Kavējas ar risinājumiem melu ziņu ierobežošanai

“Cēsīs reģistrēti pirmie koronavīrusa inficēšanās gadījumi”; “Vīrietis Carnikavā pie staba piesien un pamet nomiršanai kucīti un vairākus kucēnus”; “No nākamā mācību gada, Latvijā tiks likvidēti visi valsts bērnudārzi” - tie ir tikai daži melīgi raksti no aizvadītajām nedēļām, kuru mērķis ir piesaistīt uzmanību,  lai nopelnītu no interneta reklāmām. 

Rakstus izplata Aumytests.net  un Lvzinas.com un citi portāli. Lai arī ir skaidrs, ka tie ir meli, lapu uzturētāji netraucēti darbojas.  “Nu pašlaik mēs neesam saskatījuši ka būtu nodarīts tāds kaitējums, lai personu sauktu pie kriminālatbildības. Jo kriminālatbildībā,  tā ir galējā, visbargākā,” sacīja Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins

Šīs ziņas gan daudz neatšķiras no tām, par kurām tiesā Niku Endziņu. Arī  viņa radītais interneta lapu tīkls ilgu laiku darbojās, līdz 2018. gada jūlijā publicēja tādu ziņu, kuru tās smagā emocionālā fona dēļ vairs neviens nespēja ignorēt. Ziņa toreiz vēstīja -  “Sabrucis tirdzniecības centrs Alffa. Simtiem cilvēku gājuši bojā”. Sekoja iesniegumi un  kriminālprocess par huligānismu internetā -  kopumā par deviņiem rakstiem. 

Latvijas Radio arhīvos atrodams Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža tolaik teiktais, paužot cerību, ka visi, kas mēģinās līdzīgi darboties, būs guvuši mācību, redzot, ka tas ir pretlikumīgi. 

Mācība gan nebija uz ilgu laiku. Faktu pārbaudes laboratorija “Re:check” 2019.gada nogalē jau rakstīja: “Viltus ziņu bizness – vai Endziņš un Raspopovs turpina?” Žurnālisti bija izpētījuši, ka jauno viltus ziņu lapu pēdas atkal ved līdz Endziņam un viņa kādreizējam sabiedrotajam Raivim Raspopovam un Reinim Aumesteram.

“Digitālās pētniecības laboratorijā” secina, ka Aumytests.net lapa ir klasisks gadījums, kādu Latvijā redzam jau kuru reizi. Lapas auditorija galvenokārt nāk no “Facebook”, kur ar tās saturu pamatā dalās pieci konti.  Piemēram, Artis Kastanis, kura profila bildē patiesībā ir norvēģu aktieris Aksels Heine, Viktors Miķelsons, kur izmantots lietuviešu režisora Andriusa Blaževiča attēls, un vēl trīs citi. Profilu mērķis – sadraudzēties ar citiem “Facebook” lietotājiem un panākt, lai ar saturu dalās arī citi un apmeklē portālu. Kā un kurā brīdī šādu darbību ierobežot, nav tikai Latvijas izaicinājums. 

“Katram gadās kļūdīties, tāpēc par to, ka tu esi nopublicējis kaut ko viltus, uzreiz sodīt nevar. Tāpat melot, apmānīt, ja tas ir domāts kā joks, arī neviens neaizliedz.  Bet tiklīdz tas aiziet ārpus šīm līnijām, tiklīdz tas nodara kaitējumu makam vai veselībai, kā, piemēram, ar vakcīnām, tad jā, tad valstij būtu jāiejaucas un šie manipulatori jāsoda,” saka “Digitālās laboratorijas” pētniece Nika Aleksejeva. 
Par to, ka vajadzētu kaut ko darīt, lai melu ziņas apturētu, politikas veidotāju līmenī runāja jau 2018. gadā. Iekšlietu ministrijā toreiz sprieda pat par speciālu institūciju, piemēram, policijā viltus ziņu apkarošanai. Savukārt Kultūras ministrijā runāja par kopregulācijas mehānismu. Pusotru gadu vēlāk nav ne speciālas institūcijas, ne kopregulācijas mehānisma. Arī Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā  ierakstīts, ka kopregulācijas mehānismam jābūt. Taču premjera birojā sūta uz Valsts kanceleju. Tur stāsta, ka šī gada plānā ir stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta izveide. Konkurss uz vadītāja vietu jau izsludināts. Tā būtu piecu cilvēku vienība, kura cita starpā monitorētu dezinformācijas gadījumus, kā arī koordinētu institūcijas un rosināt likumu izmaiņas, ja tādas vajadzīgas

“Mēs redzam, ka attīstās arī šo ziņu izplatītaji. Viņi seko līdzi tām izmaiņām, kas notiek gan likumdošanā, gan praktiskās darbībās valsts pārvaldes pusē. Līdz ar to jebkura prettiesiska rīcība, viņa modificējās kā vīruss, viņš kļūst arvien jauna un jauna versija, un visu laiku jāspēj reaģēt, kas notiek mediju telpā. Un vienības uzdevums arī būs monitorēt to, kas notiek, un arī reaģēt,” skaidro Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis.
 
Pēc melu ziņas par koronavīrusu sarosījās vairāki Saeimas deputāti, rosinot likuma grozījumus par kriminālatbildību, ja viltus ziņas izplati, lai ar šīm ziņām nopelnītu. Arī Iekšlietu ministrijā atkal runā par nepieciešamību kaut ko darīt. Termiņus, kad to darīs, gan nesaucot. 

“Ir precīzi jāsakārto šī te dezinformācijas definīcija, viņa ir jāiekļauj krimināllikumā. Ir likumos jāiestrādā, lai var ātri bloķēt IP adreses, lai var pieprasīt ātri dzēst šo saturu. Ja sociālie tīkli vai medijs atsakās dzēst, tad par to ir jāparedz atbildība,” stāsta ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV).  

Kultūras ministrijā, kas atbildīga par mediju politiku, akcentu liek uz auditorijas izglītošanu un medijpratību. Jauni, pārsteidzīgi ierobežojumi varētu skart vārda brīvību. Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Kristers Pļešakovs, atzīst, ka labs precedents varētu būt Nika Endziņa tiesas iznākums, kad redzēs, kā tiesa raugās uz panta piemērošanu par huligānismu šādos gadījumos. “Es domāju, ka tas arī ir vien no virzieniem, uz kuru skatīties ,”piebilsts K.Pļešakovs. 

Jaunākajiem gadījumiem huligānisma pantu gan vairās piemērot, jo  nepietiek, ka kāds apzināti samelo. Grišins saka - lai ierosinātu kriminālprocesu, vajag pierādīt, ka kādam šie meli kaitējuši, turklāt – lai kaitējums ir būtisks. Administratīvos sodus melu izplatītājiem savukārt nevarot piemērot, jo bez kriminālprocesuālām metodēm nav iespējams noskaidrot un pierādīt, kas aiz šīm “klikšķu lapām” stāv un kam sods pienāks. 

Kā to atrisināt, policijā domājot. Valsts policijā spriež, ka viens no risinājumiem būtu pienākums interneta pakalpojuma sniedzējam lapas slēgt, pat ja nav zināms vai nav pierādāms, kas veido to saturu. “Ir daudz iestādes, kuru kompetencē ir šo jautājumu risināšana, mēs visi tā kā risinām to problēmu, bet ir jāpiekrīt, ka Latvijā nav tādas vienotas pieejas pie šī jautājuma,” atzīst Grišins.