Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības: kā, atrodoties ārzemēs, izvairīties no riska nonākt nopietnās problēmās
Kaut arī pandēmija ceļošanu ierobežojusi līdz minimumam, tomēr daudzi Latvijas valstspiederīgie joprojām atrodas ārvalstīs. Runa ir ne tikai par ceļotājiem, bet arī par tiem, kuri uz ārvalstīm ir devušies mācīties vai strādāt. Diemžēl daudzi nonāk konfliktā ar mītnes zemes likumdošanu, kas nereti beidzas ar reālu cietumsodu.
Ir situācijas, kad pārkāpums ir šķietami nevainīgs, taču tad atklājas, ka konkrētajā valstī sods var būt daudz bargāks nekā par tādu pašu nodarījumu Latvijā.
Maza kļūda un gads cietumā
Pēc aptuvenām aplēsēm, ārpus Latvijas šobrīd atrodas vairāk nekā 100 000 Latvijas valstspiederīgo. Lielākā daļa dzīvo un strādā Eiropas Savienības valstīs, kur likumdošana vairāk vai mazāk ir saskaņota.
Ārpus bloka robežām likumdošana var ļoti atšķirties. Ir valstis, kur, piemēram, par narkotiku pārvadāšanu pat mazos daudzumos, var piespriest nāvessodu, kamēr Latvijā tie būtu tikai daži gadi cietumā. Naivi arī cerēt, ka, izdarot apzinātu kriminālnoziegumu, tas citā valstī pēkšņi izrādīsies nesodāms nodarījums.
Ja plānots uzturēties kādā valstī, noteikti vērts iepazīties ar tās likumdošanu, arī jomā, kas skar ikdienišķas situācijas. Spilgts piemērs ir gadījums ar Latvijas mūziķi Dženiferi Rumpāni, kuru 2014. gadā Itālijā pieķēra bez biļetes sabiedriskajā transportā.
Biļete gan esot bijusi, bet tikai noklīdusi. Jauniete Itālijā studēja konservatorijā un, pārbijusies no iespējamām sekām, uzdevās par Krievijas pilsoni Annu Ivanovu, aizpildot oficiālu veidlapu. Kaut arī, sapratusi savu kļūdu, viņa izsauktajam policistam uzreiz atzinās, tomēr likuma birokrātiskā mašīna jau bija iedarbināta. Pašai to nezinot, pērn tiesa Rumpānei aizmuguriski piesprieda 12 mēnešus cietumā. Kad septembrī viņa ieradās Itālijā, mūziķi piecus gadus pēc šā sprieduma apcietināja, un nu tuviniekiem un juristiem jācīnās par viņas atbrīvošanu.
Ārvalstu cietumos simtiem mūsējo
Tieslietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris "Likumam un Taisnībai" stāsta: “Gadījumu, kad Latvijas valstspiederīgie ārvalstīs nonāk ieslodzījuma vietās, ir ļoti daudz, un tikai aizvadītajā gadā ir bijuši 496 šādi gadījumi. Gandrīz 300 gadījumos mums ir lūgta palīdzība. Vēstniecību uzdevums ir pārliecināties, ka tiek nodrošinātas aizturēto tiesības, viņiem ir aizstāvis, un to mēs varam palīdzēt nodrošināt; juridiskie pakalpojumi gan jāapmaksā pašiem. Tieši iejaukties konkrētas valsts tiesībsargājošo iestāžu darbībā vai paātrināt jebkādus juridiskos procesus vēstniecība faktiski nevar.”
Ārlietu ministrija katrā gadījumā izvērtē situāciju, sākot ar valsti, kurā tas notiek, un beidzot ar pašu personu. Piemēram, Kristīnes Misānes gadījumā bija ļoti ekstremāla situācija – mazgadīgi bērni, un viņu nolaupīšanā apsūdzētajai mātei draudēja cietums Dienvidāfrikā, valstī ar koruptīvu un katastrofālu tiesību sistēmu, tāpēc jautājumu risināja starpvalstu diplomātiskajā līmeni. Vienkāršās situācijas uz šādu valsts iesaisti cerēt nevar.
Ārlietu ministrijas ieteikumi
Dodoties uz jebkuru valsti, sevišķi uz ilgāku laiku, vēlams iepazīties ar turienes likumiem, sevišķi tādiem, ar kuriem pat negribot var saskarties ikdienas dzīvē. Pret krimināliem pārkāpumiem attieksme visur ir diezgan līdzīga, un atšķiras tikai sodu bardzība.
Sevišķi tas attiecas uz likumdošanu, kas regulē visu, kas saistīts ar bērnu tiesībām. Ja Latvijas valstspiederīgais apprecējies ar citas valsts pilsoni, laulībā piedzimuši bērni, bet attiecībās sāk rasties plaisas, laikus jādomā par jurista palīdzību.
Pašlaik daudzās valstīs pastiprināta atbildība par epidemioloģiskās drošības pārkāpumiem, tāpēc svarīgi zināt, piemēram, vai maska nav jānēsā pat uz ielas, kā tas ir Itālijā; naudassodi var būt bargi.
Ja tomēr rodas konflikts ar tiesībsargājošajām iestādēm, obligāti vajag paziņot to personu (tuvinieku) vārdus un viņu adreses, kurus vēlams informēt par šādu situāciju. Noteikti jālūdz informēt arī Latvijas vēstniecību – ir gan valstis, kuras par citu valstu pilsoņu aizturēšanu vēstniecībai ziņo automātiski.
