Viņi dzīvo laukos un maina pasauli. REPORTĀŽA no Cīravas

Braucot pa nesen noasfaltēto autoceļu cauri Vānei un Kabilei, attālumu no Rīgas līdz Kuldīgai pārvaram divās stundās. Kurzemes ciemu rudens tirgos dzelteni resnvēderi ķirbji, sārtu ābolu grozi un izspūrušas kāpostgalvas – sulīgi un dāsni, vienīgi kādreiz ainavai raksturīgās siena kaudzes izzudušas, to vietā ruļļi. Paugurainā Aizpute ar mazajiem namiņiem atgādina vecu pastkarti. Turpat arī Cīrava. Dīķa malā, iespaidīga un pamesta, tāpēc biedējoša, slejas pils, kas celta 1752. gadā, tagadējās neogotiskās formas ieguvusi ap 1875. gadu. Ceļa otrā pusē 1881. gadā celtās ūdensdzirnavas, kurās nu jau trešo gadu maļas kultūras dzīve.

“Pēteris,” roku sniedz no baltās automašīnas, uz kuras sāniem rakstīts pxb.lv (audio un video), izkāpušais vīrietis. Rāmajā lauku ainiņā viņš izskatās svešādi, it kā miests ar vējā trīsošām lapiņām būtu halucinācijai līdzīga diorāma, uz kuras fona Pēteris – urbānās kultūras un avangarda mākslas mesija. Tālu no patiesības tas nav, jo Cīrava, kas kuršu valodā nozīmējot strauju pagriezienu, virziena maiņu, patiesi kājām gaisā apgrieza Pētera dzīvi.

“Re, kā mākoņi slīd,” Pēteris pievēršas baltām strēmelēm debesu ornamentos. Pēteris mākoņos skatās bieži, un tas ir būtiski, jo viņš ir sapratis, ka idejas meklējamas upē, ezerā, kokos un debesīs, nevis internetā vai pilsētas skaņu un tēlu kakofonijā. “Tas ir mans pagrieziens dzīvē. Neticīgajiem nesaprast, bet tā tas atnāca – kāds man deva ziņu un atsūtīja šurp.”

Noskrapst atslēga, un mēs ieejam dzirnavās, kas 2002. gadā iekļautas Latvijas 100 izcilāko industriālā mantojuma pieminekļu sarakstā. Ēkai ir arī valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Kopējā dzirnavu platība ir 1700 kvadrātmetru, tām ir četri līmeņi industriālajā un trīs līmeņi – dzīvojamā daļā. Melnbalta, kinematogrāfiska vide, robustas, lakoniskas formas un līnijas, gaismas un ēnas, grīdu saviļņo dēļu kūkumi, smaržo pēc koka, eļļas, bet varbūt joprojām pēc graudiem. Kārojas bez steigas apčamdīt raupjo laika drēbi. Dzirnavu daļā, kurā atrodamies, saglabājušās senlaiku iekārtas: rupjā maluma skreja, grūbotājs, putraimu skaldītājs, valča krēsls, plānsijātājs, iesala maļamā skreja un 1883. gadā izgatavotie svari. Aiz durvīm upes pusē dūc dzirnavu elektrostacija. “Kas būs? Te mēs redzam izstāžu zāli – vēsturiskās iekārtas atstāsim, jo mūsu izpratnē rekonstrukcija un pielāgošana nenozīmē veco dēļu nomaiņu. Notīrīsim, ieeļļosim. Industriālo mantojumu var paspilgtināt, izgaismot un integrēt, padarot par efektu.”

Kāpjot stāvu zemāk, skaņi ieklaudzas dēļi – te atrodas 19. gadsimta vidus grūbu maltuve un metāla telferis, ar ko cēla trīs atšķirīga lieluma dzirnakmeņus dažādiem malumiem. Kā nu bez brāgas katla! Tas joprojām ir iespaidīgs – reibina no domām vien. Auklā iekārts klabeklis labi kalpo ziņu nodošanai tiem, kas atrodas augšējos stāvos. Pēteris stāsta, ka dzirnavas darbojušās līdz pat 2004. gadam, tāpēc tajās nav iemājojis ledainais pamirums kā citos pamestos industriālajos objektos. “Es pārāk neafišēju, ka šajā stāvā gribētos ierīkot mazu restorāniņu,” atklāj Pēteris. Redzot plaisas un pabirušās griestu daļas, iejautājos par ēkas drošību. “Dzirnavas nav dzīvojamā māja – konstrukcijas būvēja pamatīgi, tā, lai tās katru dienu varētu izturēt milzu svaru un vibrāciju. Kad spararats darbojās, māja trīcēja kā apšu lapa.”

Nonākot zemākajā līmenī, mājas stāsts kļūst skumjāks – zem kājām izveidojies strauts, gar sienām tek pamatīgas strūklas, zirnekļu tīklos saķērušās ūdens lāses. Elektrostacija, kurai ir cits īpašnieks, pamatīgi bojā ēku, bet neviena institūcija neuzdrīkstas uz laiku slēgt naudas mašīnu, lai pārbaudītu, no kurienes sūcas ūdens. Toties lielie ripuļi, kas griež visu sistēmu, ticat vai ne, strādā lieliski, jo viscaur ir saeļļoti. Mal miltus vai kultūru – viss notiks!

Provinces miljons iespējas

Dodamies uz dzirnavu mājas radošo galu. “Iedomāsimies, ka te ir pagara zāle, kurā ir jauniešu neformālās izglītības centrs, bibliotēka,” aizrautīgi stāsta Pēteris, kamēr lūkojamies plikā ķieģeļu sienā. Kad šajā pavasarī dzirnavās tika atvērtas mākslinieku rezidences, gribētāju bija vairāk nekā iespēju visus izmitināt, paskaidro Pēteris. Rezidence ir vieta, kur tiek iekustināts radošs process, top kopprojekti. Pēteris pastāsta, kā vasarā ģitāristi Edgars Rubenis, Kristaps Derums un Ben Thomme sarīkojuši fantastisku performanci.

Francijas un Luksemburgas mākslinieki Nora Vāgnere un Romeins Simians, kas Cīravā nodzīvoja mēnesi, radīja izstādi “Cīravas varavīksnes orķestris”. Ar septiņu televizoru un deviņu projektoru palīdzību apmeklētāji varēja vērot sirreālas ainas ar cīravniekiem, filmētas caur prizmām, no dažādiem rakursiem. Darbnīcā glabājas vēl viens franču mākslinieku pienesums – analogās bungas, kas veidotas no caurulēm, plastmasas gabaliem, podiem un vākiem, tas ir, no atkritumiem, kas savākti tuvējā apkārtnē. Veikumu varētu nosaukt par laikmetīgo arheoloģiju, ko papildina četri mazi spogulīši un prizmas, kas, laužot pēcpusdienas saules starus, uz sienas projicē koku un savādas gaismas spēles.

Vismaz kāds miljons, nopūšos, aplaižot skatienu apkārt. “Nē! Tāme ir seši simti tūkstoši. Nevajag pirkt pašu dārgāko – ja prātīgi saimnieko un dara paši, var ietaupīt,” optimistiski saka Pēteris. Pagaidām dzirnavās viss notiek no pašu kabatas un ar labvēļu atbalstu. “Visam savs laiks. Mēs gribam sākumā parādīt, ko varam, kāda ir darba kvalitāte, lai nav mākoņi jābīda un tukši jāsola. Tad arī domāsim par finansējuma piesaistīšanu,” paskaidro vērienīgās idejas autors. Jāteic, ka domubiedru un atbalstītāju Pētera ambiciozajiem plāniem netrūkst.

Otrajā stāvā skatam paveras koridoru labirinti ar maziem, padomju laikos izbūvētiem dzīvoklīšiem, kas tagad pielāgoti mākslinieku vajadzībām. Tualetē banāli šarmanta stāvlampa ar bārkstainu abažūru, bet dušā ūdens pa taisno no upes. Vietā, kur atradusies krāsns, ir nogruvums, bet tas nekas – griestus rotā art deco stila zīmējuma fragments. Telpas ir piebārstītas ar traģikomiskām atsaucēm no padomju laikiem. “Padomju laikos te bija kolhozs, kurā tika urbanizēti cilvēki no laukiem. Dzirnavu palielās telpas tika sadalītas mazos dzīvoklīšos. Pieminekļu aizsardzības inspekcija uzskata, ka padomju uzslāņojums jānovāc, bet es domāju, ka arī tā ir vēsture, kas iekļaujas mājas stāstā,” turpina Pēteris. “Mūsu mērķis ir mainīt priekšstatu par provinci kā izmirstošu vidi un vērst cilvēku uzmanību uz milzīgo potenciālu, kāds ir laukiem. Daļa pilsētnieku ir aktivizējušies un pārceļas uz reģioniem, bet kopumā lauki izmirst – tūkstoši dodas meklēt laimi lielajās pilsētās. Pirmām kārtām mūsu mērķauditorija ir četrsimt jauniešu no visas Kurzemes, kas no septembra līdz maijam mācās Cīravā. Ja mēs kaut vai desmit no viņiem pavērtu vaļā pasauli un parādītu, kā var skatīties uz lietām, izmantojot tās miljons iespējas, kas te ir un ko daudzi cilvēki neapzinās, arī tas būtu pienesums. Nākamais līmenis – Cīravā dzīvo 1300 cilvēku, un tas nozīmē, ka katru ir iespējams uzrunāt individuāli. Mēs gribam pamainīt kolektīvo apziņu tā, lai cilvēki kļūtu vienotāki, komunicētu tieši un skaidri, atbalstītu cits citu un beigtu tās latviešu tenkas, aizmuguriskās būšanas un kūtrumu.”

Tikai ne to! Tenkas latviešiem neatņemt, smejos. “Tas ir iespējams – sadarboties, saprasties,” nosaka Pēteris. “Un mēs redzam jēgu – varbūt tas pašos cilvēkos kaut ko būtisku mainīs. Viens no veidiem, kā to panākt, ir rīkot Cīravas pagasta kopsapulces, tāpat kā Ulmaņlaikos. Nevis formālā pārmetumu pilnā gaisotnē, bet ar moderatoru, kultūras programmu (mēs uzaicinātu, piemēram, Haraldu Sīmani), tā, lai katram ir skaidrs, kas notiek, ko gribam panākt un ko pagastvecis stāsta,” Pēteris zīmē saulainu nākotnes vīziju, kas nepavisam nav tik utopiska, kā varētu šķist sākumā, ņemot vērā, piemēram, straujo ekociematu attīstību visā pasaulē. Radušies 20. gadsimta sešdesmitajos gados Rietumeiropā, ekociemati ir nelielas sabiedriskas kopienas, kas apzināti tiecas radīt harmoniski vidi. Ekociematu motivācijas ir dažādas – novērst kultūras dzīves panīkumu, sociālo struktūru izjukšanu, vides degradāciju vai veicināt garīgo dzīvi.

Līdzīga pārmaiņu iniciatīva ir sākta Ikšķilē.

“Jā, nāk,” iesaucas Pēteris, kad jautāju, kā vietējie uztver eksperimentālo mūziku un mākslu. “Tas, ko piedāvājam, nav sintezators un dators, bet īstas teātra izrādes, džezs, improvizācija. Kad mūziķis Andris Indāns radīja trokšņu mūziku, aplausi un ovācijas bija neviltoti. Lai cik avangardistisks būtu formāts, cilvēki nāk, jo, saskaroties ar to tiešā veidā, rodas citas sajūtas, nekā klausoties pa radio. Tas ir mīts, ka laukos klausās tika šlāgerus.”

Radoši brīva vieta

“Tendence reanimēt vēsturiskās vietas, industriālo mantojumu vērojama visā pasaulē,” skaidro Pēteris, jo cilvēkus pārsātinājusi patērnieciskā labklājība, nogurdinājusi bezjēdzīgā traukšanās pa apli, ķerot savu asti. Nonākot strupceļā, viņi meklē citu enerģētiku, iet garīgus ceļus – praktizē jogu, meditācijas – un nonāk pie secinājuma, ka mūsu lielākā bagātība ir daba. Jā, viņi grib uz laukiem, bet prāto: “Ko es tur darīšu, sociālās vides provincē nav, es būšu izstumts.” Kad ir ideja un kaut ko sāk darīt nevis viens, bet pieci cilvēki, viņi pavelk sev līdzi pārējos un veidojas kopiena, saka Pēteris. Viņš stāsta, ka plāno nopirkt tukšu māju parka vidū un pārvērst to dzīvojamā fondā. “Būs vajadzīgi profesionāli darbinieki, bet kur viņi dzīvos? Hruščovka diez vai būs laba motivācija pārcelties uz laukiem. Lai noskaidrotos domas un būtu psiholoģiska atdeve, vajadzīga laba, interesanta vide. Viņi varēs dzīvot divsimt gadu veca parka vidū, mierā un klusumā un vienlaikus pilsētnieciskā vidē,” stāsta Pēteris.

Mēs ielūkojamies mākslinieku rezidencēs. Vide, jāteic, psihodēliska. Padomju laikos iebūvētie dzīvokļi sastāv no istabas un virtuves ar plītskrāsni. Pēdējais īrnieks no dzirnavām izvācās 2012. gadā, tāpēc visur nolasāmi prozaiskas ikdienas stāsti. Autentiskas sienas ar noplēstām tapešu kārtām un lēkšķēs nolobījušos krāsu, apdrupušas flīzes, kvēpi un laika nospiedumi ir estētiski izteiksmīgi, fantāziju raisoši. Dabiskā patina ir perfekts ietvars mūsdienu mākslas izpausmēm. Milzīga gulta, brūni lakots galds, šūpuļzirdziņš, polsterēti 20. gadsimta astoņdesmito gadu atpūtas krēsli, uz palodzes sagāzušos grāmatu stīvās muguras, lampa ar dzeltenu auduma abažūru, no kuras sūcas un pa kreveļainajām sienām plūst zeltaina gaisma.

Re, te būs deju zāle, loku gaisā apvelk Pēteris. Pagaidām gan grīdas ir slīpas, un viss šķiet nedaudz greizs – viegls pārbaudījums līdzsvara izjūtai. Es nespēju atrauties no oriģinālajiem piecdesmito gadu tapešu zīmējumiem. Un ko vērts ir skats pa logu – upe, baznīca vai dīķis ar spokainās Drakulas pils siluetu un parku. Man patīk, ka te apkārt neklīst sīkstulis, vārdā “biznesa aprēķins”, un it visam piemīt brīvības gars. Skaidrs, ka vasarā te iet vaļā hipsterīga bohēma, tomēr no spaidu darbiem pie datoriem pagurušie te beidzot var ievērot informācijas diētu, lai dotos iekšējā ceļojumā.

Kad nonākam bēniņos, izrādās, arī tur tikuši sabāzti mazi dzīvoklīši. “Deviņdesmitajos gados pār Cīravu vēlās degšanas bums, izdega arī šī daļa, ko mēs saucam par degušās viesnīcas istabu,” stāsta Pēteris. Nākotnē te būs multimediju laboratorija un teātra vai mūzikas grupas rezidence. Ieejam aizskatuvē, no kuras paveras skats uz ūdenskritumu pie slūžām. Beidzot stāvam koncertzālē, kurā valda neierasts miers. Parasti te viss ir procesā: mainās dekorācijas, scenogrāfija, ekrāni. Centrā, kā pienākas, sarkans paklājs, kam apkārt lieli, rupja lina maisi, pildīti ar sienu, smaržo un ir ērti. Pēteris saka, mūziķi te brauc ierakstīt dzīvās sesijas. Dzirdams, kā aiz sienas tek ūdens, radot balto troksni – nepārtrauktu skaņas fonu, kas skan plašā spektrā, pamazām aizvedot transā.

Man šķiet, ka te ir vieta, kur par atskaites sistēmu gribas ņemt mūžību, nāvi un zvaigžņoto debess jumu, nevis naudu un varu, vieta, kurā dzimt patiesai, radošai iniciatīvai. “Atklāšanā zāle bija pārbāzta. Izgāju ārā paskatīties, vai vēl kāds ieradies, un tajā brīdī uzausa divas varavīksnes. Tā bija zīme, ka viss notiks. Zīmes ir mums visapkārt, jautājums, vai mēs tās nolasām vai ne. Daži mūs uzskata par trakiem, saka, mums nekas nesanāks – veca, brūkoša māja, province. Cilvēki ir tik ļoti aizņemti ar kabatas piepildīšanu, ka viņi sāk redzēt šaurā spektrā, un pirmais jautājums ir: “Kā tu dzīvosi?” Es pārstāvu to pusi, kas uzskata, ka viss rezonē – tu dod un saņem atpakaļ. Esmu optimists. Mēs vairāk ceram uz uzņēmumu un privātpersonu atbalstu – to cilvēku, kurus interesē, lai reģionā kaut kas notiek. Valsts atbalsta sistēma ir tik birokrātiska, ka atņem visus spēkus, un būt iekaltiem kredītos negribas,” stāsta kultūras dzirnavnieks.

Mēs iegriežam dzirnakmeni!

“Mazajā Cīravas miestā ir četras koncertzāles – arodskolā, kultūras namā, baznīcā un dzirnavās. Te ir lidosta, Latvijas vecākais meža parks, īpatnējs dendrārijs kapos, aug vīnogas un valrieksti,” kad apejam dzirnavu ēkas stūrim, lai dotos uz pils parku, Cīravas vērtības uzskaita Pēteris. Arī tā var raksturot pagastu, kas atrodas 25 kilometrus no Pāvilostas un Durbes, 45 kilometrus no Liepājas un 55 kilometrus no Kuldīgas. Uz mājas sienas grafiskā dizaina mākslinieka Dāvja Vilcāna Kultūras dzirnavu logo – uz labo pusi iegriezts rats jeb saules stari. Zīmējums atgādina svastiku, vienu no pasaules senākajām un enerģētiski spēcīgākajām zīmēm. “Mēs iegriežam dzirnakmeni, kas simbolizē sauli. Mums ir svarīga enerģētiskā puse, tas, lai cilvēki sevī atpazītu un interpretētu dievišķo matēriju, kas ir visā dzīvajā,” stāsta Pēteris.

Dīķa vidū manāms balts kupols. Tā ir daļa no peldošās uguns skulptūras, kas saulgriežos griezās ar savu asi, mētājot degošus starus 12 metru diametrā. “Mums ir spēcīgi, ar dziļu jēgu piepildīti simboli. Dzirnavas nozīmē maizi, pārticību, rosību, mieru. Laiks graudu dzirnavas transformē par kultūras dzirnavām.” Parkā gaiss tāds, ka lielām karotēm var ēst! Apsūnojuši dižkoki, no kuriem vienu, kā runā, esot stādījusi pati Katrīna Lielā. Septiņus hektārus plašo parku ar dzirnavu dīķi un salām sāka veidot 19. gadsimta divdesmitajos gados, pēc Pirmā pasaules kara to pārveidoja par koku un krūmu kolekciju Cīravas meža skolas vajadzībām. Te zied aizsargājamie augi – meža tulpes un vēlziedes, apskatāma Eiropas baltegle, duglāzija, asā un Kanādas egle, Eiropas ciedru priede, laurlapu papele, sarkanais ozols un daudzas citas sugas. Parka apkaimē ietilpst arī savdabīgs uzkalniņš – barona suņu kapsēta.

“Atbildes uz daudziem jautājumiem pasaka priekšā vide. Ja esi tajās vibrācijās, informācija nāk nepārtraukti. Apkārtnē ir tik daudz dažādu impulsu, kas palīdz sakārtot domas, ieraudzīt kā vienotu veselumu to, kas sadalīts fragmentos. Es ceru, mums izdosies izveidot tādu kā goliātu – pionieri, respektīvi, kopumu, kas visiem kalpotu par labu paraugu, no kā smelties pieredzi. Mūsu novēlējums Latvijai nav tikai Cīrava, bet lai šādu vietu būtu desmit, divdesmit un vairāk. Mums ir rezidences, koncertzāles, jauniešu neformālās izglītības centri, bet nav autonoma, darboties spējīga kultūras centra, kurā tas viss būtu zem viena jumta. Ir vajadzīgs piemērs, kas ļauj noticēt, ka šāds projekts spēj ilgtspējīgi darboties.”

Mēs atgriežamies pie skaistā – dīķis, kura dibens un malas esot izflīzēti, pārklājies ar zaļu ūdensaugu plēvi. Reiz gar tā malu pastaigājušies pāvi. Uz nelielās pussalas no debesīm nolaidusies balta skatuve. Īstenībā tā tapusi kopīgiem spēkiem – vietējā kokzāģētava uzdāvināja kokmateriālus, pašvaldība atgādāja šurp, Citas abras puiši uzcēla. Pēteris nebeidz slavēt Cīravas pašvaldību – ja vien iespējams, kā palīdzēt, pēc stundas tehnika jau esot klāt. Bail pat domāt, cik tas maksātu Rīgā. Ejot tālāk, uzduramies baltam tiltiņam, aiz kura sākas Latvijas vecākais meža parks. To veido 3,5 kilometrus gara taka, kas vijas gar Durbes upi. Kopā ar Cīravas tūrisma informācijas centru iecerēts veidot pirmo skanošo parku. Mežā atradīsies pieci stacionāri mūzikas instrumenti: varēs lēkāt pa skanošiem spilveniem, iešūpot divus metrus augstu gongu.

Pēteris ir sava ceļa gājējs, nešaubīgi pārliecināts par to, ka viņa sapņi piepildīsies, idejas realizēsies. Pērn viņš savu pilsētnieka dzīvi pagrieza par 180 grādiem – ņēma un kopā ar sievu, horeogrāfi Kristīni Brīniņu pārcēlās uz Cīravu. Turklāt nevis vienkārši Cīravu, bet meža vidu. “Tas ir vēl viens stāsts par to, kā Cīravā viss notiek. Reiz pēc dzirnavu apmeklējuma mēs ar Kristīni sapratām, ka tas, ko esam iecerējuši, nav paceļams, ja nedzīvojam tepat. Bijām tikko iznākuši ārā, kad uz ceļa ieraudzījām Tūrisma informācijas centra vadītāju un senlietu krātuves vadītāju. Sasveicinājāmies un jautājām, vai viņas nezina kādu, kas te pārdod māju. Kā tad, esot viena māja pārdošanā. Mēs aizbraucām, apskatījām un pēc 20 minūtēm jau bijām vienojušies.”

Runājam, ka pasaule paver ceļu iespējām, ja skatāmies uz to kopveselumā. Ja necenšas pasauli palikt zem sevis, tā kļūst draudzīgāka, sāk sniegt vajadzīgo informāciju un cilvēkus, un nereti arī naudu. Ar mazāku piepūli tiek sasniegti labāki rezultāti. Pa aizaugušu ceļu dodamies uz Pētera un Kristīnes mājām Mežermaņos, kur caur stikloto sienu mežs gandrīz burtiskā nozīmē nāk istabā; no plašu atskaņotāja skan Boba Dilana balss. Mielojoties ar sviesta pupiņām un miežu putras plāceņiem, runājam par to, kā uz Cīravas dzirnavām uzaicināt leģendāro Tomu Veitu... jo viss taču ir iespējams. Bet tas jau ir cits stāsts.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris