Ekonomiste Līga Leitāne: Krīze parāda pilnīgi visas vājās vietas. Un tās ir šādas...

Šis ir lielu pārmaiņu laiks, kurā būtu jāmaina visas iespējamās stratēģijas un attieksme. Kā valsts, tā katra pilsoņa. Šī krīze parāda pilnīgi visas vājās vietas. Esam pieraduši dzīvot ar pārliecību, ka riski neeksistē vai arī tie ir salīdzinoši zemi. Tas nozīmē, ka risku vadība kā tāda ir būtiski jāpārvērtē.  Bet vai šodien varam pateikt, ka šī ir pirmā un pēdējā vispasaules pandēmija, un, ka nākamā ir gaidāma tikai pēc 100 gadiem? Nē, mums nav tādu garantiju. Turklāt neviens nevar garantēt, ka kāda cita civila kataklizma nenotiks un vai cita veida kataklizmām mēs esam gatavi?  Kāds tagad teiktu, kāpēc jādomā par to, ka kaut kas notiks? Te nu der atbilde: gatavojies sliktākajam, bet piedzīvo labāko!

Nebija pieņemts runāt par to, cik daudzas lietas ir trauslas, un tagad visas vājas vietas atklājas. Arī šodien mēs nerunājam  atklāti un skarbi  par to, ko ieraugām šajā krīzes laikā. Pienācis laiks runāt skaidru valodu. Viss tikai sākas, īsto patiesību vēl tikai redzēsim nākotnē.

Kuri „vājie punkti” jums visvairāk duras acīs?

Tā, protams, ir civilā aizsardzība, gatavība dažādām krīzes situācijām, kaut tīri no materiālu viedokļa. Tie paši aizsargtērpi, respiratori. Citās valstīs pat medikamentu sāk trūkt! Ja papēta detalizētāk, tad nianses parāda nesagatavotību, piemēram, ģimenes ārsti aizsarglīdzekļus sāka saņemt vairākas nedēļas pēc ārkārtas situācijas sākšanās. Stratēģisko preču pietiekamība. Mēs esam atkarīgi no kaut kā, kas kaut ko ražo kaut kādā citā pasaules malā! Un, ja tur mēs netiekam klāt? Kas tad notiks? Pērkot preces, mēs aizņemamies naudu, pērkam preces no kaut kurienes, un šī nauda aizies uz tām valstīm un sildīs tur ekonomiku. Es atļaušos modelēt situāciju ar jautājumu, kas notiktu, ja pēkšņi nebūtu elektrības? Ko tādā gadījumā darītu, kā apziņotu, kā rīkotos?

Izrādās, civilās aizsardzības plāna mums nav! Mēs esam kaut kam gatavi, bet neesam gatavi arī plašāka konteksta dažādām situācijām. Civilā aizsardzība, kas nozīmē gatavību dažādu slimību, ūdens plūdu, vētru, plaša mēroga ugunsnelaimju un daudz citu dažādu kataklizmu gadījumā. Tagad valstis tiek pārbaudītas slimības kontekstā.

Tāpēc šis ir brīdis, kad ir jāskatās, kāds ir mūsu valsts civilās aizsardzības plāns, kā tas darbojas.

Bet tad ir jājautā – kam gan ir derīgas tās visas iepriekš izstrādātās koncepcijas, plāni un viss pārējais, kas bijuši radīti, ja beigās izrādās, ka tas, kas valstij ir vajadzīgs nr.1 – civilās aizsardzības plāna – tā nav!

Bet šī plāna, gatavības šāda mēroga pandēmijai, kā izskatās, nav arī citām valstīm, vismaz vairumam.

Tur jau ir vēl dziļākas problēmas. Šeit parādās nākamā lieta – ka šajā situācijā mēs pērkam no kaut kurienes kaut kādus speciālos līdzekļus. Vai tad tiešām ātri mēs nevarējām paši un tepat izdarīt pasūtījumus? Nē, mēs pasūtām un gaidām, neraugoties uz to, ka šie līdzekļi ir vajadzīgi tagad un tūlīt! Mūs glābj pašreizējais brīnums, ka mums nav lavīnveida saslimušo pieaugums.

Bagātas, varenas valstis ir tikpat vājas, kā tās, kuru dzīves līmenis ir tālu no bagātajām. Daudzas valstis  ir tikai milži uz māla kājām!

Gribu pieskarties dziļākai tēmai - vērtībām. Es nedomāju naudu, bet garīgajām vērtībām, cilvēku savstarpējām attiecībām, bērniem, ģimenei.  Aicinu sākt diskusiju par to, kādas cilvēku izpausmes tendences sāk iezīmēties, tās analizēt. Kā piemēru gribu minēt to, ka ģimenē cilvēki nespēj atrasties līdzās, vardarbība, mātes necieš atrasties kopā ar bērniem, jo bija pieradušas, ka bērnus audzina kāds audzinātājs, skolotājs vai internets. Tas ir jāapzina, jo šādas izpausmes daudz ko pasaka.

Situācija ir tāda, kāda tā ir. Kurā virzienā būtu meklējami risinājumi? Uz vakcīnu, kā zināms, varam cerēt tikai 2021. gadā... Kā turpmāk būt uzņēmējiem?

Principā šobrīd esam ieraudzījuši to, ka uzņēmumiem pat pāris nedēļas dīkstāvē radīja situācijas, kas tika raksturotas kā krahs! Kā viņi vispār turas? Tas nozīmē, ka viss ir absolūti totāli nestabils. Finanšu vadība ir zem katras kritikas. Uzņēmums darbojas pēc principa, ka viņš var darboties tikai tad, ja viņš strādā rīt, parīt un aizparīt. Bet līdzko ir kaut vai nedēļa bez darbības, tā ir katastrofa.

Arī valstij jāsecina, ka uzņēmumi samaksā nodokļos, un par citiem maksājumiem tik daudz, ka rezerves neveidojas. Tas īpaši attiecināms uz mazajiem uzņēmumiem.

Valsts jau sola stiprināt...

Ar finansiālu atbalstu vien līdzēts nebūs. Tas, uz ko vēlos vērst uzmanību, ir - šobrīd ir absolūti “garām” domāt par kaut kādām direktīvām. Viss, nu nav vairs nekādu direktīvu. Šajā situācijā ir jārīkojas pēc būtības.

Kaut vai par skolām, bērnudārziem un vispār turpmākajiem valsts un pašvaldību iepirkumiem, ja runājam plašāk. Nav jau neviens atcēlis, to, ka iepirkuma uzvarētājs vienmēr būs tas, kurš piedāvās lētāko cenu!

Tiek tikai populistiski skandināts, ka pašvaldībām tiek rekomendēts sadarboties ar vietējiem uzņēmumiem, bet likumā jau nekur nav atcelts, ka iepirkuma kārtībā ir jāizvēlas lētākais piedāvājums. Sanāk, ka tā ir tikai tāda runāšana. Tas būtībā attiecas uz visiem iepirkumiem.

Te ir ļoti daudzas lietas, kas ir jāpārdomā – kas ir, kas nav lietderīgi, kas mums ir un kas nav prioritāri. Ir nepieciešama kārtīga revīzija. Atklāsies, ka ļoti labi varam turpmāk iztikt, piemēram, bez kādiem noteikta veida regulējumiem, jo šobrīd situācija ir tāda, kāda viņa ir, un tā ir pilnīgi citāda, nekā līdz šim.

Noteikti ir īstais brīdis caurskatīt  atsevišķas ierēdniecības grupas  lietderīgumu, jo nu jau skaidri redzams, kas ir ļoti vajadzīgs, un bez kā varam pilnībā iztikt.

Tagad ir laiks novienkāršot atskaites, uzraudzību. Mēs esam tik daudz darbības sertificējuši, ka par kvalitāti atbild nevis cilvēks, bet sertifikāts, vai noteikti burti uz preces. Vai tiešām jūs domājat, ka, ja uz preces ir noteikta atzīme, tad produkts ir kvalitatīvs? Prakse rāda, ka tā nav. Piemērs: no Ķīnas tika atvestas maskas uz ES valstīm, kas bija brāķi, bet ar sertifikātu.

Šodienas notikumi parāda, ka ir lietas, kas ir pilnīgi pretējas, kā tika uzskatīts līdz šim.

Piemēram?

Lūk, reāla lieta: iepriekš bija uzstādījums, ka visi, kas brauc ar savām automašīnām, ir sliktie visādos veidos. Ceļam nodokli! Bet ko redzam tagad? Izrādās, ka privātās automašīnas ir glābiņš! Tas nabaga cilvēks, kas ir saslimis ar Covid-19, viņš taču netiek ne pie ārsta, ne uz mājām. Ar sabiedrisko transportu viņš taču pārvietoties nedrīkst, pašvaldībai nav aizsargtērpu, un rezultātā vienīgā iespēja ir paļauties, ka cilvēkiem būs tā privātā mašīna. Līdz ar to – privātā mašīna nav nekas ekskluzīvs, tā nav ārišķība, bet absolūta  mūsdienu nepieciešamība. Uz analīžu nodošanu taču arī visi tika aicināti braukt ar privāto transportu! Sabiedriskais transports taču ir viena no riska zonām. Redziet, ka šobrīd tas aicinājums braukt ar velosipēdiem vai iešanu kājām  neder. Viss ir labi, protams, sporta dēļ, bet tai pašā laikā realitāte noteiktos apstākļos mūs piespiež ieraudzīt ko citu.

Te atkal seko nākamā lieta – mums ir daudz bagātu  cilvēku –bagātnieku, tos dēvē arī par sabiedrības krējumu – kur viņi ir tagad ? Vai tagad viņi piedalās, finansē kādus labdarības pasākumus, sniedz palīdzīgu roku?

Iepriekš dažādiem sportistiem tika maksāti miljoni lai tie nodarbotos ar sportu, tika dāsni sponsorētas profesionālā sporta komandas.  Tai pašā laikā zinātnieki, kam ir jādomā un jāstrādā pie dažādām inovācijām, medikamentu izstrādāšanas, kā arī risinātu stratēģiskus risinājumu un risinātu citus būtiskus reālus jautājumus, bieži vien saņem pazemojošu atalgojumu. Viņi “velk” no projekta uz projektu, gaida, kad kāds projektiņš parādīsies. Nē, pētījumu finansēšana nav vajadzīga. Nē, taču tiek ieguldīts  profesionālajā sportā ! Un kas tagad pirmais apstājās? Un vai profesionālie sportisti tagad atbalsta valsti, kad ir grūtības vai arī viņi izgudrojuši zāles slimības uzveikšanai?

Kā valstij būtu jāraugās uz nākotni, nu jau ar šodienas pieredzi. Kā varam stiprināt savu pastāvēšanu, ja kas līdzīgs atkārtojas?

Domāju, ka valsts vajadzībām noteiktas preču grupas un daudzums ir jāražo pašā valstī, un jāražo mūsu ražotājiem, un to saku no valsts drošības viedokļa. Veicot valsts pasūtījumus, būtu jādara viss iespējamais, lai iepirkumi tiktu izdarīti no vietējiem ražotājiem. Tas faktiski ir  ekonomiskās drošības jautājums. Ja robežas pēkšņi ir ciet, tad jādomā par savu valsti, tās uzņēmumiem, cilvēkiem. Kritiski skatos uz pašreizējo Eiropas Savienības  rīcību.

Šobrīd vēl nevaram zināt, ar ko šis viss beigsies,  ir  skaidrs, ka ekonomika cietīs, ļoti cietīs, bet tas cik ātri atkopsimies, būs atkarīgs, vai nodarbosimies ar kontroli un sodīšanu vai ļausim netradicionāli rīkoties. Pasaulē bija finanšu krīze, tagad ir COVID-19 – vai varam būt pārliecināti, ka nenotiks vēl kaut kas? Tā kā šī varbūtība pastāv, valstij pēc būtības ir jābūt gatavai arī ārkārtējām situācijām un ir stingri nopietnāk jāpadomā par visu, lai operatīvi varētu reaģēt.

Vairums valstu rīkojas ļoti līdzīgi – ieviešot karantīnu, pašizolēšanos, tautiešu repatriēšanu. Kas par to liecina?

Tas, ka visas valstis sāka savus iedzīvotājus repatriēt atpakaļ uz savām valstīm, tas bija ļoti savdabīgs notikums. Ja katra valsts uzņemtos rūpi par citu valstu iedzīvotājiem, kas nu tai brīdī tur atradās, mēs visticamāk ātrāk tiktu ar visu galā, katrs atrastos tur, kur tai brīdī atrodas, nevis skrietu caur piecām lidostām atpakaļ uz mājām, kas vispār paaugstināja risku un arī bija par iemeslu vīrusa izplatībai. Tā principā darīja visas valstis, un tā acīmredzot ir kaut kāda sava veida vienošanās. Bet tādas rīcības pazīme liecina, ka visticamāk tā nav īsa perioda krīze, bet, ka tā ir ilgāka laika posma krīze. Tātad tā valstu rīcība neliecināja, ka šis būs īslaicīgs notikums.

Jā, tas, ka ātri tika repatriēti katras valsts pilsoņi uz  mājām, liecina par ilgtermiņa skatījumu, kas neko īpaši spožu negarantē.

Vai ir kāda pozitīva tendence, ko saskatāt visa šī “covid” vīrusa stāstā?

Šis ir tāds liela mēra restarts, bet ne tikai tīri fiziskā aspektā, bet arī domāšanā. Tas ir liels, liels restarts. Jautājums ir tikai, vai šī restarta iespaidā būsim pilnībā atjauninājušies.  Šis laiks ir jāizmanto domāšanai, jaunu ideju ģenerēšanai, jaunu biznesu plānošanai. Ja termiņš būs ilgāks, tad vairāk sāksim domāt jeb pielietot savu prātu - mēs krietnu brīdi jau vairs nedomājām, jo dzīvojām autopilotā. Pavisam banāls, taču ikvienam saprotams piemērs: lielai mūsu daļai vērtība bija brauciens ceļojumā un tamlīdzīgi, un, ja tu to nedari, tad esi “fui”. Un kā sanāk tagad? “Tu biji ārzemēs?! Fui! Tad sēdi mājās karantīnā!” Un tikpat strauji izmainījās arī daudzas citas lietas. Jā, ierobežojumu ieilgšanas gadījumā ekonomika cietīs, taču cilvēciskais restarts būs fundamentālāks un dziļāks. Garīgā ziņā būsim ieguvēji.

Kāds teikts, ka visā šajā situācijā nav nekā laba. Tomēr es teikšu, ja cilvēks reālāk sāks skatīties uz dzīvi, tad jau tas ir labi. Ir teiciens - viss kas notiek, notiek  uz labu. Ļoti vēlētos, lai birojos, ierēdniecībā strādājošie reālāk sāktu skatīties uz notiekošo, dzīvi un vērtībām. Manuprāt, liela daļa vēl aizvien dzīvo citā pasaulē.

Veiksmi, veselību un domāšanas restartu vēlu visiem, un ar jaunu spēku mosties pavasarim!