Meli, narkotikas, noziegumi bija viņa ikdiena... Centrālcietumā ieslodzītais pievēršas mākslai un piedzīvo darbu izstādi

Izstādes apmeklētājus mākslinieks uzrunā: “Ko es vēlētos pateikt... Es, laikam, neesmu no tiem cilvēkiem, kurš īpaši tendēts runāt par sevi. Šis stāsts nav par mani. Tie ir notikumi, kuru liecinieks esmu bijis, vai drīzāk, kurus esmu piedzīvojis un arī pārdzīvojis, izpaužot tos lellēs.

Es nokļuvu šajā stāstā, esot pavisam salauzts gabalos asociālā dzīvesveida dēļ. Meli, narkotikas, noziegumi bija kļuvuši par maniem ikdienas pavadoņiem. Es mētājos savu halucināciju neprātā, līdz mani arestēja un ieslēdza.

“Astreins”, mana pirmā lelle, lelle no gabaliem kā simbols tam, ka es varu sevi savākt. Atrast fragmentus, kas man pašam patiktu un savienot tos, radot jaunu personību. No sievietes ar rozā matiem es paņēmu vēlmi palīdzēt, no citas - spēju būt atsaucīgam un labvēlīgam.

Viens no maniem kaimiņiem uzskatīja, ka svarīgi ir būt labam tēvam. Kāpēc gan ne... Tas arī man derēs.

Viegli bija sevi savākt no citu dzīves vērtībām, jo pašam man nekas nebija atlicis. Es biju dziļa, melna kapa dibenā, kuru pats sev biju izracis, un, lai tiktu no tā laukā, tas bija jāaizpilda.

Apmēram tā es kļuvu par vietējo mākslinieku. Viens no maniem paziņām reiz pateica, ka tā ir ērta, “silta” vietiņa, kurā es varu nosist sev piešķirto soda laiku cietumā. Bet man jānotēlo, ka esmu mākslinieks!

Kaut kam man vajadzēja būt. Un kālab lai es nekļūtu par cietuma mākslinieku?

Lai arī es pret to neizturējos nopietni, man vienkārši bija nepieciešams sevi piepildīt un es ķēros pie visa, kas man ļautu pārdzīvot kaut vēl vienu dienu. Vēl vienu dienu, kurā es nenonāvēšu sevi vai kādu citu...

Uz šīm lellēm es pārnesu visu, ko neieredzēju, to, ar ko es cīnījos un nevarēju uzvarēt. Dažkārt lellēs es ietvēru mīlestību vai prieku, kuru nespēju atrast. Ir tādas lelles, kurās apraktas kāda sāpes, pārdzīvojumi vai pat nāve.

Šo trīs gadu laikā, kamēr es atrodos cietumā, daži no cilvēkiem, kurus es pazinu, ir jau miruši, netiekot galā ar savu tumsu vai apkārtējās pasaules tukšumu. Es vēlējos izveidot kaut ko priekš viņiem. Es izjutu vainas izjūtu, un, veltot šiem cilvēkiem lelli, es to mazināju vai izlaboju. Pacensties sadzīvot ar savu zaudējumu, ar izjūtu, ka tā ir mana daļa, kura mirusi.

Tā es sevi veidoju no to cilvēku īpašībām, kurus es sastapu un centos to atainot savās lellēs.

Kaps, no kura es centos izrāpties, ir gandrīz aizpildīts ar jaunām vēlmēm, centieniem, solījumiem, atbalstu un mīlestību. Tagad tas ir mans balsts, pamats.

Vakardien es runāju ar savu draugu no Anglijas un viņš man pateica: “Kad mana pasaule sāk jukt un brukt, es sāku zaudēt jēgu, man ir bail. Bet tieši par tevi es nešaubos, brāl!” Jūtu, ka šie vārdi ir pamats izveidot vēl vienu lelli”.

Vadims Jēgers Bulduru Izstāžu nama izstādēs piedalās jau vairākus gadus un ir saņēmis žūrijas atzinības konkursa izstādē „JĀ/NEatkarība”. 2019. gadā akcijā-izstādē-loterijā „Gada Nedarbs” Vadims Jēgers saņēma skatītāju balvu par darbiem „Vajadzības” un „Kode-Iza”, kā arī iespēju Bulduru Izstāžu namā veidot savu personālizstādi.

Tā kā mākslinieks atradās aiz restēm, viņš izstādes atklāšanā nepiedalījās un par autoru stāstīja bijušais Rīgas Centrālcietuma Resocializācijas daļas priekšnieks Jurijs Kasatkins, Latvijas katoļu baznīcas Cietuma kapelānu dienesta vadītājs Mārtiņš Krūklis, Rīgas Centrālcietuma psiholoģe Anete Pope un sociālā darbiniece Ilona Ceicāne. Šonedēļ tiesā tiek izskatīta lieta par Vadima Jēgera nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu.