FOTO. Piemineklis lielkņaza medību laukiem Strenču mežos
Pieminekļus var atrast ne tikai pilsētās vai arī vietās, kur notikušas kaujas un kāds ticis apbedīts, bet arī… meža vidū. Plāņu mežos, nogriežoties pa labi no Strenču-Valkas šosejas, pēc pāris kilometriem kāda necila meža ceļa maliņā slienas piemineklis, kas vēsta par kādām karaliskām medībām.
Daži akmenī kaltie burti laika gaitā gan ir izdrupuši, tomēr ir iespējams izburtot tekstu: “Viņa Imperatoriskajai Augstībai lielkņazam Vladimiram Aleksandrovičam labpatikās šajā vietā medīt 1889. gada 16. un 17. decembrī.” Ko lielkņazs Plāņu mežos medīja un kā viņam veicās - šī informācija jau sen ir pazudusi vēstures dzīlēs, taču nav šaubu, ka tik augstas personas viesošanās Strenču apkaimes mežos tolaik bija liels notikums. Galu galā kuram katram medniekam tomēr meža vidū neslēja pusotru metru augstu pieminekli.
Kas tad bija šis Vladimirs Aleksandrovičs, kuram pirms vairāk nekā 130 labpaticies pamedīt mūsu mežos? Kā teiktu Ostaps Benders - imperatoram tuvu stāvoša persona. 1847. gadā dzimušais Vladimirs Aleksandrovičs bija cara Aleksandra II trešais dēls, kas automātiski nozīmēja, ka tronī kāpt viņam bija visai maz izredžu - rindā priekšā jau bija abi vecākie brāļi. Šī iemesla dēļ, kā raksta laikabiedri, lielkņazs esot bijis visai greizsirdīgs uz savu brāli, vēlāko caru Aleksandru III, kā arī uz tā dēlu, caru Nikolaju II. Laikabiedru atmiņās viņš palicis arī kā slavens gardēdis un liels medību cienītājs - tātad nav brīnums, ka lielkņazs uzradās Strenču mežos. Interesanti, vai tādi paši pieminekļi ir arī citās vietās, kur Vladimirs Aleksandrovičs nošāvis kādu mežakuili vai alni?
Laikā, kad tobrīd 42 gadus vecais lielkņazs viesojās Strenču mežos, viņš bija viena no svarīgākajām personām Krievijas impērijā: pirms dažiem gadiem bija miris cars Aleksandrs III, atstājot Vladimiru Aleksandroviču par reģentu jeb pagaidu valdnieku, kamēr pieaug mazgadīgais Nikolajs II, kurš tronī kāpa 1894. gadā. Vienlaikus lielkņazs bija arī gvardes korpusa un Sanktpēterburgas kara apgabala komandieris. Šajā amatā esot viņš gan aptraipīja savu vārdu ar pavēli karavīriem 1905. gada janvārī atklāt uguni uz miermīlīgu strādnieku demonstrāciju - šī vardarbība aizsāka 1905. gada revolūciju. Pēc pusgada lielkņazu no amata atbrīvoja. 1909. gadā viņš nomira.
