Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja: iepazīstoties ar Izglītības attīstības pamatnostādnēm, mani nepameta sajūta, ka lasu feļetonu
Kas ir būtiskāks – saturs vai forma? Skaidrs, ka viens bez otra nevar. Tieši tas man nāk prātā, lasot jaunās Izglītības attīstības pamatnostādnes, kas publiskotas pirmajai apspriešanai. Tā gribētos, lai lielie izglītības politikas dokumenti būtu jaunu ideju caurvīti un iedvesmojoši, bet nemainīgs ir palicis pat ierastais Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) stils - svarīgus dokumentus virzīt uz priekšu vasarā, kad pedagogiem ir atvaļinājums, tā savas pārdomas par jaunajām Izglītības attīstības pamatnostādnēm iesāk Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Ozola.
"Iepazīstoties ar jauno dokumentu, mani nepameta sajūta, ka lasu feļetonu. Īsajā variantā it kā ietverts viss būtiskais - mērķi, uzdevumi, rezultāti un vizualizācija, bet garajā – sliktā valodā uzrakstīts sacerējums, kurā ir daudz pretrunu, tiešu tulkojumu, kaitinoši bieža dažādu terminu atkārtošana un liekvārdība, piemēram, “pierādījumos balstīta izglītības politikas veidošana”, “lietotājcentrēts”, “privātu līdzekļu finansētas skolas”, bet “darba vidē balstītas mācības” (DBV) ir pieminēts tik bieži, ka jau sāk izklausīties pēc izsmiekla un visur izskan kā panaceja, kas visu sakārtos, it kā mācīšanās pati par sevi vairs nebūtu vērtība. Tāpat ir noplicināts arī jēdziens “uz izcilību vērsts”. Dokumenta valoda ir tik infantila, ka es nespēju saturu uztvert nopietni.
Īsumā – es uzskatu, ka dokuments ir jāpārstrādā tieši valodas dēļ. Šī brīža redakcijā to nedrīkst dot apspriešanai profesionāļiem. Otrs svarīgs faktors, kāpēc apstiprināšanas termiņš būtu būtiski jāpagarina, ir COVID – 19 ietekme uz izglītības sistēmu. Dokumentā tas pieminēts garāmejot, taču jau šobrīd ir skaidrs, ka izglītības sistēma būtiski mainīsies, jo saturā un metodikā jārēķinās ar attālinātajām mācībām un tam nepieciešamajiem resursiem," stāsta Ozola.
Latvijas Universitātes pētnieki profesores Zandas Rubenes vadībā rudenī veiks pētījumu par COVID – 19 ietekmi uz mācību procesu, kā arī piedāvās risinājumus. Pētījums būs gatavs decembrī, un, kā uzsvērts sagatavotajās Pamatnostādnēs, ir ļoti svarīgi balstīties uz pētījumiem.
"Protams, ka pamatnostādnēs ir daudz atsauču uz lielajiem OECD pētījumiem, kuru cienītāji nemitējas atgādināt, cik pareizi būtu visus skolēnus salikt lielās pilsētu skolās. Es tam nekad neesmu piekritusi un aicinu veikt arī kvalitatīvus pētījumus, ne tikai kvantitatīvus. Tagad, koronavīrusa laikā, mēs redzam, ka lielajās skolās distancēšanos nebūs viegli ievērot. Tāpat mēs redzam, ka pat vismazākajās novadu skolās varam attālināti piesaistīt labākos skolotājus ne jebkuras vietas Latvijā.
Kolēģi no Neatkarīgās izglītības biedrības (NIB) atsūtīja garu sarakstu ar paviršībām un neprecizitātēm, bet šoreiz minēšu tikai dažas. 1. mērķis ir “labi pedagogi” (īsinām garo raksturojumu), bet tajā pašā laikā no Pamatnostādnēm izriet, ka pats būtiskākais ir nodrošināt gados jaunu pedagogu ienākšanu skolās. Pie rādītājiem/indikatoriem, kas attiecas uz pedagogiem, ir minēts par karjeras iespējām, pedagogu vecumu un atalgojuma pieaugumu. Vai tiešām tikai šie parametri raksturo “labus pedagogus”, vai tas liecinās par politikas rezultātu sasniegšanu?
Nav saprotams arī terminu “rādītājs” un “indikators” lietojums. Vietām minēts tikai “rādītājs”, vietām tikai “indikators”, bet citur divi vārdu savienojumi “rādītāji un indikatori” un “rādītāju indikatori”. Ar 3. mērķi (atbalsts ikvienam) saistītajā politikas rezultātā ir rādītāji, kas norāda uz izglītības rezultātu.... Tad, kāpēc dažādos politikas rezultātos ir viena veida rādītāji? Idejiski jau tas tā varētu būt, bet tomēr nav uztverama pamata pieeja, koncepcija, kā īsti skatāmies uz rādītājiem, kas demonstrē sasniegto politikas rezultātu.
NIB kolēģi arī pauda satraukumu, ka jaunajā dokumentā bērns nav izglītības procesa centrā. Formāli tas it kā neapstiprinās (3.mērķis – atbalsts ikvienam), jo par indivīdu un viņa vajadzībām runāts daudz, cits jautājums - nepamet bažas par to, ka priekšplānā ir sistēma un birokrātija. Mūsu biedri pamatoti uztraucas arī par mācību vides modernizēšanu, kur ir par maz konkrētības. “Tiks stiprināta izglītības iestāžu digitālo resursu kapacitāte” – pedagogiem ir aizdomas, ka to stiprinās ne jau tagad un tūlīt, bet gan 2026. gadā. NIB pavasarī veica pētījumu par to, kas skolotājiem nepieciešams, lai veiksmīgi organizētu attālināto mācību procesu, absolūtais vairākums norādīja, ka vajadzīgas trīs lietas: datortehnika, digitālie mācību līdzekļi un prasmes. Ļoti konkrēti varam izrēķināt ieguldāmās naudas apjomu, lai katram skolotājam un skolēnam to nodrošinātu, bet tā vietā mēs “stiprināsim kapacitāti”. Vai tas ir tik sarežģīti - nešķiest spēkus dažādu birokrātisku aprakstu radīšanai, bet reāli nopirkt katram skolotājam un bērnam datoru un iemācīt to lietot?
Katram uzdevumam un risinājumam nepieciešami konkrēti termiņi un resursu ieguves avoti, citādi tāda tukša parunāšanās vien sanāk. Man traucē arī tas, ka “jaunajās pamatnostādnēs” paustās idejas nav vairs nekādas jaunās, piemēram, jēdziens “skola kā mācīšanās organizācija” (Maija Kokare par to uzrakstīja disertāciju pirms 10 gadiem), kvalitātes monitorings (Marijas Golubevas vadītā darba grupa ministra Roberta Ķīļa laikā - 2012.gadā)," pauž Ozola.
Viņasprāt, šis dokuments liecina par to, ka izglītības sistēma arvien vairāk tiks birokratizēta. "Jaunas datu bāzes, absolventu monitoringi u.tml., manuprāt, ir pārspīlējumi. Laikā, kad ir modē mūžizglītība un visi ir dzirdējuši profesores Zandas Rubenes lekcijas par paaudžu pārmaiņām, šķiet pilnīgi nevietā analizēt studiju programmu kvalitāti pēc absolventu darba gaitām pēc 5 vai 10 gadiem. IZM plānots veidot speciālu nodaļu, kas analizēs viena bērna izmaksas un veiks dažādu datu analīzi. Izklausās it kā labi, taču IZM jau ir speciāla statistikas nodaļa, kas gadiem vāc visu informāciju. Atliek tikai pieķerties un izanalizēt.
Arī skolu autonomija ir pieminēta, bet, palasot risinājumus, nebūs te nekāda autonomija, bet gan direktoru robotizācija. Pie individuālizācijas ir pieminētas atšķirīgas mācību laika un formāta iespējas, taču to nekādi nevarēs savienot ar precīzu instrukciju radīšanu un ievērošanu. Vēl ir arī ļoti daudz atsauču uz OECD un citiem statistiskajiem lielajiem pētījumiem, taču izpaliek iedziļināšanās. Ir daudz skaistu saukļu par personalizāciju un individualizāciju (kuriem dīvainā kārtā nav sniegta definīcija), bet tajā pašā laikā visur tiek uzsvērts, ka īstā kvalitāte var būt tikai lielās skolās, tātad - lielās klasēs. Viss dokuments ir šādu pretrunu pilns. Piemēram, iestājamies par izaugsmi ikvienam (3. mērķis – atbalsts ikvienam), bet līdzekļus skolu vides sakārtošanai paredzam tikai 100 skolām (47 000 skolēniem)! Tas pats ir ar atbalsta personālu, iekļaujošo izglītību utt. - nav ticams, ka šie resursi atradīsies, jo nav nekāda kaut cik ticama plāna, kā to nodrošināt."
