam “Panorāma”, ka no sākuma sēdējis “maziņā kamerā”, kuru vispār nevarot saukt par cietuma kameru, bet pēc tam pārcelts uz kameru, kas bija paredzēta 11 cilvēkiem.
“Dabas postītājs”
Vēl pirms Kļaviņš nonāca cietuma kamerā, viņš Latvijā slavu izpelnījās vēl ar vienu “nesmuku lietu”: ar divas ēku novietošanu Gaujas Nacionālā parka teritorijā pie Vaidavas ezera. Tiesa lēma, ka tās jānojauc, bet pēc tam tās joprojām stāvēja, kur stāvējušas. Par šo lietu Kļaviņš 2001. gadā “Panorāmai” stāsta:
“Uzskatu, ka tās nav ēkas, kas Būvlikumā vispār ietilptu, jo tās ir pārvietojamas, transportējamas, tās jebkurā brīdī var pacelt un novietot citā vietā. To var darīt vai nu ar krānu, vai uz riteņiem uzliekot, aizvedot prom. Tās nav stacionāras ēkas un tām, pēc maniem uzskatiem, nevajag būvatļauju. Šādu informāciju saņēmu no tā cilvēka, kas man pārdeva.
Tāpēc, ka es tiku apcietināts pagājušogad, diemžēl nevarēju šo lietu kārtot tālāk, jo citādi tā lieta jau sen būtu manā labā nokārtota”.
Podu skandāls
Jāteic, ka Dāvida Kļaviņa vārds tika pieminēts sakarā ar viņa brāļa “Šķēles podu skandālu”. Viņš tajā afērā nepiedalījās, bet ziņu lentēs gandrīz vienmēr tika uzsvērts, ka viņš ir ne tikai Saeimas deputāta dēls, bet arī bijušā premjera Andra Šķēles podu afērā iesaistītā brālis.
1992. gadā firma „Tetra Pak” norēķinājās par Šķēles privātmājai pasūtīto vannasistabas iekārtu 14 000 Vācijas marku apmērā. Šķēle strādāja Lauksaimniecības ministrijā, un viņa varā bija palīdzēt „Tetra Pak” ienākt Latvijas tirgū. Atklātībā šo skandālu 1998. gadā nodeva LNT raidījums „Nedēļa”. Šķēle atzina, ka lūdzis „Tetra Pak” Somijas un Latvijas nodaļas vadītāju Kalevi Sāri nomaksāt rēķinu par santehniku, taču naudu atdevis. Interesanti, ka 1998. gadā Sāri iekļauts Šķēles pārstāvētās „Ave Lat Grupas” padomē. Ģenerālprokuratūra atteicās ierosināt krimināllietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ.
“Slavenos” podus Šķēlem piegādāja Matīsa Kļaviņa (1953-2001) vadītais uzņēmums, kurš Latvijas tirgū piedāvāja Vācijas santehnikas firmas “Ideal Standart” izstrādājumus, kas bija “kvalitatīva, augstvērtīga, samērā dārga prece”. Ar kolēģiem Latvijā Matīss Kļaviņš parasti sazinājies pa telefonu, un kādu dienu viņam pastāstījuši, ka “Ideal Standart” precei ir uzradies viens samērā apjomīgs pircējs — toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks Šķēle.
Matīss Kļaviņš par šo darījumu savulaik izteicās: “Nu, man, bez šaubām, tanī brīdī radās diezgan daudz jautājumu, tāpēc, ka tā bija tāda neparasta situācija, kad viena vācu firma samaksā vienam Latvijas ministram vannas istabas iekārtu”.
Ginesa rekords
2006. gadā Dāvidam Kļaviņam izdevās krasi mainīt savu dzīvi. Viņš pārcēlās uz dzīvi Losandželosā ASV, kur uzradās sponsors, kas vēlējas ieguldīt naudu Kļaviņa kalvierbūves uzņēmumā. Tā nu viņš ar savām klavierēm ieguvis pasaules slavu.
2019. gada maijā Ventspils koncertzālē “Latvija” sāka skanēt Kļaviņa uzņēmumā Ungārijā, kurš nu pārcēlies uz Kuldīgu, izgatavotās pasaulē lielākās klavieres. To vertikālais stīgu izvietojums dod ļoti tembrālu, dziļu un sulīgu skanējumu. Kopējais klavieru augstums ir 4,70 metri – lai sasniegtu taustiņus, pianistam jādodas pa speciāli izbūvētām kāpnēm. Ar šīm klavierēm Kļaviņš pārspēja savu 1987. gada Ginesa rekordu – 3,7 metrus augstās.
