Zane Ozola: arī īpašajiem bērniem nepieciešama interešu izglītība
Laikā, kad jautājums par iekļaujošo izglītību kļūst aizvien aktuālāks, nepieciešams pievērst uzmanību arī interešu izglītībai, atceroties, ka arī bērni ar īpašām vajadzībām ir pelnījuši pulciņus, mākslas un sporta nodarbības. Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja, privātās vidusskolas “Patnis” dibinātāja Zane Ozola uzsver, ka šobrīd interešu izglītība īpašajiem bērniem balstās vienīgi uz privāto iniciatīvu un daudzās ģimenēs nav risinājuma, ko darīt pēc skolas.
Cilvēks ar īpašām vajadzībām var būt katrā ģimenē
Laiki, kad cilvēki ar īpašām vajadzībām tika slēpti no sabiedrības, jau sen beigušies, tomēr aizvien saskaramies ar situācijām, kad par viņu vajadzībām netiek padomāts pilnībā vai tās tiek pārprastas. Interešu izglītībā piedāvājuma tikpat kā nav. Cilvēks ar īpašām vajadzībām var būt katrā ģimenē, un, sagaidot šāda bērniņa ienākšanu ģimenē, vecākiem ir dažādas reakcijas – no nolieguma līdz dusmām un depresijai. Kad mūsu ģimenē ienāca īpašais bērns, pirmie gadi tika pavadīti pa slimnīcām, bijām spiesti mainīt dzīves vietu bērna izglītības dēļ un pārcēlāmies uz Rīgu. Pamazām sapratām, ka mēs ne tuvu neesam vienīgie un ar šādām situācijām dzīvē sastopas daudzi.
Ko darīt pēc skolas?
Mūsu gadījumā ir laba skola, taču iedomājieties tīni, kurš visu vakaru pavada dzīvoklī. Ko viņš dara, loģiski - darbojas pie datora. Arī tas nemaz nav ļoti peļami, jo dators ļāvis mūsu bērnam apgūt daudzas svarīgas prasmes. Tomēr mēs saprotam, ka bērna attīstībai nepieciešama īsta interešu izglītība, kas nodrošina viņa izaugsmi un sniedz gandarījumu. Visiem bērniem ir daudz enerģijas, tostarp bērniem ar īpašām vajadzībām, un daļa no viņiem labprāt nodarbotos ar sportu, piemēram, vieglatlētiku u.c. Neatrodot šādas iespējas, nolēmām, ka ārpusskolas nodarbības izveidosim paši.
Šādu bērnu ir daudz vairāk, nekā mums var šķist
Tā kā sākotnēji nebija iespējas izveidot sporta fakultatīvu, nonācām pie idejas par mākslas pulciņu, nodibinot sociālo uzņēmumu “Brāļi un māsas”. Ar to vēlamies parādīt, ka šādu bērnu ir daudz vairāk, nekā mums var šķist. Uzņēmuma mērķis ir organizēt interešu un vispārējo izglītību bērniem ar īpašām vajadzībām. Šobrīd mākslas darbnīcā darbojas deviņi bērni un divas pedagoģes. Pagaidām darbnīca ir atvērta tikai vienu pēcpusdienu nedēļā. Krīzes laiks, protams, atnesa pārmaiņas, tomēr jāskatās nākotnē un jāattīsta gan sports, gan mūzika.
Lai bērns būtu laimīgs
Ar šo iniciatīvu vēlamies mainīt arī sabiedrības domāšanu. Mēs šobrīd dzīvojam sistēmā, kurā lielākoties šādiem bērniem ir paredzētas speciālās internātskolas, un daudzas ģimenes saskaras ar regulāro jautājumu – varbūt gribat izvēlēties internātu? Protams, ir virkne gadījumu, kad tas ir vienīgais risinājums, tomēr internātskola nebūt nav tik laba kā dzīve ģimenē. Par laimi, ir skolas, kurās tiek organizētas dažādas fakultatīvās nodarbības – peldēšana, jāšana ar zirgiem un daudz kas cits, tomēr tie ir atsevišķi gadījumi. Ar pedagoģiju var izdarīt daudz, būtiski sekmējot bērnu attīstību, tomēr daudziem vecākiem pats svarīgākais ir, lai viņu īpašais bērns būtu laimīgs. Ja papildus tam ir arī progress, piemēram, mākslā, tas ir patīkams bonuss. Turklāt nedrīkstam aizmirst arī par socializēšanos.
Par iekļaujošās izglītības jēdzienu
Izglītības sistēma modernizējas lēni, dokumentu līmenī tā iet iekļaujošā virzienā, tomēr vēlos ieviest skaidrību, jo reizēm izpratne ir primitivizēta. Svarīgi būtu saprast, ka iekļaušanās jēdziens ir plašāks un dziļāks - kādam tā ir iekļaušanās parastā vispārizglītojošā klasē, citam – tā ir socializēšanās varbūt tikai reizi nedēļā. Viens var iekļauties, cits – nevar. Te nevar būt viena mēraukla. Dažreiz, klausoties diskusijas par šiem jautājumiem, vēlos “iekļaušanas speciālistus” uzaicināt padzīvot kādu laiciņu kopā ar manu dēlu. Katram īpašajam bērnam ir savas īpašās vajadzības un to spektrs ir ļoti plašs. Lai cik skarbi tas izklausītos, mums jāapzinās, ka daudzu bērnu iekļaušanās parastajās klasēs nemaz nav iespējama. Un tiem, kas varētu iekļauties, jebkurā gadījumā ir vajadzīgs asistents. Bet par šādām ekstrām pagaidām varam tikai sapņot. Tāpat netiek runāts par to, vai visiem bērniem tiešām būs labāk, mācoties parastā klasē? Sabiedrība nereti pārprot šo uzdevumu – visi bērni nav jāiekļauj, tas nav iespējams. Mūsu un daudzu citu ģimeņu pieredze apliecina, ka būtiskākais bērnam ir būt vidē, kurā viņš jūtas labi, kurā viņam ir draugi. Vai tiešām, par katru cenu ieliekot īpašo bērnu parastajā klasē, mēs darām labu bērnam? Nenoliedzami, mēs veidojam atvērtāku un izprotošāku sabiedrību, bet nereti izlikšanās, ka bērns ir tāds pats kā visi, nav labākais risinājums viņam.
Nebaidīties no privātajām iniciatīvām
Kamēr politikas veidotāji apzināsies, ka arī bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešama interešu izglītība, kamēr sabiedrība sāks skaidrāk izprast šos bērnus un viņu ģimenes, paies laiks, tāpēc tas, ko varam darīt jau šobrīd, ir nebaidīties no privātajām iniciatīvām un nelikt tām birokrātiskus šķēršļus. Un nebaidīties par to runāt! Pieredzes stāsti palīdz daudziem, un es vēlos palīdzēt, tāpēc dalos savā stāstā.
