Pēc meitas, vīra un vīramātes nāves Alise paliks praktiski bešā: dzīvoklis, zeme un mantotā nauda tagad piederēs valstij

Palika vīra mantojums – veca lauku māja un zeme. “Uz mantojumu pieteicāmies abas ar vīramāti. Rudenī saņēmām mantojuma apliecību par to, ka katra mantojam domājamo pusi. Savas tiesības zemesgrāmatā nepaspējām ierakstīt, jo šā gada janvārī mana astoņdesmitgadīgā vīramāte pēkšņi nomira. Viņu aizveda uz slimnīcu ar paaugstinātu asinsspiedienu, vairākas dienas nogulēja komā, nekādus dokumentus nokārtot nepaguvām,” stāsta Alise.

Vīramāte atstāj mantu, bet...

Tagad palicis vīramātes mantojums – domājamā puse no lauku mājas un zemes, viņas Rīgas dzīvoklis, kuru vīramāte gribēja novēlēt mazmeitai, kuras diemžēl vairs nav, un nauda kontā, tostarp Lauku atbalsta dienesta maksājumu daļa, ko viņa mantoja no sava dēla.

“Vīratēvs ir miris, brāļu un māsu viņai nav. Tālāki vīramātes radinieki man nav zināmi, jo viņa par tiem nekad nestāstīja. Dzirdēju, ja mantinieku nav, tad bezmantinieka manta piekrīt valstij un to pārdos izsolē. Vai es tagad neko nemantoju un palieku pie sasistas siles?” neziņā ir jau tā bēdu nomāktā Alise.

“Es dzīvoju šajā lauku mājā, kopā ar vīru 21 gadu, saimniekojām, apstrādājām zemi. Šī ir mana vienīgā dzīvesvieta. Rūpējos par vīramāti, organizēju viņas bēres. Kā vedeklai man nav tiesību mantot, jo neesmu asinsradiniece. Taču tiesības mantot bija manai meitai, kura ir mirusi. Vai es varu mantot no vīramātes, iestājoties savas meitas vietā?”

Vecā lauku māja un zeme piederēja vīramātei, kura to bija atguvusi zemes reformas laikā kā senču mantojumu. Nekādā bagātībā Alises ģimene nebija iedzīvojusies, mājai joprojām nepieciešams nopietns remonts.

Vīramāte 2018. gadā savu lauku īpašumu uzdāvināja dēlam, Alises vīram, pati dzīvoja Rīgā privatizētā trīsistabu dzīvoklī. Pēc traģiskās avārijas uz vīra mantojumu pieteicās Alise un vīramāte. Kaut gan Alise apsaimniekoja visu lauku īpašumu, viņai tagad pieder tikai domājamā puse.

Novēlējumu atzīst par nederīgu

Alise dzirdējusi, ka vīramāte esot parakstījusi dokumentu, kurā teikts: “Pēc manas nāves viss paliek vedeklai.” Tomēr sirmgalvei ļoti trīcējušas rokas, tāpēc viņa tikai parakstījusies, bet dokumentu ar savu roku uzrakstījusi kāda vīramātes paziņa, kura pati uz tā nav parakstījusies.

Ja šis dokuments arī atrastos, tas nav spēkā, jo tagad likums prasa, ka privātam testamentam visam jābūt rakstītam ar testatora roku.

Latvijas Zvērinātu notāru padomes juridiskās nodaļas vadītāja Dita Reliņa skaidro, ka Civillikumā ir veiktas izmaiņas un privātu testamentu (atšķirībā no publiska testamenta, kuru raksta pie notāra vai bāriņtiesā) vairs nevar rakstīt drukātā veidā vai ar citas personas roku.

Civillikuma 446. pantā teikts: “Privāts testaments taisāms rakstiski, mantojuma atstājējam pašrocīgi visu testamentu uzrakstot un parakstot.” 445. pantā paskaidrots: “Lai privāts testaments būtu spēkā, jābūt pārliecībai, ka to taisījis mantojuma atstājējs un ka tas izteic pareizi viņa pēdējo gribu.”          

Ja mantojuma atstājējs spēj tikai parakstīties, nepieciešams aicināt notāru, kurš apliecinās, ka persona ir rīcībspējīga un ir parakstījusies notāra klātbūtnē. Pieredzēti arī gadījumi, kad mantojuma atstājējs visu saprot, taču veselības stāvokļa dēļ nespēj parakstīties. Tad viņa vietā notāra klātbūtnē testamentu paraksta cita, mantojuma atstājēja izvēlēta persona. Klāt ir divi liecinieki, kuri apliecina, ka viss noticis atbilstoši mantojuma atstājēja gribai.

Nav tiesību mantot

Dita Reliņa skaidro, ka Alisei diemžēl nav tiesību mantot no vīramātes. Tikai tad, ja Alises meita būtu mirusi pēc vīramātes un būtu piedzīvojusi savas vecmāmiņas mantojuma atklāšanos un aicinājumu mantot, Alise varētu mantot no savas meitas.

Šajā situācijā ir vairākas iespējas. Var mēģināt doties uz arhīviem un sameklēt vīramātes attālākus asinsradiniekus – dažādu pakāpju brālēnus, māsīcas, viņu bērnus vai mazbērnus. Kāds Alisei no tā būs labums? Varbūt vienīgi paldies pateiks.

Dita Reliņa norāda, ka kopīpašnieka nāves gadījumā pārējie kopīpašnieki var lūgt izsludināt mantojuma atklāšanos, pievienojot kreditora pretenziju pret mantojumu (mantojuma masu). Ko tas nozīmē? Vīramāte ir mirusi, Alise apsaimnieko visu māju, arī vīramātes daļu, viņai rodas izdevumi. Šo izdevumu summa veido kreditora pretenziju pret mantojumu. Likums nenosaka termiņu, kādā var iesniegt kreditora pretenziju, to var darīt kaut vai pēc divdesmit gadiem.

Dzīvokli un pusi zemes iegūs valsts

Zvērināta notāre Sandra Jakušenoka ik pa laikam saskaras ar bezmantinieka mantas jautājumiem. Kreditori var lūgt notāru sākt mantojuma lietu un izsludināt mantojuma atklāšanos gadījumā, ja mantojuma atstājējs viņiem bijis parādā uz savas nāves brīdi.

Kreditori var būt gan privātpersonas, gan namu pārvalde (ja ir parāds par dzīvokļa apsaimniekošanu), banka (ja ir nenomaksāts kredīts), pašvaldība (nekustamā īpašuma nodokļa parāds), Valsts ieņēmumu dienests (citi nodokļu parādi), telefonu sakaru operatori u. tml.

Ja kreditoram zināmi tuvākie mantinieki (laulātais, bērni, mazbērni, vecāki, brāļi un māsas), sākot mantojuma lietu, viņš par tiem paziņo notāram un lūdz uzaicināt mantiniekus izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu vai atraidīšanu.

Parāds var izveidoties arī pēc mantojuma atstājēja nāves, piemēram, neapmaksāts nekustamā īpašuma nodoklis, nesamaksātie komunālie maksājumi par dzīvokli, kas stāv tukšs. Tad kreditori var pieteikt savas pretenzijas uz mantojuma masu. Taču Sandra Jakušenoka atzīst, ka tas ir strīdīgs jautājums.

Notārs izsludina mantojuma atklāšanos, ievietojot sludinājumu Latvijas Vēstnesī (tagad tas ir tikai elektroniskā veidā), uzaicina mantiniekus pieteikties un nosaka termiņu, kas var būt no trim mēnešiem līdz vienam gadam. Par mantojuma atklāšanās izsludināšanu maksā tas kreditors, kurš to ierosinājis.

Ja mantinieki pieņem mantojumu, kreditori var cerēt, ka viņu prasījumi tiks apmierināti, ja vien mantojuma vērtība nav mazāka par parādu kopsummu.

Diez vai Alises vīramātes attālie radi regulāri lasa Latvijas Vēstnesi un pat zina savas mirušās radinieces vārdu. Un atbilstoši Latvijas likumiem ne notārs, ne kāda cita amatpersona mantiniekus nemeklē, vieglāk ir šādu mantojumu atdot valstij.

Ja noteiktajā termiņā mantinieki nepiesakās vai atsakās no mantojuma (jo tas var būt apgrūtināts ar parādiem), tad notārs taisa aktu par mantojuma lietas izbeigšanu, ar kuru mantojumu atzīst par bezmantinieka mantu. Šis akts ir pamats mantas reģistrēšanai uz valsts vārda.

Notārs nosūta nostiprinājuma lūgumu tiesai par atzīmes ierakstīšanu par bezmantinieka mantu zemesgrāmatas ierakstos, lai ar šo īpašumu nevarētu veikt nekādas prettiesiskas darbības. Akta izrakstu notārs nosūta pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas bezmantinieka īpašums, un citām personām saskaņā ar Notariāta likuma 306. pantu.

Mantu izsolīs

Rīcība ar bezmantinieka mantu ir aprakstīta Notariāta likuma 306. pantā. Ja notariālajā aktā par mantojuma lietas izbeigšanu ir norādītas kreditoru pretenzijas, notārs nosūta notariālo aktu grāmatas izrakstu tam zvērinātam tiesu izpildītājam, kura iecirknī atrodas bezmantinieka īpašums.

Ja kreditoru pretenziju nav, notārs šādu izrakstu nosūta Valsts ieņēmumu dienestam (VID), kas lemj, ko darīt tālāk. Apbūvētus zemes gabalus VID nodod valsts akciju sabiedrībai Valsts nekustamie īpašumi, kas tos pārdod izsolē, ievietojot informāciju savā mājaslapā.

Privatizētos bezmantinieka un bezīpašnieka dzīvokļus agrāk nodeva Centrālajai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai. Tagad tā ir likvidēta, tās vietā darbojas firma Possessor, kas šos dzīvokļus pārdod izsolē, informāciju ievietojot savā mājaslapā. Ir arī citi īpašumu veidi – lauksaimniecības zeme, meža zeme, neapbūvēti apbūves gabali, garāžas utt. Ar tiem nodarbojas citas institūcijas.

Tālāk tiesu izpildītājs bezmantinieka mantu pārdod izsolē. Un tad atlīdzību saņem tikai tie kreditori, kuri ir nodrošināti ar hipotēku vai komercķīlu (piemēram, bankas un nebanku kreditētāji), un tie, kuri ir pieteikuši kreditoru pretenzijas sludinājumā par mantojuma atklāšanos norādītajā termiņā un ietverti publiskā aktā, kas taisīts pie notāra.

Publiskie prasījumi ir arī pašvaldībai par nekustamā īpašuma nodokļa parādu, valstij (Valsts ieņēmumu dienestam) par citiem nodokļu parādiem, kā arī prasījumi, kas atzīti ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu. Pārējiem kreditoriem, piemēram, privātpersonām vai namu pārvaldei, tiesu izpildītājs diemžēl neko neizmaksās. Tiesu izpildītājs patur samaksu par savu darbu un atlikušo naudu ieskaita valsts budžetā.

Nav parāda, nav lietas virzības?

Ir izveidojusies absurda situācija. Lai iesniegtu pieprasījumu par bezmantinieka mantas atzīšanu, ir nepieciešams izveidojies parāds. Ja tukšajam bezmantinieka dzīvoklim ir uzaudzis parāds, namu pārvalde var iesniegt mantošanas iesniegumu zvērinātam notāram par mantojuma lietas sākšanu, bet namu pārvalde šo parādu neatgūs, ja nebūs spēkā stājies tiesas nolēmums vai notariāls akts par parāda samaksu.

Toties namu pārvaldei katru mēnesi ir jānorēķinās ar siltuma piegādātāju par visa nama, arī par tukšā dzīvokļa, apkuri. Arī pārējie dzīvokļu īpašnieki jūtas nelaimīgi, jo mājai ik mēnesi aug parāds, trūkst līdzekļu kārtējiem remontiem. Taču tukšo dzīvokli izīrēt nedrīkst – sveša manta! Arī pašvaldība no bezmantinieka īpašuma negūs nekādu labumu, jo pēc tā pārdošanas nauda nonāks valsts budžetā.

Toties, ja tukšajā dzīvoklī iemitināsies kāds mirušā cilvēka draugs, kas maksās visus rēķinus un uzvedīsies pieklājīgi, nevienam nekādu pretenziju nebūs, un viņš tur var dzīvot gadiem, kaut arī viņam nav tādu tiesību.

Kas notiks ar vīramātes zemes daļu? Ja par to neviens nemaksās nekustamā īpašuma nodokli, pašvaldība lūgs notāram to atzīt par bezmantinieka mantu. Pēc tam zemes domājamo daļu tiesu izpildītājs pārdos izsolē, un to varēs nopirkt jebkurš, jo kopīpašniekiem, tostarp Alisei, izsolē nav pirmpirkuma tiesību, kaut viņa, protams, var piedalīties izsolē.

Pat nezina, kuru zemes pusi kopt

Patlaban Alisei pieder zemes domājamā puse. Kuru zemes daļu viņa drīkst apstrādāt? Ziemeļu vai dienvidu pusi? “Es pat nevaru veikt zemes reālo sadali, jo nav otra kopīpašnieka, ar kuru vienoties par robežām!” viņa pārdzīvo.

Ja vīramātei uz viņas nāves brīdi ir radies parāds pret Alisi par zemes un mājas apsaimniekošanu, Alise pati kā kreditore var iesniegt notāram mantošanas iesniegumu, samaksāt izdevumus par mantojuma lietas sākšanu un lūgt notāru nodibināt aizgādnību par mantojuma masu, šajā gadījumā – dzīvokli un lauku īpašuma daļu.

Mantojuma masas aizgādni ieceļ bāriņtiesa. Aizgādnis rūpēsies par mantas saglabāšanu un apsaimniekošanu. Aizgādnis varēs likumīgi izīrēt dzīvokli, taču īres maksa būs jāatdod valstij, ja dzīvokli atzīs par bezmantinieka mantu, vai mantiniekiem, ja tādi atradīsies.

Faktiski tā būs labdarība, jo dzīvoklim nekrāsies komunālo maksājumu un nekustamā īpašuma nodokļa parādi, bet valsts vai tālas radniecības pakāpes mantinieki tiks papildus aplaimoti ar īres naudu. Aizgādnis saņems tikai atlīdzību par aizgādņa pienākumu pildīšanu.

* * *

Lūk, tāds skumīgs stāsts. Mantojuma nav, toties ir problēmas. Ko mēs no tā varam mācīties? Cienījamie seniori, neatstājiet testamenta rakstīšanu uz pēdējo brīdi, cerot, ka varēsiet to uzrakstīt ar trīcošu roku, guļot slimības gultā. Alises vīramātes trīsistabu dzīvoklis Rīgā, zeme un no dēla mantotā nauda tagad piederēs valstij. Bet dēla sieva, kura traģiski zaudējusi visus tuvākos cilvēkus, nesaņems neko.