Profesore Gunta Ancāne: "Mums visiem, sākot no šodienas, mūsu valstī jārunā tikai latviski. Tad no bēgļiem nebūs jābaidās"

„Saasinātā bēgļu situācija šobrīd rada mūsos bailes, bet tās nav bailes par rītdienu – no tā, kas notiks nākotnē. Tās ir bailes no tā, kas notiek šodien. Acīmredzama ir mūsu līdzšinējā neveiksme spēcīgas un stabilas valsts identitātes veidošanā – valstī, kuru sauc Latvija. Šeit latviešu valodas skanējumam jābūt tikpat pašsaprotamam kā Vācijā, Polijā u. tml. Mums šobrīd nav šā drošā pamata, daudziem ir šaubas par savu identitāti un piederību,” skaidro profesore, daktere Gunta Ancāne.

Viņasprāt, valsti šobrīd „notur” tikai daļa iedzīvotāju – tie, kam rūp Latvija kā vieta, kur var brīvi, saskaņā ar savu identitāti augt un attīstīties, brīvi noteikt savu likteni ar vēlmi piederēt Latvijas tautai un piedalīties tās likteņa veidošanā. „Tie ir aktīvie un enerģiskie, kas strādā, dara, reizēm kļūdās, ceļas un dara atkal, veic daudziem nepieciešamus darbus, stājas Zemessardzē, ar to rādot, ka lieli un diži darbi cilvēkiem ir pa spēkam arī teritoriāli nelielā valstī. Tie ir tie, kas saprot: sava valsts – tā ir brīvība, brīvība dzīvot, augt un attīstīties savā kultūras un vērtību sistēmas vidē. Jebkurā citā valstī ir jāpakļaujas citu izveidotajiem dzīves noteikumiem,” uzskata profesore Gunta Ancāne.

Profesore turpinot norāda, ka spēcīgas valsts iekšējā, emocionālā struktūra ietver sevī arī valodu – valsts valodu. Valsts spēks ir arī faktā, ka, pārbraucot robežu, ir dzirdama valsts valoda. Valoda un tradīcijas ir tās, kas satur cilvēkus kopā. Citāts no Satversmes komentāriem ir daiļrunīgs: „Latviešu nācija, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, izveidoja savu valsti, lai varētu brīvi noteikt savu likteni un dzīvot valstiskā vienībā, kur nācijas nacionāli kulturālā identitāte sakrīt ar valsts nacionāli kulturālo identitāti. Latvijas valsts nacionāli kulturālo identitāti lielā mērā nosaka latviešu valodas kā valsts valodas konstitucionālais rangs, jo latviešu valoda ir valsts nācijas valoda.”

Jautājums par valodu ir arī tautas pašcieņas un vērtību jautājums. „Mēs gan kā tauta, gan kā atsevišķi cilvēki savās galvās neesam sakārtojuši vērtību jautājumu. Aizvien neprotam atšķirt patiesību no blēdības. Pieklājību jaucam ar pazemību un padevību, emociju izteikšanu – ar emociju „izgāšanu”. Vēstures notikumos bija situācijas, kad cilvēki (okupanti) ierodas pie mums ar vēstījumu, ka viņi nāk mūs atbrīvot un vēlas draudzēties. Tā gadījās, ka aizmirsām – nebijām viņus lūguši palīdzēt un neilgojāmies pēc viņu palīdzības. Mēs ātri vien pamanījām, ka tie, kas atnāca „palīdzēt”, patiesībā ērti iekārtojās un mūsu situācija ar viņu palīdzēšanu neuzlabojās, tieši otrādi – tā pasliktinājās. Mēs nonācām kontaktā ar cilvēkiem, kuri pieder citām tautām, kuriem sveša bija (ir?) eiropeiskā vērtību izpratne – manas tiesības beidzas tur, kur sākas otra cilvēka tiesības,” skaidro profesore.

„Mēs atļāvām „palīdzētājiem” aizmirst, ka viņi ir nākuši ar skaistiem vārdiem palīdzēt, un atļāvām te apmesties kā saimniekiem savā zemē. Un tas, ka viņi kļuva par saimniekiem mūsu zemē, visskaidrāk izpaudās faktā, ka latviešu valoda dažādos veidos tika nīcināta un pazemota, un nolikta otrā vietā, un tas diemžēl joprojām turpinās. Krievu valodas Latvijā joprojām ir par daudz.

Šobrīd ir tieši tā pati situācija ar bēgļiem: vārdi un darbi jeb ideāli izfantazētais un realitāte nesaskan – priekšplānā izvirzās skaisti vārdi par cilvēku tiesībām un humānismu. Bet patiesībā mēs jau redzam, ka jautājums ir sarežģītāks,” uzsver Gunta Ancāne. „Daudzi palīdzības meklētāji nenāk kā izmisuši cilvēki, kuri bezspēkā saļimst un jūtas pateicīgi par izrādīto mazāko laipnību viņu nelaimē. Nē! Viņi nāk ar prasībām. Viņi ierodas, konsekventi demonstrējot, ka viņu brīvības ir kaut kādā ziņā svarīgākas nekā to cilvēku tiesības, kuru palīdzību viņi lūdz. Ja mēs laikus neatgādināsim viņiem nepieciešamību respektēt to cilvēku tradīcijas, pie kā ierodas pat ne kā ciemiņi, bet palīdzības lūdzēji, mēs atkārtosim savas vēsturiskās kļūdas. Tādu mums diemžēl ir bijis pietiekami. Bet tauta, kuras likumi viņas pašas zemē netiek ievēroti, nevar tikt cienīta un neizbēgami tiks pazemota.”

„Vēsturiskā neveiksme mūs ir nobiedējusi. Vai varat iedomāties kādu no lielajām un stiprajām valstīm, kurās pārliecinoši neskanētu valsts valoda? Pārbraucot robežu, mēs dzirdam, cik dziļi cienīta ir valsts valoda Zviedrijā, Polijā, Krievijā un arī Lietuvā un Igaunijā. Savukārt mēs esam tāda īpaša valsts, kurā valsts valoda netiek cienīta. Rezultātā – ja netiek cienīta valsts valoda, netiek cienīti arī tās valsts cilvēki. Ja iedziļināmies, tas patiesībā ir jautājums par „būt vai nebūt” tautai. Tas ir dzīvības un nāves jautājums – vai mēs pastāvēsim, vai asimilēsimies? Un situācijā, kad neesam tikuši galā ar šo pirmo vēstures doto uzdevumu, mēs jūtamies negatavi nākamajam,” par esošo situāciju stāsta Gunta Ancāne.

„Manuprāt, pirmā lieta, kas mums būtu jādara, – atklāti par to jārunā. Mēs esam nesekmīgi izgājuši pirmās klases vielu un tagad baidāmies no otrās klases uzdevumiem. Nevajag baidīties no otrās klases uzdevumiem, vajag apsēsties un apgūt pirmās klases vielu. Respektīvi, sakārtot attiecības savā zemē, sakārtot attiecības ar cilvēkiem, kuri runā citā, nevis valsts valodā. Atrisināt šo situāciju ar pašcieņu. Katram cilvēkam Latvijā, satiekoties ar ļaudīm, kuri šeit uzturas vismaz sešus mēnešus, sākot no šodienas, būtu jāatsakās lietot jebkuru citu valodu, izņemot valsts valodu,” par iespējamajiem risinājumiem teic Gunta Ancāne. „Arī tie, kuru mājas valoda ir cita, ja viņi dzīvo Latvijā, tad ir ieinteresēti, lai valsts ir stipra un vienota. Viena valoda sabiedriskajā telpā vieno cilvēkus. Tas ir spēks. Būtu labi, ja tie, kas mājās runā latviešu valodā, palīdzētu pārējiem, tad mēs būtu gatavi pārbaudījumam – integrēt kultūras, tradīciju un valodas vidē jaunienākušos, neapdraudot savas valsts iedzīvotāju labklājību.”

Rezumējot profesore uzsver, ka ir jārīkojas nekavējoties: „Ir pēdējais brīdis šo apstādināt, laiks sev pajautāt: „Vai mums ir pašcieņa? Vai ir lepnums un gods?” Ja mēs visi no rītdienas runāsim latviski, mēs iegūsim tikai cieņu. Šī cieņa, ko ieraudzīsim citu cilvēku acīs, ļaus lēnām attīstīties un izveidoties mūsu pašcieņai. Un tad mēs kā nobrieduši, pašcieņas pilni cilvēki sagaidīsim tos, kam mūsu palīdzība ir nepieciešama, jo zināsim, ka varam izveidot tādu struktūru, tādus likumus, kur, cienot otru cilvēku vajadzības un ērtības, nenoniecināsim paši savējās.”