Pie Ansa Lerha-Puškaiša Džūkstē

Ansa Lerha-Puškaiša sakopotās Latviešu tautas teikas un pasakas, kas no 1891. līdz 1903. gadam iznāca septiņos sējumos, ir otrs lielākais latviešu pasaku un teiku apkopojums. “Kā pirms Brīvzemnieka un Barona tēva pūliņiem pie tautas dziesmu vākšanas un kārtošanas neviens nespēja iedomāt, ka tautas klēpī atrodas tāds milzu krājums no šās nemirstīgās mantas, tā līdz Lerha-Puškaiša pasaku krāšanas gājumam nekam nevarēja būt nācis prātā esam tautas atmiņā tādu stāstīšanas bagātību. Ja Lerhis-Puškaitis nebūtu nācis un šai bezmaz no viņa viena paša atrastā zelta bedrē racis, tad tas laikam nebūtu darīts ir tagad un varbūt nekad, tāpēc svētītai jāpaliek A. Lerha-Puškaiša piemiņai latviešu tautā uz laiku laikiem,” reiz teicis Kaudzītes Matīss (Atmiņas no tautiskā laikmeta. Rīga: Zvaigzne ABC, 1994).

Taču tas nav vienīgais Lerha-Puškaiša nopelns latviešu literatūrā – viņš aizsāka literārās pasakas žanru. Tāpēc Džūkstes Pasaku muzejā ieinteresētos sagaida viņa radītais Lielēdājs un Džūkstes Sprīdītis, te var noklausīties un leļļu teātrī izspēlēt citas pasakas, kā arī noklausīties Puškaiša sarakstīto oriģinālo ievadu Kurbadam, senlatvju varonim, kuru folklorists savirknējis no 16 brīnumpasakām. Un te var uzcept arī Ansa sievas Luīzes ūdenskliņģerus, gandrīz tādus pašus, kādus viņa cepa bērniem, kas uz skolu nāca piedalīties pasaku vakaros pirms 130 gadiem.

Skola, biedrības, dārzs

Jautāsi, kur palicis Ansis, jo tieši ar šo vārdu katrs skolēns, kurš nu ir vecāks par 35, pazīst Lerhi-Puškaiti (1859–1903). Kaut arī viņa tēvs Reinis, Talsu puses Cīruļu māju saimnieks, pratis lasīt latviski un pat izrakstījis avīzi, ko tolaik ne katrs varēja atļauties, rakstīt viņš latviski nav pratis. Tāpat kā viņa dēls, vācu skolās izglītots. Tāpēc (H)Ansu Lerhi neuzņēma Irlavas skolotāju seminārā; latviešu rakstu valodu viņam nācās apgūt privāti un eksāmenus kārtot kā eksternam.  Savukārt otru uzvārdu Puškaitis, lietuviešu ziedu dieva vārdu, viņš izvēlējies, jo tas inteliģences aprindās vēl bijis brīvs. 1883. gada janvārī viņš sāk darbu jaunuzceltajā Džūkstes Lancenieku skolā, pēc pusgada apprec Luīzi, piedalās arī Džūkstes-Pienavas Savstarpējās uguns aprošināšanas biedrības dibināšanā, sāk mērķtiecīgu pasaku vākšanu un skolas dārza stādīšanu (96 ābeles, 24 bumbieres). Pēc gada viņš jau pie skolas ir izveidojis stādaudzētavu, iekārtojis bibliotēku ar 1200 grāmatām (lai ļaudīm ir, ar ko vakarus īsināt), kuras gan vēlāk nākas atdāvināt Zemkopības biedrībai, citādi skolu inspektori pieprasa daļu likvidēt – nevar būt tik daudz lasāmvielas latviešu valodā vienuviet.

Viņš ir bijis labs un skolēnu mīlēts pedagogs. Par to liecina ne tikai skolasbērnu pulka pieaugšana, bet arī fakts, ka viņš ir izaudzinājis vairākus savus domubiedrus – brāļus Straubergus (folkloristu, klasisko filologu Kārli un matemātikas skolotāju, kultūrvēsturnieku Jāni; nesen atkārtoti iznākusi brāļu sarakstītā Džūkste – pagasta un draudzes vēsture) un brāļus Bērziņus (teologu, LU profesoru, folkloristu Ludi, kurš parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, un pedagogu, literātu Robertu). Lerhim-Puškaitim bijusi stingra pārliecība, ka bērni jāskolo ar mīlestību, ar smaidu, ne rīksti.

No Lerha-Puškaiša stādītajiem kokiem pie skolas palikušas tikai liepas gar ceļa malu. Taču Pasaku muzeja vadītāja Dita Silava sola, ka pēc gada būs sastādīts paraugdārzs, kāds tas ir bijis Puškaiša laikā (1895. gadā viņš saņēmis Zemkopības ministrijas prēmiju par Lancenieku skolas dārza priekšzīmīgu izveidi un izmantošanu skolēnu apmācībā). Taču Džūkstes centrā joprojām aug Lerha-Puškaiša izveidotais parks, kurā bija iestādīti ap 400 lapu koku un 1000 eglīšu – pats personiski parka stādīšanā viņš nostrādāja 70 dienas! Diemžēl tieši šajā pacilājošajā laikā viņš esot pirmo reizi jutis, ka krūtīs iedur… Anss Lerhis-Puškaitis miris 43 gadu vecumā ar diloni.

Pasaku tēva noslēpumi

“Katru gadu decembrī muzejā parādās taurenītis. Un vienmēr pēc tam muzejs kaut ko iegūst. Gribi tici, gribi – netici, bet mēs uzskatām, ka tas ir Puškaitis. Restaurācijas laikā decembrī parādījās taurenītis, un mēs pēc divām nedēļām tikām pie melnās grīdas dēļa (viena no retajiem oriģinālajiem muzeja priekšmetiem). Nākamajā gadā ieguvām viņa pasaku grāmatu, pērn tikām pie kaķīša – līdzīga figūriņa Puškaitim esot stāvējusi uz rakstāmgalda,” stāsta Pasaku muzeja vadītāja Dita Silava. Starp citu, viņa ir uzaugusi daudzdzīvokļu namā pāri ceļam (vietā, kur reiz kopā ar skolēniem Lerhis-Puškaitis bija iekopis izmēģinājumu lauciņus) un uz muzeju skrējusi palīdzēt jau skolas laikā. “Viņa veikums latviešu kultūrā ir tikpat svarīgs, cik Krišjāņa Barona padarītais, tikai Lerhis-Puškaitis par sevi ir atstājis daudz mazāk liecību. Puškaiša oriģinālie rokraksti un grāmatas glabājas Latviešu folkloras krātuvē, kas atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, oriģināls muzejā ir minētais dēlis, pīpes galviņa un tintnīca, kā arī viņa sievas māsas Elīzas Veinbergas izšūtais dvielītis.  Kara laikā Lancenieku skolā bija hospitālis, vecākie iedzīvotāji vēl atceras, ka krievu zaldātiņi dedzinājuši mēbeles un grāmatas, lai sasildītos. Bēniņos mēs gan atradām vienu veco skolas solu, to tagad var apskatīt klasē. Esam izpētījuši to, ka četru mēnešu vecumā nomira viņa vienīgais dēliņš Oļģerts; Puškaitis tad rada savu oriģinālo pasaku Svētelis un vanags un vairāk par to nerunā. Kāpēc viņš tik maz piemin ģimeni? Mēs joprojām pētām, cerot kādudien uzzināt ko vairāk. Ir stāsts, ka Lerhis-Puškaitis ir mācījies Tartu; pirms diviem gadiem bijām Tartu Universitātes arhīvā un tajā neatradām ne vārda par viņu. Bet kāpēc viņš raksta, ka ir bijis Tartu? Slēpjas… Mēs turpināsim meklēt atbildes.”

Džūkstes Pasaku muzejs zināt un darboties kāros gada arī ziemā (vairāk informācijas tukumamuzejs.lv), februāra beigās visi tiek gaidīti uz pasaku vakaru, bet Lieldienas te svin, ievērojot gan Ansa Lerha-Puškaiša, gan viņa skolnieka Roberta Bērziņa, gan citu Lancenieku skolas skolēnu aprakstītās tradīcijas. “Esmu pamanījusi, ka ģimenes, kas pie mums atbrauc, nesteidzas – sēž, klausās, lēnām kopā darbojas. Viņi saka: beidzot ir laiks, lai būtu kopā, kādu brīdi nevienam nekur nav jāskrien,” teic Dita. Lūk, ko ar moderno cilvēku dara pasakas!