Latvijas noslēpumi: mūsu zaļā bagātība
Itin bieži nākas dzirdēt trauksmes pilnus apgalvojumus, ka Latvijas meži tiek pārlieku intensīvi izcirsti un tūlīt, tūlīt te nekā vairs nebūs, tikai celmi un plika zeme. Taču fakti liecina ko citu – vairāku pēdējo gadsimtu laikā Latvija nekad nav bijusi tik ļoti mežiem bagāta kā tagad. Turklāt mežu apsaimniekošanai Latvijā ir gara un interesanta vēsture.
Nocirti – stādi vietā!
Pirmie dokumenti, kas Latvijas teritorijā regulē mežu apsaimniekošanu un koku ciršanu, datēti ar 17. gadsimtu. Jau tolaik koks bija viena no galvenajām eksportprecēm, ko galvenokārt izmantoja kuģu būvei. Turklāt izmantoja tik intensīvi, ka, piemēram, Ventspils un Rīgas apkaimē lielākā daļa koku vienubrīd bija izcirsti. Eiropā īpašā cieņā bija Latvijas priedes, kurām te bija ideāli augšanas apstākļi, lai sasniegtu izmēru, kas atbilda kārtīgam kuģa mastam. Redzot, cik strauji iet mazumā meži, varas iestādēm nācās pieņemt likumus, kas regulēja mežu ciršanu, citādi varēja palikt vispār bez kokiem, kā tas jau bija gadījies šur tur Eiropā. Viens no obligātiem jaunievedumiem bija kailcirtes, jo līdz tam parasti cirta tikai tos, kokus, kurus varēja izdevīgi realizēt, bet pārējos atstāja. Izklausās varbūt dabu saudzējuši, taču, cērtot šādā izlases veidā, patiesībā mežs degradējas. Lai degradēšanos novērstu, tika pieņemts likums par kailcirtēm. Savukārt cits ukazs lika nocirstā meža vietā stādīt jaunu. Bez jau minētajiem ukaziem tika arī noteikts, ka mājas nedrīkst būvēt bez akmens pamatiem, jo citādi ēka pamazām grimst zemē un ir nepieciešami jauni baļķi, lai to salabotu, bet tā ir acīmredzami neekonomiska rīcība un mežu resursu izšķērdēšana.
Krievijas impērijas laikā pastāvēja gan kroņa, gan privātie meži. Kurzemes pusē kroņa jeb valsts meži veidojās uz Kurzemes hercoga valdījumā esošo mežu bāzes, savukārt Vidzemē zviedru valdīšanas laikos tika veikta muižu redukcija, kad kronis atsavināja zemes tiem muižniekiem, kuri bija karojuši pret Zviedriju. 18. gadsimtā, kad Vidzemi pievāca Krievijas impērija, tā pārņēma arī šos mežus. Taču kopējais valsts mežu apjoms Latvijā cara laikā bija ievērojami mazāks nekā tagad – tikai apmēram desmit procenti mežu piederēja valstij.
Karš un juku laiki
Vēl viena mežu pārdalīšana notika jau pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā, kad pēc zemes reformas tika nacionalizēti vācu muižnieku īpašumi, tostarp arī meži. Par to, cik lielu lomu mežsaimniecībai jaunajā Latvijas valstī bija atvēlējuši tās dibinātāji, liecina kaut vai šāds fakts – jau 1919. gadā, kad valsts nākotne vēl nebūt nebija skaidra, tika izveidota Mežu pārvalde, kuras uzdevums bija apzināt mežu resursus Kurzemē. Kurzemē tāpēc, ka pārējo Latvijas teritoriju Pagaidu valdība tobrīd vēl nekontrolēja.
Mežu pārvaldei bija uzdots apkopot arī informāciju par to, cik ļoti meži ir cietuši karadarbībā. Un cietuši bija pamatīgi, jo visu karojošo pušu armijas čakli izcirta mežus ap dzelzceļa līnijām un ne tikai. Šo to nocirst pamanījās pat Bermonta-Avalova armija, lai ar kokmateriāliem norēķinātos par ieroču piegādēm no Vācijas. Postījumi bija iespaidīgi, piemēram, Jelgavas un Emburgas valsts mežaimniecības pārzinis ziņoja: “Meži ir izcirsti, sašauti un izrakti milzīgā mērā. [..] Zaudējumu padarīts par miljoniem.” To pašu rakstīja Klīves mežsaimniecība: “Nopostīts pilnīgi un pa daļai tūkstošiem desetīnu meža, un zaudējumu vērtība aprēķināma uz miljoniem.” Tika lēsts, ka vācu armija un Bermonta karaspēks kopīgiem spēkiem bija nopostījuši mežus gandrīz 40 miljonu zelta rubļu vērtībā. Vēl par 9 miljoniem zelta rubļu mežus bija izpostījis krievu karaspēks, lielinieki – 2 miljonu rubļu apmērā. Ziemeļvidzemē šo to nocirst bija paspējuši arī igauņi. Starp citu, to, ka militāristus meži ir interesējuši visos laikos, liecina kāds interesants fakts no vēlākiem laikiem: padomju valdīšanas gados ap dzelzceļa līnijām bija jāaudzē aizsargjoslas – nevis ekoloģisku apsvērumu dēļ, bet gan militārām vajadzībām, lai kara gadījumā kokmateriāli būtu vienmēr pa rokai…
Latvijas Mežu pārvalde, lai arī sākumā nebija skaitliski liela, darbojās ļoti aktīvi un jau 1919. gadā nomainīja daļu mežsaimniecību vadītāju, kā arī aizliedza pārdot mežus bez Zemkopības ministrijas atļaujas. Ņemot vērā, kāds haoss īpašumu lietās valdīja visā valstī pēc daudzajām varas maiņām, tika noteikts aizliegums privātīpašumā esošo mežu ciršanai, bet visiem muižu īpašniekiem savas īpašumtiesības bija jāpiesaka līdz 1920. gada pavasarim. Kas nebija pieteicies, pats vainīgs – šos mežus valsts pārņēma savā ziņā. Jāņem vērā, ka īpašumtiesību pierādīšana bija sarežģīts process, jo juku laikos īpašumi nereti bija mainījušies un netrūka gadījumu, kad dokumenti bija kārtoti fiktīvi. Jau agrārās reformas laikā daļa muižnieku mēģināja ātri pārdot daļu īpašumu, apzinoties, ka tiem draud nacionalizācija.
Pēc nacionalizācijas un agrārās reformas valsts mežu fonds bija ievērojami palielinājies. 1921. gadā 75 procenti kopējo valsts mežu bija nesenie privātmeži. Par muižniekiem atsavinātajiem mežiem Latvijai nācās skaidroties Tautu Savienībā, kur muižniecības pārstāvji bija vērsušies pēc palīdzības, cenšoties saņemt kompensāciju. Muižnieki zaudēto īpašumu bija novērtējuši 1200 miljonu zeltra franku vērtībā, Latvija kompensācijās izmaksāja tikai 1,8 miljonus un arī tos nevis par nekustamo īpašumu, bet gan par atsavināto inventāru. Latvijas puse atbildē norādīja, ka mežu atsavināšanu prasījušas valsts intereses, pretējā gadījumā nebūtu iespējams atjaunot dzīvi kara izpostītajos apgabalos.
Galvenā eksportprece
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados kokmateriāli bija Latvijas galvenā eksportprece, kas apsteidza lauksaimniecības preču eksportu. Turklāt, ja lauksaimniecības ražojumi lielā mērā tika subsidēti, kokmateriālu ražošanai tas nebija nepieciešams. Īpaši liels pieprasījums pēc Latvijas kokiem bija 1928. un 1929. gadā, vēlāk par sevi lika manīt lielā depresija, un pieprasījumus pēc kokmateriāliem Eiropā kritās. Galvenie pircēji bija Anglija, Vācija, Francija, Beļģija un Nīderlande.
Ar ciršanu un eksportēšanu vien tolaik mežu apsaimniekošana nebeidzās. Mežus sāka atjaunot jau divdesmitajos gados, bet kopš 1930. gada Latvijā plānveidīgi rīkoja Meža dienas, kuru laikā stādīja kokus visā valsts teritorijā. Dažos gados Meža dienu dalībnieku skaits pieauga vairāk nekā desmit reizes – no 20 000 līdz 257 000 1936. gadā. Pēdējos pirmskara gados ik gadu tika iestādīts apmēram pusotrs miljons koku un krūmu. Galvenais uzdevums bija apmežot lauksaimniecībai nepiemērotās zemes. No mūsdienu viedokļa pieeja koku stādīšanai bija īpatnēja, jo par padarīto atskaitījās, nevis norādot apstādītos hektārus, bet gan kilometrus un iestādītos kokus. Izskaidrojums – tolaik modē bija stādīt alejas, starp citu, daudzas no tam ir saglabājušas vēl šobaltdien.
1939. gadā Mežu dienas tika paceltas jaunā līmenī, jo Kārlis Ulmanis aicināja talkā vecāko klašu skolēnus, kuriem vajadzēja stādīt ne vairs alejas, bet jaunus mežus. Uz skolēniem izvēle krita tāpēc, ka mežu stādīšana bija visai zemu apmaksāts darbs, ko agrāk nereti veica poļu strādnieki, taču, sākoties Otrajam pasaules karam, viņu darbaspēks vairs nebija pieejams. Vēlāk šo pašu praksi pārņēma arī padomju vara, īpaši jau pēc 1967. un 1969. gada lielajām vējgāzēm. Mūsdienās akciju sabiedrības Latvijas valsts mežu pieeja šim jautājumam ir atšķirīga, uzskatot, ka mežu tomēr vajag stādīt profesionāļiem, kuri zina, ko un kā vajag darīt.
Latviskuma saliņa
Padomju varas gados Latvija pārējo padomju republiku vidū bija unikāla, jo mums bija Mežsaimniecības un meža rūpniecības ministrija, kamēr citur bija tikai Meža rūpniecības ministrija vai Mežsaimniecības komiteja. Turklāt šī ministrija bija vienīgā, kurā gandrīz visa dokumentācija bija latviešu, nevis krievu valodā. Var teikt, ka tā bija latvietības saliņa visā padomju republikas pārvaldē. Arī Latvijas mežsargu formas tērpi atšķīrās no pārējām republikām – citur bija zili, Latvijā – zaļi.
Tieši tāpat kā agrāk, arī padomju valsts mežus gan cirta, gan stādīja. Taču brīžam radās grūtības abus šos procesus sabalansēt. Padomju sistēmas īpatnība bija tā, ka mežu stādīšanu un retināšanu finansēja no valsts budžeta, savukārt ciršana notika pēc saimnieciskā aprēķina principa. Problēma bija tā, ka ar budžeta līdzekļiem visiem nepieciešamajiem darbiem parasti nepietika, turklāt koku stādīšana atšķirībā no ciršanas bija ievērojami sliktāk apmaksāta, taču ar ciršanu nopelnītos līdzekļus šim nolūkam novirzīt nedrīkstēja. Tāpēc stādītāju parasti trūka, un nācās saukt talkā skolēnus. Šā iemesla dēļ mežinieki parasti izvairījās cirst kailcirtes, jo pēc tam nācās stādīt vietā, kas iepriekš minēto iemeslu dēļ bija liela problēma. Vienkāršāk bija cirst tā sauktās sanitārās cirsmas, ko varēja neatjaunot. Turklāt priežu stādi vispār bija deficīts. Arī ciršanas apjomi padomju laikos bija mazāki nekā pirms tam – lielā mērā tāpēc, ka abu pasaules karu laikā diezgan daudz meža bija nopostīts un tā vietu aizņēma jaunaudzes, ko vēl nevarēja cirst.
Mūsdienīga saimniekošana
Atjaunojot Latvijas Republiku, tās īpašumā atkal nonāca lielas mežu platības. Tiesa, vispirms nācās iziet cauri deviņdesmito gadu vētrainajam denacionalizācijas un īpašumu dalīšanas procesam. Līdz 1999. gadam valsts mežu apsaimniekošana norisēja būtībā pa tām pašām vecajām, jau iestaigātajām sliedēm. 1999. gadā sistēma tika reorganizēta, un līdz tam pastāvējušais mežu valsts ministra amats likvidēts, tā pienākumus nododot zemkopības ministram. Mainījās arī apsaimniekošanas princips – no 1999. gada mežu apsaimniekošana tika uzticēta jaunizveidotajai akciju sabiedrībai Latvijas valsts meži, kas pārvalda valstij piederošos komerciāli izmantojamos mežu īpašumus, kā arī rūpējas par mežu saglabāšanu un atjaunošanu.
Arvien vairāk mežu
Zināms, ka 1772. gadā apmēram 48 procentus no tagadējās Latvijas teritorijas aizņēma meži. Vēlākajos gados šis līmenis kritās, absolūto minimumu sasniedzot neilgi pirms Pirmā pasaules kara, kad bija tikai 24 procenti. Mežu pieaugums atkal sākās pēc Pirmā pasaules kara. Tas notika vairāku iemeslu dēļ: gan tāpēc, ka, mainoties varām, daudzviet aizauga lauki, gan arī tāpēc, ka valsts nopietnāk pievērsās mežu apsaimniekošanai. Patlaban meži aizņem mazliet vairāk nekā 50 procentus Latvijas teritorijas, turklāt 99 procenti no tiem ir cilvēka veidoti.
Vai cilvēkam iejaukties?
Varētu domāt, ka dabai tīk pēc iespējas pirmatnējāki un mežonīgāki meži. Taču mežu apsaimniekotāji teic, ka tā gluži nav, jo daudzas aizsargājamās augu sugas ir tieši atkarīgas no cilvēka palīdzības. Piemēram, silpurene un plakanstaipeknis ir mikrolieguma sugas, taču, atstātas savā vaļā, sāk nīkuļot, jo biezā mežā tiem trūkst gaismas. Bijis gadījums, kad plakanstaipeknis ieviesies kailcirtē un, ielaists sagatavotā augsnē ar dažiem atstātiem kokiem, nedaudzu gadu laikā izplēties divu hektāru platībā. Un pretēji: Gaujas nacionālajā parkā vietām teritoriju pārņem lazdas, kas ienāk egļu vietā, bet zem biezās lazdu lapotnes nekas cits izaugt vairs nespēj.
