Lielākie tiešmaksājumi vienai saimniecībai pārsniedz pat miljonu eiro

Latvijā lielākie tiešmaksājumi vienai saimniecībai gadā pārsniedz pat miljonu eiro. Pie mums aptuveni četras piektdaļas jeb vairāk nekā divsimt miljoni eiro no visas tiešmaksājumu apjoma aiziet vien aptuveni 15 procentiem saimniecību.

Gados jaunais zemnieks Artūrs Kims biznesu Elejā, pie savām vecāku mājām, sācis pamazām, audzējot dārzeņus, graudus un puķes, bet nu galvenā kultūra ir ziemas ķiploki. Uz saimniecību strādā visa ģimene un viens no malas algots darbinieks. 2018.gadā apgrozījums bija 166 tūkstoši eiro. Ar Eiropas fondu atbalstu nopirkts ķiploku kombains un šķirotājs. Pakāpeniski no pieciem līdz piecdesmit hektāriem audzēta izmantojamās zemes platība, līdz bizness kļuvis rentablāks. Tiesa, Zemgalē pie zemes tikt ir grūti, jo brīvu platību maz un par tām jākonkurē ar krietni rocīgākajiem graudu audzētājiem.

“Mazām saimniecībām ir ļoti grūti tos muskuļus uzaudzēt. Lielie ir uzaudzējuši pietiekami. (..) Protams, ar cenu mēs varam konkurēt, jo mēs audzējam dārzeņus. Bet, kas attiecas uz graudiem, tad es zinu saimniecības maziņās, kas ir katru gadu, viņiem tiek ņemts un ņemts nost, un ņem tikai  lielākās saimniecības,” atzīst Kims.

Ar līdzīgu problēmu saskāries arī Zaļeniekos strādājošais zemnieks Armands Butnārs, viņš audzē graudus 200 hektāru platībā un algo vienu darbinieku. Apgrozījums ir mazāks nekā būtu, audzējot dārzeņus, bet pietiekami, lai nodrošinātu ģimeni. Puse zemes ir savā īpašumā, pārējo nomā. Taču izsolēs ar tām saimniecībām, kas jau uzņēmušas pamatīgus apgriezienus, konkurēt ir grūti. Pat tais izsolēs, kur viņam pienākas pirmpirkuma tiesības, zemes cenas uzšāvušās debesīs. “It kā man ir pirmpirkuma tiesības, bet tās darbojas tikai pēc izsoles (..) un kaut arī tās pirmpirkuma tiesības, jāpērk par to nosolīto cenu. Un cenu uz augšu spieda mūsu pašu zemnieki,” saka Butnārs.

Lai mazās un vidējās saimniecības varētu konkurēt ar lielākām, lai lauki būtu pievilcīgāki jauniem zemniekiem, Eiropas Komisija piedāvā ieviest jaunus atbalsta risinājumus. Tostarp – uzlikt griestus tiešmaksājumiem, ko maksā par katru apstrādāto hektāru. Kamēr Eiropas politiķi vēl diskutē, atsevišķas valstis jau izvēlējušās izstrādāt savus ierobežojumus. 

“Ir valstis, kur ir, piemēram, 300 hektāri, par kuriem maksā tiešmaksājumus,  un par 301.hektāru uz augšu vairs nemaksā - jo tu esi pietiekami liels, lai tu savu saimniecību varētu virzīt un attīstīt. Pie mums pašlaik ir tā, ka mēs tiem, kam ir vairāk, vēl vairāk dodam to sabiedrības naudu, un viņi ir aizgājuši tādā kosmiskā tempā uz attīstību un  60 000 zemnieku ir palikuši iepakaļ un skatās, kā tie kosmiskā ātrumā ir aizgājuši, un saprot, ka tas nav normāli,” saka  Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka.

Eiropas Komisija šobrīd plāno, ka summai, kas lielāka par sešdesmit tūkstošiem eiro, uzliktu pakāpenisku samazinājumu, bet maksājumu kopsumma nepārsniegtu simt tūkstošus vienai saimniecībai. Neizmaksāto dalībvalstis varētu pārdalīt citiem mērķiem.

“Tas ir pamatots ar to, ka vidējie ienākumi tautsaimniecībā Eiropas Savienībā bija 60 000 eiro gadā. Tad arī loģisks secinājums, ka vairāk nav jāmaksā vienai saimniecībai, ka tas ir pilnīgi pietiekoši, ka nodrošina vidējus ienākumus saimniecībā,” Eiropas pozīciju skaidro Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis. 

Eiropas Komisija aplēsusi, ka vidēji dalībvalstīs aptuveni 80 procenti no tiešmaksājumu atbalsta aiziet vien 20 procentiem lauksaimnieku. Bet Latvijā šī proporcija ir vēl skarbāka – 15 procenti. Ja uzliktu Eiropas Komisijas piedāvātos griestus – 100 tūkstošus, tad tie Latvijā skartu aptuveni 323 jeb 0.6 procentus saimniecību. Pret šādām pārmaiņām aktīvi iestājas organizācijas, kas pārstāv lielos lauksaimniecības uzņēmumus un zemnieku saimniecības.

“Maksājumi Latvijā un vairums jauno valstu – tie nav par to, ka tu vienkārši esi lauksaimnieks, ka tu dzīvo laukos. Viņi ir par katru hektāru, un cik hektāri, cik lieli ir šie maksājumi un izdevumi ir uz katru hektāru,”  saka “Zemnieku saeimas” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.

Zemkopības ministrijas pozīcija pagaidām ir piesardzīgi atturīga. Latvija, lai arī sliekšņus maksājumiem atbalsta, tomēr iestājas par daudz augstākiem iespējamajiem griestiem un kā robežu pieļauj 150 000 eiro. Tie tad skartu uz pusi mazāk lielo lauksaimnieku kā Eiropas piedāvātajā variantā. 

“Būtu pareizi sagaidīt šo Eiropas Komisijas lēmumu, un tad mēs varam pieņemt šādus stingrākus vai vājākus atbilstoši situācijai. Kā es jau uzsvēru, mūsu viedoklis ir, ka ir jāveido nevis vienkārši jānoņem nauda kādam, bet ir jāveido programmas, lai stiprinātu vidējos un mazos,” saka zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs Jānis Eglīts (NA).

Latvija šobrīd tiešmaksājumu summai, kas pārsniedz 150 000 eiro vienai saimniecībai, piemēro piecu procentu samazinājumu. 

Pērn vislielāko summu – 1,1 miljonu eiro tiešmaksājumos saņēmis SIA “Ingleby Dobele Agro”. Tās īpašnieks – dāņu uzņēmums, kura patiesie labuma guvēji dzīvo Šveicē un Lihtenšteinā. Otru lielāko summu – 910 tūkstošus eiro - saņēmis SIA “Artis JP”, un arī šīs firmas īpašnieki meklējami Dānijā. Ar ārvalstu kapitālu starp divdesmit lielākajiem tiešmaksājumu saņēmējiem ir pieci uzņēmumi.

Trešais lielākais maksājumu saņēmējs ir “Agrofirma Tērvete” – 895 tūkstoši, turklāt vienam no īpašniekiem – Andrim Paškauskam pieder arī zemnieku saimniecība, kas tiešmaksājumos saņēmusi vēl vairāk nekā pusmiljonu (528 995) eiro.

Divdesmitniekā vieni un tie paši īpašnieki (Edgars Silakalns un Ludis Ēriks Gailītis) ir vēl divām saimniecībām - “Agrofirmai Jelgava” un “Agrofirmai Zelta Druva”, katra no tām saņēmusi vairāk nekā četrsimt tūkstošus eiro (460 121 un 423 310). 

Lielā divdesmitnieka saimniecības lielākoties nodarbojas ar augkopību, dažos gadījumos – kā “Agrofirma Tērvete” vai “Pampāļi” – tās ir daudznozaru uzņēmumi, kas nodarbina aptuveni 150 strādājošos katra. Salīdzinājumam – “Ingleby Dobele Agro” pēc VID datiem ir tikai 53 darbinieki.

“Latvija ir izvēlējusies principu - nauda seko hektāram, tas ir acīmredzami. Un, ja nauda seko hektāriem, skaidrs, ka tur nav pirmajā vietā cilvēks. Jo vairāk hektāru, jo vairāk naudas, un tas viss ekonomiskais spēks, kas tiek audzēts, viennozīmīgi izspiež cilvēkus no teritorijas,” uzskata Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.

Ja neņem vērā pavisam mazās saimniecības, kuru zemes platība nepārsniedz piecus hektārus, tad visvairāk – 15 447 – saimnieko desmit līdz piecdesmit hektāru platībā.  

Latvijā pēdējos gados notikusi aizvien lielāka atbalsta maksājumu koncentrācija lielajās saimniecībās.