Ugunsgrēkā Tallinas ielā iet bojā sieviete, kuru turēja aizdomās par draudzenes slepkavību Vecrīgā: vai lieta tiks izbeigta?

Pirms pulksten pieciem no rīta 12. februārī vecā divstāvu koka mājā Rīgā, pagalma ēkā Tallinas ielā 3b, izcēlās ugunsgrēks. Kaimiņi pirms tam dzirdējuši sprādzienu, viņi izsauca ugunsdzēsējus un citus operatīvos dienestus. Liesmas strauji pārņēma ēku. Vēlāk, kad ugunsgrēks bija nodzēsts, pārmeklējot māju, pirmā stāva dzīvokļa virtuvē ugunsdzēsēji atrada 67 gadus vecās Jūlijas Antonovičas ķermeni.

Dēls noliedz baumas par izlikšanu

Pārējiem iedzīvotājiem laimīgā kārtā izdevās izglābties, taču nama konstrukcijas ir bojātas un ēku, visticamāk, vajadzēs nojaukt. Ir aizdomas, ka ugunsgrēka iemesls bija gāzes sprādziens. Mājas dzīvokļiem ir krāsns apkure un arī gāzes pieslēgums. Par notikušo ir ierosināts kriminālprocess.

TV raidījumā Degpunktā kāda sieviete apgalvoja, ka Antonoviču no dzīvokļa grasījies izlikt tiesu izpildītājs un viņa draudējusi uzspirdzināt dzīvokli.

Antonovičas dēls Deniss sarunā ar Likumu un Taisnību noliedz šīs baumas: “Māte dzīvoja Vecrīgā, Peitavas ielā. Dzīvoklis Tallinas ielā bija pārdots jau pagājušā gada oktobrī. Māte 12. februārī bija pasūtījusi automašīnu, lai aizvestu savas mantas.” Tās viņa jau agrāk bija salikusi vienā no garāžām pagalmā.

Deniss stāsta, ka māte atnākusi iepriekšējā dienā, lai iznestu mantas no garāžas un 12. februārī tās uzreiz varētu iekraut automašīnā. Un acīmredzot palikusi nakšņot viņai kādreiz piederējušajā dzīvoklī.

Apsūdzēta slepkavībā

Vēlāk presē parādījās cita šausminoša informācija. Izrādās, Jūlija Antonoviča bija apsūdzēta par savas draudzenes, Vecrīgas antikvariāta īpašnieces Valentīnas Skuratovas slepkavību, kas pastrādāta 2014. gada 9. septembrī.       

Deniss stāsta, ka izmeklēšana un tiesvedība vilkusies vairākus gadus. “Pirmo gadu mātei bija piemērots drošības līdzeklis, paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu un policijas uzraudzība, bet pēc tam viņa varēja brīvi pārvietoties. Apmēram pēc gada lietu nodeva prokuratūrai, kur tā atradās vēl tikpat ilgi. Tad lietu nodeva tiesai. Ik pēc kādiem četriem mēnešiem bija tiesas sēde, pavisam bija notikušas sešas vai astoņas sēdes.”

Tagad lietas izskatīšanu atliek izbeigt līdz ar apsūdzētās nāvi. Taču – vai Jūlija Antonoviča bija vainīga? Un kas patiesībā notika tajā traģiskajā 9. septembra dienā?

Bija parādā

Kādi ir fakti? Valentīnai Skuratovai piederēja SIA Na un SV antikvariāts netālu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra, Riharda Vāgnera ielā 12, ieeja no Mucenieku ielas. (firma likvidēta 2019. gada februārī).

Pēc Denisa teiktā, Jūlija un Valentīna bijušas draudzenes, viņa māte palīdzējusi Valentīnai viņas biznesā. Valentīnai vajadzēja visu dienu atrasties antikvariāta veikalā, tāpēc Jūlija gājusi pie cilvēkiem, kuri gribēja pārdot senlietas, pēc tam peļņu esot dalījušas uz pusēm.

Lietas materiālos rakstīts, ka Antonoviča 2008. gadā aizņēmusies no Skuratovas 8785 eiro. Tas ir ierakstīts Valentīnas piezīmju grāmatā, kur viņa atzīmējusi visus parādus. 2014. gadā Skuratova nolēma pirkt vienistabas dzīvokli Kauguros un ar pārdevēju Antoņinu vienojās par 13 000 eiro.

Pircēja samaksāja 2000 eiro rokasnaudu, un Antoņina atļāva šajā dzīvoklī iemitināt Valentīnas māti. Tikmēr Antonoviča jau agrāk bija solījusi parādu atdot, taču vārdu neturēja.

Beidzot tomēr piekritusi naudu atdot otrdien, 2014. gada 9. septembrī no rīta. Skuratova sarunāja tajā pašā dienā kopā ar dzīvokļa pārdevēju doties pie notāra, samaksāt atlikušos 11 000 eiro un pabeigt kārtot darījumu.

Vecrīgā ir daudz novērošanas kameru, un pēc ielu videokameru ierakstiem cilvēku gaitas var izsekot ar minūtes precizitāti. Antonoviča antikvariātā ieradusies ap pulksten 10.45, ģērbusies svārkos un raibā žaketē. Pulksten 11.32 viņa un Skuratova izgājušas uz ielas parunāties, pēc tam iegājušas atpakaļ antikvariātā. Pēc piecām minūtēm, pulksten 11.37, Skuratovai piezvanīja dzīvokļa pārdevēja Antoņina un atgādināja, ka pēc divdesmit minūtēm jātiekas pie notāra. Skuratova atbildēja, ka tūlīt būšot.

Vēl pēc vienpadsmit minūtēm, pulksten 11.48, Antonoviča izgāja no antikvariāta. Pulksten 11.54 garām gāja Skuratovas labs paziņa Viktors un gribējis ieiet antikvariātā, taču žalūzijas bijušas ciet, ārdurvis – aizslēgtas.

Valentīnu atrada māsa...

Antonovičas dēls stāsta, ka pēc tikšanās ar draudzeni māte cauri pilsētas centram devusies uz Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvu Brīvības ielā 86, pretim Dailes teātrim, kur ieradusies apmēram pēc pusstundas. Viņai šajā iestādē bija vajadzīgi kaut kādi personīgi dokumenti.

Nogalinātās māsa Irina tiesā liecināja, ka zinājusi par Kauguru dzīvokļa pirkšanu un Jūlijas parādu, Skuratova teikusi, ka viņa ir kārtīga sieviete un aizdevumu atdos. Māsas sazvanījušās pāris dienas pirms 9. septembra.

Pēc tam Irina saslima, par māsu sāka uztraukties sestdien, 13. septembrī, kad zvanīja viņai, bet telefons bija atslēgts. Tad Irina kopā ar vīru aizbrauca uz Kauguru dzīvokli, kur jau dzīvoja abu māsu mamma, taču viņa par Valentīnu neko nezināja. Tad Irina kopā ar vīru uzlauza māsas dzīvokli Rīgā. Arī tur viņu neatrada, un Irina vērsās policijā, apzvanīja slimnīcas un morgus.

Pirmdien, 15. septembrī, kad pēc 9. septembra bija pagājušas jau sešas dienas, Irina kopā ar policiju uzlauza antikvariāta durvis. Valentīnas līķis gulēja uz grīdas. Bija daudz asiņu, pat durvis apšļakstītas...

Lietas materiālos rakstīts, ka Skuratova nogalināta ar izmeklēšanā nenoskaidrotu trulu priekšmetu, izdarot vismaz trīspadsmit sitienus pa galvu. Nozieguma rīku policija neatrada, nav zināms, kas tas bija par priekšmetu un kādas personas pirkstu nospiedumi uz tā varēja būt.

Antikvariāta telpās neatrada 11 000 eiro, kurus Valentīna gribēja samaksāt dzīvokļa pārdevējai. Neatrada arī Valentīnas mobilo telefonu. Jūlijas dēls Deniss atceras, ka mātei bijis pavisam vienkāršs taustiņu telefons, būtībā bez vērtības. Toties atrada parādu grāmatu, kur bija ierakstīts arī Jūlijas aizņēmums. Tādi ir fakti.

Aiziet varēja pa pieciem ceļiem

Tālāk seko pieņēmumi. Antikvariāta durvis nav novērošanas kameras redzes laukā, redzams tikai ielas posms. Izejot no veikala, pa Mucenieku ielu varēja doties uz Vāgnera ielu vai pretējā virzienā. Blakus ir vairāki pagalmi un māju kāpņu telpas, cauri kurām var iziet uz citām ielām, arī ieiet tuvējo māju dzīvokļos. Deniss saka, ka no antikvariāta varēja aiziet kopumā pa pieciem dažādiem ceļiem.

Lietas materiālu foto tabulās redzamie novērošanas kameru ierakstu kadri rāda, ka Antonoviča dodas prom pa Mucenieku ielu. No tā izdarīts secinājums, ka viņa bija pēdējā, kura izgāja no antikvariāta. Un tālāk jau apgalvots, ka viņa nogalināja Skuratovu. Prokuratūra savā apsūdzībā raksta, ka Antonovičai bijis motīvs nogalināt savu draudzeni – nauda.

“Jūlija ar Valentīnu draudzējās, kopā atpūtās mūsu vasarnīcā,” saka Deniss. “Jūlija bija pensijā, viņa pie Valentīnas antikvariātā sēdēja gandrīz katru dienu, nereti līdz pat vakaram,” stāsta kāda Antonovičas paziņa.

Apsūdzības rakstā prokurore Vita Hutore apgalvo, ka Antonoviča laikā no pulksten 11.37 līdz 11.48 ar izmeklēšanā nenoskaidrotu trulu priekšmetu vismaz trīspadsmit reizes iesitusi Valentīnai pa galvu, līdz viņa neizrādīja dzīvības pazīmes.

Tomēr nogalinātās ķermeni atrada tikai pēc sešām dienām. Pēc tik ilga laika grūti noteikt nāves iestāšanos ar minūšu precizitāti. Tātad apsūdzībā norādītais nāves laiks ir tikai pieņēmums.

Asinis uz griestiem, bet drēbes tīras?

Slepkava bija nežēlīgi sitis Valentīnu, asinis šķīdušas uz visām pusēm, tās bija pat uz durvīm un griestiem. Un tālāk seko dīvainības. Policija izņēma Jūlijas apģērbu, taču eksperti uz viņas drēbēm neatrada ne mazākās asiņu pēdas. Pat ja tās būtu izmazgātas vai tīrītas, uz tām bija jāsaglabājas ar aci nepamanāmām asiņu pēdām.

Valentīna bija cīnījusies par savu dzīvību, bet eksperti zem viņas nagiem neatrada nekādas ādas daļiņas, kas piederētu slepkavībā apvainotajai Antonovičai. Un arī zem viņas nagiem nav atrastas Skuratovas DNS pēdas.

Iznāk, ka Antonoviča vienpadsmit minūšu laikā, no pulksten 11.37 līdz 11.48, ir vispirms ar draudzeni mierīgi sarunājusies uz ielas, pēc tam iegājusi antikvariātā, paķērusi kādu trulu priekšmetu un sākusi nežēlīgi sist, līdz draudzene nomira.

Pēc tam slepkava rūpīgi nomazgāja asiņainās rokas un arī kājas (jo bija ģērbusies svārkos, bet asinis trāpīja arī uz grīdas), notīrīja asiņu pēdas no sava apģērba un apaviem. Vajadzēja nemanot iznest ārā arī nozieguma rīku, jo antikvariātā to neatrada. Jāsecina, ka Antonoviča to rūpīgi nomazgāja, noslaucīja un iesaiņoja tik uzmanīgi, lai somā nepaliktu nekādu pēdu, un kaut kur pa ceļam izmeta.

Trūkst loģikas un pierādījumu

Pēc izmeklēšanas versijas, Antonoviča izslēdza un paņēma Skuratovas telefonu. Var pieņemt, ka to pa ceļam izmeta kādā atkritumu urnā, bet kāpēc nepaņēma būtisku pierādījumu – Valentīnas parādu grāmatu?

“Jūlijai bija seifa atslēgas. Tajā bija ordeņi un citas vērtīgas lietas, kāpēc viņa tās nepaņēma, ja jau veica slepkavību mantkārīgos nolūkos?” retoriski jautā Deniss.

Viņš atgādina, ka pēc iziešanas no antikvariāta māte devās uz Dzimtsarakstu nodaļas arhīvu kārtot savas lietas. Jūlijai acīmredzot bija ārkārtīgi stipri nervi, jo pēc apsūdzības raksta versijas iznāk, ka viņa pēc slepkavības ar nozieguma rīku somā izgāja cauri galvaspilsētas centram un droši ieradās arhīvā, neuztraucoties, ka uz apģērba varētu būtu palikušas asiņu pēdas...

Policija Jūlijas dzīvoklī neatrada pazudušo naudu, apskatīja viņas veiktos maksājumus, pārbaudīja arī dēla kontu un pārliecinājās, ka Jūlija nevienam nekādus tūkstošus nebija pārskaitījusi un neko dārgu nebija pirkusi.

Paļāvās uz valsts aizstāvi

“Mēs aizgājām pie ļoti laba jurista, un viņš pateica, ka apsūdzība ir faktiski nekāda, jo nav pierādījumu. Tāpēc māte nealgoja advokātu un tiesā iztika ar valsts piešķirto aizstāvi,” atklāj Deniss.

Antonoviču daudzkārt pratināja, piedāvāja vaļsirdīgi atzīties slepkavībā, taču viņa vainu neatzina. “Vienreiz viņu seši cilvēki pratināja astoņas stundas no vietas, uzdeva āķīgus jautājumus, cerēja panākt, ka viņa sapīsies savās liecībās,” stāsta Deniss.

Jūlija pēc rakstura nebija nežēlīga, tieši otrādi, rūpējās par nelaimē nonākušām dzīvām radībām, regulāri baroja ielas kaķus savas bijušās dzīvesvietas pagalmā, savā dzīvoklī rūpējās par kaiju ar lauztu spārnu, kura nespēja lidot.

Deniss ir sarūgtināts par to, ka prese viņa māti jau bija pasludinājusi par slepkavu: “Tiesas sprieduma vēl nebija, bet avīzē jau rakstīja, ka mana māte nežēlīgi nogalinājusi savu draudzeni.”

Kurš ir slepkava?

Kas patiesībā nogalināja Valentīnu Skuratovu? Lieta pret Jūliju Antonoviču, visticamāk, tiks izbeigta līdz ar apsūdzētās nāvi. Ja tiesa būtu Jūliju attaisnojusi, tad, iespējams, policijai nāktos meklēt īsto slepkavu. Vai to var izdarīt, ja pagājuši gandrīz seši gadi?

Slepkava rīkojās spontāni un ļoti nežēlīgi, acīmredzot sita ar to, kas gadījās pa rokai, nedomājot par pēdu slēpšanu. Antikvariātā ir ļoti daudz dārgu lietu, taču pazuda tikai nauda. Pēc kā tas izskatās? Iespējams, pēc narkomāna rokraksta. Varbūt kāds nejauši dzirdēja sarunu, kurā pieminēti vairāki tūkstoši eiro, iegāja antikvariātā un pēc slepkavības izgāja cauri pagalmiem, novērošanas kameru nepamanīts. Narkomāni ir labi izpētījuši Vecrīgu un zina vietas, kuras nav redzamas no kamerām, bet, nesaņemot kārtējo devu, ir gatavi uz visu. Protams, tas ir tikai pieņēmums.

Komentē advokāts Einārs Amoliņš:

“Lietā nav Jūlijas Antonovičas vainas tiešu pierādījumu, nav nekādu lietisko pierādījumu. Viņa visu laiku pārliecinoši apgalvoja, ka nav veikusi savas draudzenes Valentīnas Skuratovas slepkavību. Jūlija no namu apsaimniekotājiem bija izprasījusi namu un pagalmu shēmas, no kurām redzams, ka no antikvariāta varēja aiziet pa dažādiem ceļiem. Tiesas sēdē Jūlija gribēja atgādināt arī to faktu, ka policija neaptaujāja itin visus tuvējo māju dzīvokļu iemītniekus. Daudzi dzīvokļi tiek izīrēti, īrnieki mainījās samērā bieži. Jūlija uzskatīja, ka iespējamais slepkava varēja noslēpties kādā no dzīvokļiem.”