Kā maļ graudus, kā vērpj vilnu. Viena diena Ķoņu dzirnavās

Viesus Ķoņu dzirnavās vienmēr sagaida pati saimniece Mirdza Čākure vai viņas kolēģe Mārīte, kas izrāda dzirnavas, to iekārtas un izstāsta vēsturi.

Dzirnavas jau 200 gadu

Ķoņu dzirnavas pirms vairāk nekā divsimt gadiem būvējis barons Džems fon Menzenkampfs, viņa ģimene tajās saimniekojusi līdz pat 1922. gadam. Pēc agrārās reformas barons dzirnavas pārdevis Ernestam Lāmanim. Tolaik dzirnavās strādājuši divi strādnieki, darbojušās divas ūdens turbīnas, divi maļamie gaņģi, putraimu, skrošu gaņģis, vilnas kārstuves un vērpjamā mašīna. Vēlākajos gados te arī zāģēti jumta dēlīši, kārsta, vērpta un šķeterēta vilna, malta labība, bīdelēti graudi.

Dzirnavas visus divsimt gadus darbojušās bez pārtraukumiem, arī kara gados – saglabājies ziņojums no 1944. gada, ka te strādājuši divi strādnieki, bet darbinieku trūkuma dēļ iekārtas bijušas noslogotas tikai uz pusi no savas jaudas. Tolaik gadā pārstrādāti 8000 kg vilnas, darbojusies kāršamā mašīna un ar roku darbināma vērpjamā mašīna ar 160 spolēm un viena ar roku darbināma šķeterējamā mašīna ar 10 spolēm.

Pēc kara, kā jau daudzus Latvijas iedzīvotājus, arī Ernestu Lāmani izsūtīja uz Sibīriju, bet dzirnavas nonāca kolhoza rīcībā. Padomju laikā Ķoņu dzirnavas apsaimniekoja kolhozi Pionieris, Tālavietis un Cīņa. Tieši kolhozi un to darbības virzieni aitkopībā un vilnas apstrādē palīdzēja saglabāt dzirnavas un vilnas apstrādes iekārtas. Padomju gados te uzstādīta vēl viena iekārta – vilnas vērpšanas mašīna, kas ražota Rīgā 1922. gadā, darbojusies Hartmaņu firmā Rīgas tekstils, bet pēc tam pārvesta uz Ķoņiem.

Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā, kad dzirnavās saimniekoja kolhozs Cīņa, nomainītas arī vilnas kāršanas iekārtas pret lielākām, kuras atvestas no Bērzaines pagasta Baļļu dzirnavām, kur arī savulaik pārstrādāja vilnu. Iekārtas ir ražotas 1872. gadā Vācijā, Verdavā, Roberta Buholda mašīnfabrikā, un aprīkotas ar elektromotoriem.

Sākoties nacionalizēto īpašumu atgūšanai, Ķoņu dzirnavās no Austrālijas atgriezās Ernesta dēls Arnolds Lāmanis, kurš īpašumā saimniekojis septiņus gadus.

Jaunie saimnieki ne tikai turpināja iesākto, bet arī dzirnavu pagrabstāvā izveidoja hidroelektrostaciju elektrības ražošanai, uz vecās kūts pamatiem uzbūvēja viesu namu, restaurēja aizsprostu un izveidoja zivju dīķi. Jau piecpadsmit gadus Latvijas Industriālā mantojuma fonds atzinis Ķoņu dzirnavas par industriālo mantojumu. Pirms vairākiem gadiem saimniecība papildināta ar dāvinājumu – 18. gadsimtā Krievijā ražotu vilnas plucināšanas, kāršanas, vērpšanas iekārtu viss vienā, kas Latvijā tāda ir vienīgā. Dzirnavas ir viens no pirmajiem mehāniskajiem uzņēmumiem Latvijas laukos un ar saglabātajām iekārtām ir unikālas – tikai šeit var vienuviet darbībā aplūkot vilnas kāršanu, vērpšanu, šķeterēšanu un miltu malšanu.

Kā maļ graudus, kā vērpj vilnu

Viesi Ķoņu dzirnavās var ne tikai iepazīties ar senajiem arodiem, bet arī iedvesmoties no dažādiem idejiski netradicionāliem objektiem, ko ar radošumu apveltītā saimniece te izkārtojusi, piemēram, aplūkot visdažādākā izmēra dekoratīvos kalumus, ko darinājis Rūjienas metāltēlnieks Andris Dukurs. Acīgi apmeklētāji ieraudzīs un aizņemsies daudz ideju no dzirnavu un viesu mājas iekārtojuma.

“Dzirnavas ir unikālas, te saglabāti senie arodi – graudu malšana un vilnas pārstrāde,” stāsta Mirdza Čākure. “Šis process te norisējis nepārtraukti, pat visgrūtākajos laikos, un dzirnavas vēl joprojām darbojas kā pirms 100 un 150 gadiem. Te saimniekojam teju visa ģimene, cilvēku nav daudz, bet ar visu tiekam galā. Arī paši pārsvarā dzīvojam dzirnavās. Cilvēki jau divdesmit gadus te brauc ekskursijās, turklāt daudzi brauc atkārtoti. Izziņas tūrisma ekskursijas pa dzirnavām noris stundu.”

Viesu nams iekārtots tikai no saimniekošanas brīvajās vietās, jo visu lielāko ēkas daļu aizņem tieši pašas dzirnavas un ražošana. Ķoņu dzirnavās izgatavo fantastiski skaistas aitu vilnas segas un spilvenus, ko jebkurš var arī iegādāties. Mirdza uzsver, ka arī agrāk saimnieces pašas šuvušas segas, jo vilnas pārstrādes procesa vidū rodas polsterējums, ko izmanto segās.

Dzirnavās valda autentisks senatnīgums. Bez ekskursijām un viesu izmitināšanas te notiek arī visdažādākie pasākumi, semināri, nometnes un arī kāzas, kuru tradīcijās ietilpst arī darba tikuma došana jaunajam pārim. Mirdza uzsver, ka dzirnavas ir darba tikuma spogulis. Dzirnavu mājā īpašā telpā tiek cepta maize un ūdenskliņģeri.

Cik vecmāmiņu ar vērpjamajiem ratiņiem vajadzētu?

Katrs saimnieks dzirnavās ieviesis kaut ko jaunu. Saimniece teic, ka tām ir paveicies, jo visu laiku te kaut kas ir noticis. Pateicoties kolhozu laikiem, kad dzirnavas strādāja ar pilnu jaudu, te viss ticis saglabāts. Tolaik te mala gan ar ūdeni, gan elektrību, tepat arī mazgāja vilnu, kārsa un vērpa dziju. Mārīte izvadā ekskursijā pa visām darba telpām un sīki un smalki izklāsta un izrāda visu ierīču darbību, tā kā jebkuram kļūst skaidrs, kā tiek iegūti putraimi, milti un grūbas, kādas izskatās lielās dzirnas. Interesantākie objekti ir pirmā un otrā stāva telpās izvietotās milzīgās vilnas kāršanas un vērpšanas mašīnas, kas visas tiek ikdienā darbinātas, jo ražošanas process ir nepārtraukts. Var tikai apbrīnot senlaiku izcilos inženierus, kas izgudrojuši tik fantastiskas mašīnas!

Jebkurš aitu audzētājs te var atvest vilnu, pretī saņemot jau gatavu dziju. Tiesa, apstrādei gan pieņem tikai izmazgātu vilnu. Mārīte stāsta, ka tagad modē ir jaukta vilna no aitas un suņu vilnas. “Lielā vērptuves mašīna, uz kuras vērpjam, aprīkota ar 180 spolītēm. Vai vari iztēloties, cik daudz vecmāmiņu ar ratiņiem vajadzētu?” jautā Mārīte, demonstrējot vērpjamās mašīnas darbu. “Taču arī te ir rokudarbs, jo katrs jēldzijas pavediens jāpietin pie spolītes. Mašīnai ir sliedes, pa kurām tā braukā, tinot pavedienus, kas uztinas uz spolītes. Te ir arī lielās tītavas, uz kurām satin dziju šķeterēs.”

Vēl tikai jāpiemin, ka tos, kas jūt izsalkumu pēc ekskursijas pa dzirnavām, saimniece arī paēdinās, – tikai pajautā!