Viņa neļāva privatizēt dzīvokli Rīgā, jo baidījas tikt izlikta: mātes ietiepība izmaksā 50 līdz 70 tūkstošus eiro
"Mūsu daudzdzīvokļu māju Rīgā 2005. gadā nodeva pilnai privatizācijai. Dzīvoklī bija pierakstīta mana māte un es ar diviem nepilngadīgiem bērniem. Gribēju dzīvokli privatizēt, taču māte tam nepiekrita. Viņa bija iedomājusies, ka es vēlāk dzīvokli pārdošu un viņa paliks uz ielas, kaut gan man nekas tamlīdzīgs pat prāta nenāca. Dzīvoklis palika neprivatizēts. Vai mēs tagad varam to privatizēt? Tas ir trīsistabu dzīvoklis Rīgā. Līdzīgu dzīvokli mūsu mājā ar padomju laikā veiktu remontu apmēram tādā pašā stāvoklī kā mūsējais kaimiņi nesen pārdeva par 70 000 eiro." jautā žurnāla "Likums un Taisnība" lasītāja Dace.
Dzīvokļus to īrnieki varēja iegūt īpašumā jau kopš deviņdesmito gadu otrās puses vēl pirms nama nodošanas pilnai privatizācijai, izmantojot iespēju dzīvokļus privatizēt paātrināti. Bija jāmaksā divi sertifikāti par vienu dzīvokļa platības kvadrātmetru un dokumentu noformēšanas maksājumi, kas bija nelieli.
Zaļās un baltās lapas
Īpašnieks saņēma Izziņu par īpašuma tiesībām līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, tautā sauktu par zaļo lapu, pēc krāsas. Šādu dzīvokli varēja pārdot, dāvināt, mantot. Tādos gadījumos jaunais īpašnieks arī saņēma Izziņu par īpašuma tiesībām līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, tikai uz balta papīra, tautā sauktu par balto lapu. Zaļo un balto lapu īpašniekiem piederēja tikai dzīvokļi, bez zemes domājamām daļām.
Vēlāk pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisija katru namu sagatavoja pilnai privatizācijai, ierakstot to zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda un nosakot ēkai nepieciešamo zemes gabalu. Pēc tam visi dzīvokļu īrnieki (ar padomju laiku īres līgumiem) un īpašnieki (kuri dzīvokļus bija privatizējuši paātrināti) no komisijas saņēma uzaicinājumu pusgada laikā noslēgt pirkuma līgumu.
Tie, kas nebija dzīvokļus privatizējuši paātrināti, samaksāja ar sertifikātiem. Paātrināti privatizēto dzīvokļu īpašnieki tikai parakstīja pirkuma līgumu, bet norēķināties ar sertifikātiem nevajadzēja, jo viņi tos jau bija samaksājuši.
Ja zeme zem mājas piederēja pašvaldībai, dzīvokļu īpašnieki bez maksas ieguva savā īpašumā arī zemes domājamo daļu proporcionāli katra dzīvokļa platībai. Ja zemi bija atguvuši pirmā brīvvalsts laika zemes īpašnieki vai viņu mantinieki, tad mājas iemītnieki ieguva īpašumā tikai dzīvokļus, bez zemes. Vēlāk zemes īpašnieki no viņiem sāka pieprasīt nomas maksu.
Ietiepība maksā dārgi
Dzīvokli varēja privatizēt jebkurš pilngadīgs ģimenes loceklis vai arī vairāki ģimenes locekļi domājamās daļās. Bija vajadzīga visu pilngadīgo dzīvokļa īrnieku rakstveida piekrišana. Jūsu gadījumā, lai kliedētu mātes bailes, dzīvokli varēja privatizēt viņa vai arī jūs abas ar māti domājamās daļās.
Rīgas pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijā norāda, ka tagad diemžēl jūsu dzīvokļa privatizācijas termiņi ir sen nokavēti. Jūs varat arī turpmāk tajā dzīvot kā īrnieki.
Jums gan ir tiesības dzīvokli nopirkt no pašvaldības atbilstoši Publiskas personas mantas atsavināšanas likumam. Jāraksta iesniegums pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijai, kas to nodos Rīgas domei, kura pieņems lēmumu par dzīvokļa pārdošanu. Pēc tam dome atsūtīs sertificētu vērtētāju, kurš noteiks dzīvokļa pārdošanas cenu, kas ir tuva tā tirgus cenai.
Ja jūs šī cena apmierinās, varēsiet noslēgt pirkuma līgumu. Var maksāt pa daļām pēc grafika piecu gadu laikā, nekādi procenti šajā gadījumā nav jāmaksā. Mātes lēmums neprivatizēt trīsistabu dzīvokli Rīgā bija liela kļūda, kuras cena ir vismaz 50 000–70 000 eiro.
Jauno laiku īrniekiem tādas iespējas nav
Ne visi drīkst izpirkt savus no pašvaldības īrētos dzīvokļus. Proti, drīkst tikai tos, kurus īrē kopš padomju laika. Ja dzīvoklis Rīgā piešķirts neatkarīgās Latvijas laikā, īres līgumā parasti ir atzīme Neprivatizējams. Piemēram, tādi ir visi dzīvokļi jaunajās pašvaldības mājās Dreiliņos. Dome šos dzīvokļus patur savā īpašumā, jo tie nepieciešami, lai nodrošinātu ar mājokļiem noteiktas iedzīvotāju kategorijas atbilstoši likumam Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā.
Laukos var būt cita situācija, tur daudzās pašvaldībās nav dzīvokļu rindu. Iespējams, ka daudzdzīvokļu namos ciematos vai pie bijušajām fermām stāv tukši dzīvokļi, laukos arī to cenas ir daudzkārt zemākas.
Atbilstoši Publiskas personas mantas atsavināšanas likumam iespējami divi risinājumi. Ja dzīvokļa pārdošanu (likumā rakstīts – atsavināšanu) ierosina pašvaldība, to var nopirkt jebkurš interesents. Ja būs vairāki gribētāji, notiks izsole.
Otrs ceļš ir vispirms ar pašvaldību noslēgt ilgtermiņa īres līgumu vismaz uz pieciem gadiem vai beztermiņa īres līgumu, jo tad jūs iegūsiet pirmpirkuma tiesības atbilstoši šā likuma 4. pantam (ja vien līgumā nebūs atzīme Neprivatizējams). Dzīvokļa pirkšanas procedūra ir aprakstīta likuma 45. pantā.
