Kā pareizi runāt ar cilvēkiem, kuri jūtas gudrāki par citiem un bravūrīgi neievēro distancēšanos

BBC raksta, ka lai arī daudzas publiskās vietas tagad ir tukšas, Velsas laukos pirms ierobežojošo pasākumu ieviešanas bija vērojams nepieredzēts atpūtnieku pieplūdums. Līdzīga situācija risinājās arī slavenajā Bondi pludmalē Austrālijā, kur policija bija spiesta izdzenāt atpūtniekus. Maiami štata studenti grasījās par katru cenu atzīmēt pavasara brīvlaiku. “Ja es dabūšu koronu, es dabūšu koronu. Tas neliks man atteikties no ballēšanās,” sacīja viens no studentiem. Liela sociālo tīklu lietotāju neapmierinātība bija vērojama arī siltajā nedēļas nogalē, kur ceļā uz Saulkrastiem izveidojās sastrēgums.

BBC vēstī, ka tie nav tika jaunie cilvēki, kuri ignorē Covid-19 ieviestās korekcijas ikdienas dzīvē. Aptaujā ASV, kas tika veikta marta vidū, atklājās, ka mazāk nekā puse cilvēku vecumā virs 60 gadiem satraucas par risku nomirt jaunā koronavīrusa dēļ.

Ņemot vērā to, ka daudzas par veselības jomu atbildīgās iestādes, piemēram Pasaules Veselības organizācija un Slimību kontroles un profilakses centra (SPKC) ekvivalentās iestādes citviet pasaulē nemitīgi atgādina par vajadzību turēties vienam no otra pa gabalu, ja vēlamies apturēt vīrusa izplatību, kāpēc tik daudz cilvēku šo faktu izvēlas ignorēt? Un pats galvenais – kā pārliecināt viņus sākt rūpēties ne tikai par sevi, bet arī apkārtējiem?

Kādā interneta aptaujā, kas veikta ASV un Lielbritānijā februāra beigās un marta sākumā, atklājās, ka lielākā daļa cilvēku zināja, kādi ir pasākumi, kuri būtu jāveic, lai ierobežotu infekcijas izplatību, tomēr ir liela starpība starp zināšanu un darīšanu.

Viens no iemesliem, kāpēc darīšana nākas tik grūti, varētu būt cilvēku uzvedība krīzes laikā – lai saprastu notiekošo, mēs atskatāmies pagātnē. Kanādas Kvīnsas universitātes medicīnas vēstures profesors Žakalins Dufēns skaidro, ka acīmredzams vēsturisks piemērs ir valstis, kur iepriekš plosījās arī koronavīrusa izraisītas SARS un MERS epidēmijas, taču pat Kanādā, kur bija SARS karstais punkts, šo zināšanu ietekme šķietami ir pagaisusi.

SARS Kanādā laupīja 44 cilvēku dzīvības 2003. gadā, taču šī pieredze netransformējās ilgtermiņa nākotnes elpceļu slimību uzliesmojumu apkarošanas plānošanā. “Pandēmiju plānošana bija ļoti populāra pēc SARS uzliesmojuma. Kanādā tā turpinājās vairākus gadus, taču ir apbrīnojami, cik ātri tas viss pagaisa,” viņš skaidro.

Londonas Universitātes koledžas uzvedības zinātnes un veselības profesors Roberts Vests skaidro, ka pat tiem, kuri ir pārdzīvojuši SARS un MERS, Covid-19 pandēmija ir pavisam cita mēroga notikums. “Mēs to vēl neesam pieredzējuši, taču esam saskārušies ar līdzīgām lietām,” viņš stāsta, norādot, ka cilvēki, nonākot jaunā situācijā, vienmēr velk paralēles ar iepriekšējo pieredzi. Eiropā pirmais salīdzinājums, kas bieži iešaujas prātā cilvēkiem, īpaši vecāka gada gājuma, ir kara gadi. “Varbūt pamanīsiet, ka daudzi cilvēki runā par “Blitz” [Jeb “Zibens” – nacistiskās Vācijas militārās operācijas ietvaros veiktā Londonas bombardēšana 1940. gadā]. Ir dažas iezīmes, kas ir līdzīgas, bet citas, kas atšķiras.”

Pie līdzībām Vests pieskaita ideju par draudiem cilvēku pastāvēšanai. “Tolaik bija ne vien draudi, ka drīz nāksies mirt, jo mājas tiks uzspridzinātas, bet bija arī iebrukuma draudi, kas būtu katastrofāli. Viena lieta, kas šī koronavīrusa pandēmijai ir kopīga ar to laiku, ir kolektīvās trauksmes sajūta.”

Šī līdzība ir būtiska, lai varētu izprast cilvēku reakciju uz veselības nozares pārstāvju norādījumiem – rūpīgi to ievērot vai demonstrēt izvairīgu uzvedību, ignorējot padomu nedoties uz cilvēku pārpildīto svētdienas tirdziņu. Vests skaidro, ka ir cilvēki, kuri turpina staigāt apkārt tā, it kā nekas nebūtu noticis un viņi netic, ka gaidāms kas slikts, bet ir otra daļa, kas dzīvo nemierā un ļaunās priekšnojautās visas dienas garumā. To, kurā spektra galā jūs atrodaties, spilgāk nekā jebkad iepriekš var atklāt krīze.

Kā mums domāt?

La Sjerras Universitātes Kanādā veselības psihologs Leslijs Martins, kurš ir arī līdzautors Oksfordas rokasgrāmatai par Veselības komunikāciju, uzvedības pārmaiņām un ārstēšanas norādījumu ievērošanu, skaidro, ka šajā bezprecedenta situācijā mums jākļūst radošākiem. Viņš iesaka iztēloties pasauli tuvāko mēnešu vai gadu tuvā nākotnē, kad pandēmija būs noplakusi. “Kā mēs atskatīsimies uz savu uzvedību? Vai mums būs nožēla par to, kā rīkojāmies? Lai arī mēs to vēl neesam pārdzīvojuši, padomājiet, kā mēs vēlāk par to domāsim. Tas mums ļautu pieņemt labākus lēmumus šobrīd.”

Kā mēs domājam?

Vēl viens liels izaicinājums, skaidro Martins, ir jaunā koronavīrusa neredzamais un netveramais raksturs. “Cilvēki kopumā ir krietni atsaucīgāki, ja ir tūlītēji pierādījumi par iznākumu. Taču tā kā ir garš inkubācijas periods un daudzi sākumā ir asimptomātiski, cilvēki domā, ka vajadzēja izolēties vairāk tikai tad, kad jau ir par vēlu.”

Vizuālie attēli, piemēram, daudzos grafikos izmantotie punkti, izskaidro vīrusa izplatīšanos un sociālās distancēšanās nozīmi. Ja inficētie cilvēki būtu uzreiz pamanāmi kā šie krāsainie punktiņi, veselie cilvēki būtu daudz modrāki, ievērojot ieteicamo distanci, taču šobrīd draudi vairāk šķiet tāli un hipotētiski, nevis reāli.

Vēl viens iemesls ir tāds, ka daudzi lēmumi tiek pieņemti ļoti ātri. Katru mirkli mums jādomā, ko darīt tālāk – mazgāt rokas pēc iziešanas vai nav jēgas satraukties? Kad cilvēki pieņem šādus acumirklīgus lēmumus, bieži ir doma, ka šoreiz jau būs kārtībā. Labs piemērs, pēc Vesta domām, ir smēķēšanas atmešana – cilvēki parasti pieņem, ka nākamā cigarete viņu nenogalinās, tāpēc smēķēšana tiek turpināta, taču izsmēķēto cigarešu kopums krietni palielina risku pāragri nomirt. “Viena no iezīmēm ir domāt, ka šoreiz viss būs kārtībā. Mums vajag saprast, ka tā nav,” viņš saka.

Pētījumi rāda, ka cilvēkiem arī neklājas pārāk labi risku un iespēju izvērtēšanā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ļaudis biežāk baidās no lidošanas ar lidmašīnu, nevis braukšanas ar automašīnu, lai gan risks nomirt autokatastrofā ir krietni augstāks. Tāpēc Vests saka, ka cilvēkiem ir jābeidz izvērtēt katrs gadījums atsevišķi, bet jāpieņem, ka jo vairāk būs barjeru vīrusa nokļūšanai no viena cilvēka plaušām otrās, jo mazāk būs jaunu infekcijas gadījumu.

Kā lai paskaidro?

Ņemot vērā visus šos apstākļus, kā lai runā ar cilvēku, kurš neņem galvā amatpersonu rekomendācijas par efektīvākajiem vīrusa izplatības apturēšanas veidiem?

Pirmkārt, citējot neatkarīgas sabiedrības veselības organizācijas vai mediķus, kas savus padomus pamato ar pierādījumiem. “Mēs daudz nopietnāk ņemsim vērā padomu no cilvēka, kuru uzskatām par tādu, kurš zina, ko runā,” skaidro Vests.

Otrkārt, mēģinot uzsvērt ieguvumus. “Ne visi izolāciju uzskata par kaut ko pozitīvu, tāpēc mēs varam atspoguļot būšanu mājās labvēlīgākā gaismā. Piemēram, ka tagad ir vairāk iespēju darīt to, kam kādreiz nepietika laika, teiksim, atsākt lasīt,” saka Martins.

Kas attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, var izcelt iespēju pievērsties kam radošam un noderīgam, piemēram, kopt dārzu vai realizēt kādu mākslas projektu, kuru viņi vienmēr gribējuši, bet nav darījuši.

Treškārt, jāpadara vēstījums personisks. “Mēs bieži darītu tādas lietas citu labā, kādas ne vienmēr darām savā labā,” skaidro Martins, norādot, ka savā vēstījumā var mudināt cilvēkus padomāt par vecākiem vai mazbērniem. “Padomā par sev tuviem cilvēkiem un pajautā: “Vai es gribu radīt papildus riskus, kas viņus apdraudētu?” – piemēru dod Martins, paskaidrojot – jo personiskāks būs vēstījums, jo lielākas iespējas, ka tas tiks sadzirdēts.

Martins arī norāda, ka institūciju masveida saziņa var būt mazāk efektīva, nekā viena cilvēka teiktais otram. “Cilvēki var būt savu ģimeņu vai sociālo grupu [viedokļu] līderi, lai parādītu labo piemēru. Ir grūti būt pirmajam, taču patiesībā tā ir vērtīga dāvana, ko varam dot, ja esam labs piemērs citiem,” skaidro Martins.