Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
„Aknas ir bojātas, infarktu jau esmu piedzīvojis, mana ēdienkarte – deviņas tabletes no rīta, sešas vakarā. Plus vēl špricītes. Tagad esmu rindā uz ceļu locītavu maiņas operāciju, jo paiet ir ļoti grūti,” veselības problēmas uzskaita Černobiļā pabijušais ārsts. (Foto: Juris Rozenbergs)

Černobiļas avārijas seku likvidatora Jāņa Ozola stāsts: "Bijām nolemti bezjēdzīgai nāvei" 13

Lielie stāsti
12. augustā 06:44 2019. gada 12. augustā 06:44
Juris Vaidakovs | Žurnāls "Kas Jauns"
„Tik daudz manu draugu, ar kuriem bijām Černobiļā, jau nomiruši,” atzīst psihoterapeits Jānis Ozols. Bijušais ķirurgs, Rīgas Tautas padomes deputāts un Rīgas 1. slimnīcas direktors bija viens no tiem, kas piespiedu kārtā piedalījās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā. Viņš sniedzis interviju žurnālam "Kas Jauns" atklājot tolaik piedzīvoto.

1986. gadā notika viena no lielākajām atomkatastrofām cilvēces vēsturē, un par to uzņemtais ASV kabeļtelevīzijas kanāla HBO nu jau pasaulslavenais TV seriāls "Černobiļa" satricināja daudzu jo daudzu tā skatītāju prātus.

Taču viens ir noskatīties seriālu, bet otrs – uzklausīt aculiecinieku atmiņas. Tādas ir 67 gadus vecajam ārstam Jānim Ozolam. Viņš gan seriālu nav redzējis – neesot vēlmes atkal uzjundīt nepatīkamās izjūtas, kādas piedzīvotas. Arī intervijai Jānis Ozols piekrīt pēc ilgām pārdomām. Lai gan bijis laiks, kad vai katru gadu aprīļa beigās sniedzis intervijas, taču pēdējos gados no runāšanas par šo tēmu centies izvairīties. Pat arī pēc tā, ka viņam visu mūžu ir misijas sajūta – par Černobiļā notikušo ir jāstāsta, lai cilvēki saprastu, kāds absurds tur valdījis. Tomēr žurnālam "Kas Jauns" Jānis Ozols gatavs atkal padalīties ar savu emocionālo un sirdi plosošo pieredzi.

Tuvinieki neziņā

„Tā ir draņķīgākā vieta, kur savā mūžā esmu bijis. Tā salauza mūsu visu dzīvi,” savu atmiņu stāstu par Černobiļu iesāk Jānis Ozols. „Mēs lielākoties visi tikām paņemti no darba, tuviniekiem neko nezinot. Ilgākais termiņš, kad kāda sieva nezināja, kur pazudis viņas vīrs, bija 14 dienas. Tā gadījās mūsu pulka biedram no Ogres. Pagāja divas nedēļas, līdz sievai tika paziņots, ka viņas vīrs iesaukts armijas mācībās. Iedomājieties, kā šajā laikā jutās tuvinieki – visas slimnīcas, morgi jau apzvanīti...”

Kas tobrīd pašiem černobiliešiem notika galvā? „Totāls apjukums, bet pēc tam totāls izmisums. Kad saproti, ka mājās palikuši neziņā esoši tuvinieki, neizdarīti darbi. Kam uz plīts palika pusdienas, kam kūtī neizslaukta govs, kuram bija jāizņem bērns no bērnudārza... Tad jau nebija mobilo tālruņu, tad nebija nekādu iespēju paskaidrot, kāpēc esi pazudis. Tā bija ļoti dramatiska situācija,” teic Jānis.

Viņš pats tajā liktenīgajā 1986. gada pavasarī strādāja Medicīnas institūtā, bija aizstāvējis doktora disertāciju, līdz ar to vairs nepakļāvās iesaukumam militārajās mācībās. Taču doktora diploma izrakstīšana bija aizkavējusies, Jānim pašam bijis jābrauc pakaļ diplomam uz Maskavu, bet nepaspēja – 8. maija pēcpusdienā pēc viņa darbā ieradās „vīri pelēkos svārkos” un nogādāja uz savākšanas punktu armijas daļā Sužos. Jānis Ozols trāpījās pašā pirmajā glābēju iesaukumā.

„Tur nakti pavadījām kā nu kurš – uz grīdas, uz krēsla. Nākamajā dienā mūs sakrāmēja kravas mašīnās un pa visādiem apvedceļiem aizveda uz rampu pie Grīziņkalna dzelzceļa stacijas. Tur arī mūs krāmēja lopu vagonos – daži patiešām vēl smirdēja pēc mēsliem,” stāsta Jānis, kura vecāki tajās dienās bijuši vasarnīcā.

„Viņi nevarēja mani mājās sazvanīt, taču kaut kādā veidā uzzināja, ka esmu savākts. Tad arī paklīda ziņa, ka prom vedīs 9. maijā, taču nezināja, no kuras stacijas. Mans tēvs, bijušais leģionārs, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības pirmais vadītājs Austris Ozols domāja – nu kur varētu tā izvešana būt? Un atcerējās, ka vācieši karā viņu aizveda no rampas pie Grīziņkalna stacijas. Tētis paļāvās intuīcijai un devās uz šo staciju. Mūs tur divās rindās apsargāja čekistu bars, tērpušies baltos īsroku kreklos, viņi nelaida klāt tuviniekus, kuri bija kaut kādā veidā uzzinājuši, ka tieši no turienes mūs vedīs prom. Tur aiz žoga jau bija sapulcējušās daudzas sievietes – mātes, sievas. Vēl tagad ausīs griežas viņu raudas un kliedzieni... Un tad vēlā pēcpusdienā tālumā pamanīju tēva sirmos, plīvojošos matus. Jā, tas bija mans tēvs. Vēlāk viņš pierunāja apsardzi un piekļuva pie manis, atnesot dažas vajadzīgas mantas. Todien Rīgā sāka ziedēt ceriņi,” šīs atmiņas stāstot, Jāņa Ozola balss aizlūst un pār vaigiem rit asaras: „Vēl tagad ir ļoti grūti par to runāt...”

Kūtsmēsli bijuši vispiesārņotākie

Černobiļā avārijas seku likvidatori ieradās pēc trīs dienu brauciena ar vilcienu. „Nonācām kaut kādā pļaviņā – te tikšot celta nometne. Tur jau bija sabraukuši civilie ar kravas mašīnām, atveduši aprīkojumu. Tostarp arī radiācijas dozimetrus, ar kuriem mēs paši noskaidrojām, ka tieši šī pļava ir tik ļoti radiācijas piesārņota, ka tur pat bīstami uzturēties, kur nu vēl ierīkot pastāvīgu nometni. Tika meklēta cita vieta, kur nonācām jau tumsā,” atceras Jānis Ozols, paskaidrojot, ka Černobiļas apkārtne nebija vienādi radioaktīvi piesārņota. „Citviet bija dzīvībai bīstams radioaktīvais fons, bet pāris simtu metru tālāk – jau pieļaujamās normās. Tas tāpēc, ka katrs materiāls radiāciju piesaistīja citādi. Piemēram, visradioaktīvākās izrādījās kūtsmēslu kaudzes! Tās izstaroja milzīgu radiāciju.”

Černobilietis stāsta, ka situācija uz vietas bijusi dramatiska – armijas štata oficieri izrādījušies rīcības nespējīgi. „Aizveda mūs uz jauno nometnes vietu, un – ko gribi, to dari! No armijnieku oficieru puses nekādu sakarīgu komandu. Visi apjukuši, piedzērušies... Es vismaz zināju, kurā kravas mašīnā ir lielā armijas telts, nokomandēju pārējos, lai to uzceltu, paņēmām nestuves un pārgulējām teltī uz nestuvēm, nevis kā lielākā daļa – klajā laukā uz plikas zemes. Bet tās maija naktis bija diezgan aukstas.”

Černobiļas atomelektrostacija. (Foto: ddp images/Ivan Tykhyi / Vida Press)

Nonākuši Černobiļā, vīri zinājuši, kāpēc te atvesti, taču nevienam nebija pat domas, ka mājas ieraudzīs vairāk nekā pēc mēnešiem diviem. „Pavēstē bija rakstīts, ka mācības ilgs 45 dienas, bet solīja, ka jau pēc 30 dienām mūs nomainīs. Kad pagāja 45 dienas, tas bija pirms Jāņiem, tad mūsu pulku sasauca ierindā un... Tiem oficieriem bija „bikses pilnas”, nojautām, ka viņiem jāpasaka kas tāds, kas labi nebeigsies. Un tā arī bija – paziņoja, ka Černobiļā paliksim uz pusgadu. Tobrīd atmosfēra bija ļoti sakaitēta. Atliktu vienam pateikt: „Sitam viņus nost!”, mēs arī būtu viņus saraustījuši gabalos. Kā tas esot noticis kādā igauņu pulkā – tādas runas klīda, bet, vai tas bijis patiesībā, tiešām nezinu,” atceras Ozols.

Kā nesajukt prātā?

Kāds tajos Černobiļā pavadītajos mēnešos vīriem bijis psiholoģiskais noskaņojums? „Ļoti, ļoti drūms. Tev pēkšņi visa dzīve pārvēršas! Tu nezini, ko gaidīt, kā gaidīt, ar ko tas viss beigsies. Un neziņa radīja bezpalīdzības sajūtu un agresiju vai visbiežāk – šo abu lietu visneiedomājamāko kombināciju,” stāsta Jānis Ozols un atceras, ka kolēģiem ieteicis: lai nesajuktu prātā, vienīgā un saprātīgā dzīves filozofija ir fatālisms – kas būs, tas būs! „Tieši fatālisms bija izdzīvošanas viens no priekšnosacījumiem.”

Psihoterapeits atceras, ka Černobiļā patikusi tur esošo ārstu brālības izjūta. „Mēs pulkā bijām kādi 30 ārsti, mums vismaz bija kaut kādas zināšanas – kā rīkoties, kā sevi pasargāt –, tad nu centāmies ar šīm zināšanām arī dalīties. Taču psiholoģiskās krīzes piemeklēja mūs visus, cilvēki „gāja sviestā”, pārdzīvojumi bija visādi. Atceros, ka pēc pāris nedēļām, kad jau parādījās pasta sakari un beidzot pienāca vēstules, ar kādu ārstu gājām pēc vēstulēm, kas atsūtītas mūsu telts biedriem. To starpā pamanījām telegrammu, kurā kādam mums nepazīstamam puisim draudzene paziņojusi, ka pamet viņu: „Neraksti, nezvani un vairs nebrauc pie manis!” Mēs abi bez vārda runas šo telegrammu iznīcinājām, lai tā nesasniegtu adresātu. Jo bija skaidrs, ka pēc tādas telegrammas saņemšanas šis puisis sabruktu psiholoģiski un – ei nu sazini – vai neizdarītu pašnāvību.”

Diemžēl vienam no pulka biedriem Jānis Ozols palīdzēt nespēja. „Atceros, ka bija pagājuši jau vairāk nekā divi mēneši, kad katrs sāka meklēt visādus variantus, kā tikt prom. Vislabākais veids – dabūt kādu slimību. Es arī devos uz vietējo slimnīcu, jo zināju, ka man ir divpadsmitpirkstu zarnas čūla. Tur man pienāca kāds no mūsējiem  – jauns puisis, arī ārsts. Un sāka stāstīt par savu slimību – viņš sirga ar šizofrēniju, ar ko ikdienā spēja sadzīvot un tikt galā. Viņš man teica: „Es jūtu, ka man paliek sliktāk.” Es runāju ar viņu, ieteicu labākus variantus, kā šādās situācijās rīkoties. Bet domās jau sapratu, ka Černobiļa nav tā īstā vieta, kur cilvēkam ar tādām problēmām uzturēties, ka es viņa labā neko īsti nevaru izdarīt. Tā bija tik riebīga bezpalīdzības sajūta. Pēc pāris dienām mani aizsūtīju mājās, bet vēlāk uzzināju, ka puisis Černobiļā pakāries. Slimība tomēr viņu pievārēja,” nopūšas Jānis Ozols un asarām acīs turpina: „Vienu ziemas rītu pie manis darbā Rīgā atnāca divi vīri, un vienu no viņiem atpazinu – bijušais skolas biedrs, luterāņu mācītājs. „Jāni, es zinu, ka tu tur biji, pastāsti, kā tas tā ar manu brāli notika!” Izrādās, tas puisis, kurš pakārās, bija viņa jaunākais brālis, tikai es viņu Černobiļā neatpazinu. Nu ko es savam skolas biedram varēju pastāstīt? Tas bija smagi, ļoti smagi...”

Skats Pripjatā. (Foto: action press/ Vida Press)

Atgriezās ar iedragātu psihi

Jānis Ozols Černobiļā pavadīja divarpus mēnešu un mājās tika agrāk, „pateicoties” čūlai. Taču viens cits viņa kolēģis Černobiļā pabija pat visus sešus mēnešus!

Arī atgriešanās mājās bijusi padomju armijai raksturīgajā absurdumā. „Mūs iesūtīja pirtī, iedeva tīru apakšveļu, bet zābakus atstāja vecos – pa radioaktīvajiem putekļiem divarpus mēnešu nobradātos. „Dižā” jēga no visiem šiem dezinficēšanas pasākumiem,” smejas Ozols, atceroties, ka, tuvojoties Rīgai, vīri kļuvuši pieklājīgāki un mierīgāki: „Ja Černobiļā mēs drausmīgi lamājāmies, krievu „mātes vārdi” mums bija ikdiena, tad – jo tuvāk mājām, jo vilcienā lamuvārdi izskanēja mazāk. Kad mūs aizveda uz Sužiem, jau vispār neviens vairs nelamājās. Mājās atgriezos 18. jūlijā.”

To, kādas sekas uz garīgo veselību atstāja Černobiļa, Jānis Ozols ilustrē ar divām epizodēm no savas dzīves. Pirmā: „Visi paziņas gribēja zināt, kā tad tur īsti bijis, aicināja ciemos, visiem bija jāstāsta. Un es nekādi nespēju saprast, kāpēc visi uz mani skatījās tā dīvaini. Pēc kāda mēneša pusotra satikos ar dienesta biedru, kurš tikai tad bija atbraucis no Černobiļas. Runājamies un sapratu – tas cilvēks taču ir psihs, viņš nav īsti normāls! Un tad man pēkšņi pielēca, kāpēc visi uz mani tā dīvaini skatījās – jo es taču biju tikpat psihs!”

Otra epizode: „Černobiļā katru dienu tika mazgāti ceļi, radioaktīvos putekļus noskalojot uz ceļu malām, kur tad radiācija visvairāk arī koncentrējās. Apstāties ceļa malās bija veselībai bīstami un kategoriski aizliegts. Pāris mēnešu pēc atgriešanās kopā ar sešgadīgo dēlu savā vecajā zapiņā braucām par Rīgas apvedceļu. Puika, pamanījis ceļmalā birztaliņu, iesaucās, lai es piestāju malā – aiziesim pasēņot. Bet es fiziski nespēju pagriezt stūri, lai nobrauktu uz ceļa malas. Kaut kas bija noticis ar manām rokām, tās mani vienkārši neklausīja, tās bija sastingušas! Domāju, kā es turpināšu vadīt automašīnu, līdz atskārtu, kāpēc smadzenes automātiski bija nobloķējušas ķermeni. Nomierinājos, apzinājos, ka te drīkst nobraukt uz ceļa apmales, un rokas atlaidās.”

Skats Pripjatā 2017. gadā. (Foto: ddp images/abaca press/ Vida Press)

No galvassāpēm paglābusi dziedniece

Bet kā ar fiziskās veselības problēmām? „Ar akūtu staru slimību Černobiļā nomira 31 cilvēks. Visi pārējie slimo ar visdažādākām kaitēm, līdz nomirst daudz, daudz agrāk nekā citi. Radiācija organismā bojā četras dzīvībai svarīgās sistēmas – vispirms aknas, tad imūnsistēmu, saistaudus un asinsvadus. Un šie organisma bojājumi ar gadiem tikai progresē. Arī man,” teic pieredzējušais mediķis, kurš sev pirmos nopietnos veselības traucējumus konstatēja jau tajā pašā vasarā, kad bija ticis prom no Černobiļas. „Vispirms sākās galvas reiboņi. Tā kā strādāju slimnīcā, izmantoju dienesta stāvokli un katru nedēļu veicu asinsanalīzes. Nu sliktas, ļoti sliktas. Tad es tā kādu gadu ņēmos – bez izmaiņām, kaut gan izmantoju visas ārstēšanās iespējas, kādas bija slimnīcā pieejamas. Jā, man kā ārstam tas viss bija iespējams, bet pārējiem černobiliešiem? Tāpēc, kad 1989. gadā kļuvu par Rīgas domes deputātu, pirmais, ko izdarīju, – panācu speciālas, tikai černobiliešiem domātas ārstēšanās nodaļas izveidi 5. poliklīnikā.”

Visvairāk Jāni Ozolu mocījušas neciešamas galvassāpes. „Tās bija šausmīgas. Ko tik es nedarīju – vēnā laidu pretsāpju līdzekļus, barokamerā gulēju. Nelīdzēja nekas, kas tobrīd Latvijas medicīnā bija pieejams. Un tad mans draugs ārsts Jānis Šmits, Edgara Liepiņa pēdējais ārsts, kurš bija aizrāvies ar netradicionālo medicīnu, aizsūtīja mani pie vienas dziednieces uz Enguri. Bet ko citu man bija darīt? Dzīvot taču gribējās!” stāsta Ozols un, vaicāts, vai sāpju lēkmēs apsvēris domu arī par viskardinālāko risinājumu, pasaka godīgi: „Pieļauju, ka tādi brīži bija. Bet tikai pienākums pret ģimeni un bērniem lika man atrast spēkus dzīvot.”

Šī dziedniece Jāni Ozolu paglāba. Kā? „Apvārdojot cukuru, šņabi un sāli. Es šos apvārdotos produktus lietoju, sāpes pārgāja divu mēnešu laikā un vairs nav bijušas. Bet pats buršanās process man bija ļoti emocionāls satricinājums, no kā ilgi nevarēju atgūties. Es, ķirurgs, medicīnas zinātņu kandidāts, un mani tagad kāda tantiņa apvārdo tā, ka veselība uzlabojas! Un kā lai tagad neticu netradicionālajai medicīnai?” retoriski vaicā mediķis.

Kadrs no seriāla "Černobiļa". (Foto: HBO/Kobal/REX/ Vida Press)

Lielgabala gaļa

Gadu pēc atgriešanās no Černobiļas Jānim Ozolam atkal atnākusi pavēle doties uz avārijas zonu, taču viņam izdevās izvairīties. Kāpēc tieši viņu atkal gribēja turp sūtīt?

„To mums Černobiļā izskaidroja kāds vecs ģenerālis, sakot, kāpēc mēs paredzēto 45 dienu vietā tur tiekam turēti daudz, daudz ilgāk. „Ļoti vienkārši. Jūs visi jau esat apstaroti, jūsu liktenis ir izlemts, jums jau tāpat ir beigas! Kāpēc tad jūsu vietā iesaukt vēl citus un arī tos pakļaut radiācijai? Nevaram pieļaut, ka Padomju Savienībā būs tik daudz apstarotu cilvēku un tik liels darbaspēka zudums. Jūs jau esat apstaroti, un jūs tad arī strādājat līdz galam.” Jā, tā arī pateica. Tā šis padomju varas cinisms izpaudās visā pilnībā,” saka Jānis Ozols, uzsverot, ka viņu – avārijas seku likvidatoru – darbs bijis bezjēdzīgs.

„Vairākiem simtiem tūkstošiem cilvēku tika sagandēta dzīve, sabojāta veselība tikai tāpēc, ka darīja bezjēdzīgu darbu. Mēs bijām visprastākā lielgabalu gaļa – soda bataljons, cilvēki, kurus sūtīja nāvē. Kāda vēl varonība? Daudzi, lai tiktu mājās agrāk, izmantoja iespēju ātrāk „sakrāt” maksimāli pieļaujamo starojuma devu un brīvprātīgi pieteicās strādāt uz reaktora jumta. Tā bija ļoti muļķīga rīcība, jo, cik zinu, no šiem vīriem neviens vairs nav starp dzīvajiem – daudzi no viņiem nomira jau pēc dažiem gadiem.

Nesen google maps programmā paskatījos Černobiļas satelītuzņēmumus. To divu pilsētiņu, kuras braukājām mazgāt, vairs nav – to vietā ir mežs. Vairs nav redzamas ne mājas, ne ceļi. Izrādās, mēs dienu dienā tikām apstaroti, bezjēdzīgi tīrot rajonus, kuros iedzīvotājiem tāpat vairs neļāva atgriezties. Kāda tam visam bija jēga? Kārtējais padomju varas eksperiments. Ja kara laikā soda bataljoni vismaz devās cīnīties ar ienaidnieku, tad to, kā izrīkojās ar mums, var salīdzināt ar eksperimentiem pret ieslodzītajiem koncentrācijas nometnēs. Vienīgā atšķirība – mūs neturēja aiz dzeloņdrātīm. Jā, es saprotu to cilvēku, kas strādāja ap pašu reaktoru, darbības svarīgumu, taču mūsu – apkārtnes mazgātāju – darbība bija lieka! Mēs tikai sabeidzām savu dzīvi un veselību. Tā cena ir drausmīga. Tik daudz manu draugu un kolēģu, ar kuriem bijām Černobiļā, jau nomiruši. Viņi nomira pašā spēka pilnbriedā...” nosaka Jānis Ozols.

Skats Pripjatā. (Foto: action press/ Vida Press)

Militāristi bijuši rīcības nespējīgi

1980. gadā, pēc augstskolas beigšanas, Jāni Ozolu iesauca padomju armijā. Pateicoties draugu būšanai un sadzeršanai ar kādu virsnieku, viņam izdevās izkārtot dienestu nevis kaut kur pie „baltajiem lāčiem”, bet tepat Sužos – civilās aizsardzības pulkā. Šīs armijas daļas uzdevums bija atomkara gadījumā glābt Rīgas Vagonu rūpnīcas un VEF strādniekus. Cita starpā, notika arī mācības, kā rīkoties, ja uz Rīgas HES tiek uzmesta atombumba.

„Mācības mums bija daudz un dažādas. Un tajās sapratu, ka reāla kara gadījumā mūsu pulks ir pilnībā nespējīgs, ka vienīgā cerība ir nevis uz militāristiem, bet uz civilistiem, kurus mobilizēs. Dienestā pārliecinājos, ka militāristi nav spējīgi ne uz vienu saprātīgu lēmumu un rīcību, un, nonākot Černobiļā tā paša pulka sastāvā, tas pierādījās simtprocentīgi. Tur padomju armija izrādījās pilnīgs „bezceris”. Tā trulā atmosfēra, tie trulie cilvēki – ideoloģijas totāli nozombētie virsnieki – bija nespējīgi rīkoties krīzes situācijā. Šie čekisti un armijas štata oficieri tik vien spēja, kā draudēt ar tribunālu: „Tiesāsim pēc kara laika likumiem!” Viņi šos draudus piesauca tik bieži, ka mums pašiem šis teiciens pielipa. Atceros, viens no mūsējiem, sadzēries trīskārtīgo odekolonu, kliedza uz sunīti, kas apčurāja telti: „Tu te nečurā, tiesāsim pēc kara likumiem!” Jā, arī mani ne reizi vien solīja likt cietumā, draudēja ar kara tribunālu, jo es tur biju vislecīgākais – atklāti teicu šiem štata virsniekiem, ko par viņiem un visu šo bezjēdzīgo murgu domāju.”

Zatlers Černobiļā

Nākamajā rītā pēc ierašanās Černobiļas avārijas zonā notikusi kāda satikšanās, ko Jānis Ozols visu mūžu atcerēsies ar siltu smaidu. „Situācija dramatiska. Neviens neko nezina – kas tālāk būs, ko ēdīs. Un tad es skatos – pāri laukam nāk viens tāds garš, garš un labi pazīstams stāvs ar mugursomu plecos. Valdiņš! Valdis Zatlers. Viņš bija atbraucis ar nākamo ešelonu. Un, ieraugot mani, viņš laimīgs sauca: „Jāni, kāds prieks tevi redzēt! Beidzot es satieku kaut vienu pazīstamu cilvēku.” Tagad man ir jau 67 gadi, un es savā mūžā neatceros otru reizi, kad kāds būtu tik ļoti priecājies, mani satiekot. Černobiļā dzīvojām vienā teltī, tikai Valdis prom tika agrāk par mani – viņa sieva nonāca slimnīcā un nebija, kas pieskata bērnus. Tāpēc viņu palaida mājās. Jā, un pēc atgriešanās mājās Valdis vienmēr teica, ka viņam nekas nekaiš, ka vajag tikai domāt labas domas un viss būs labi. Bet tomēr nav labi.”

Valdis Zatlers. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Ārstēšanās ar šņabi

Jānis Ozols neslēpj, ka, esot Černobiļā, viņi kā mediķi apzinājās apstarošanas sekas. Kā ar to sadzīvojuši?

„Apziņa, ka ilgi vairs nedzīvošu, bija. Tāpēc, lai par to nedomātu, vajadzēja visu uztvert fatāli. Piemēram, man uz rokām parādījās melnas spalviņas. Sapratu, ka radiācija uz mani jau ir iedarbojusies... Un ar to samierinājos. Kā mediķi zinājām, ka vislabāk sevi var pasargāt ar alkoholu, jo tas bloķē fermentu tā sauktās sulfhidrilgrupas, kuras noārda radiācija. Pirms Černobiļas kara hospitālī Rīgā dzirdēju tādu stāstu: uz vienas padomju atomzemūdenes notika avārija – radiācijas noplūde. Bet kuģa ārsts avārijas brīdī bija pamatīgi piedzēries, jo viņam todien bija dzimšanas diena un viņš tā kārtīgi patukšoja medpunkta spirta krājumus. Par to viņu notiesāja, bet, kad viņš pēc trim gadiem iznāca no cietuma, viņš bija gandrīz vai vienīgais, kurš no šīs zemūdenes komandas bija palicis dzīvs – pārējie jau bija nomiruši no staru slimības. Tāpēc arī mēs Černobiļā centāmies organismu „barot” ar alkoholu. Vienīgi nebija, kur to dabūt. Tikai vēlāk, kad jau sāka pienākt pasta sūtījumi, tuvinieki izdomāja visādus veidus, kā mums nogādāt spirtoto. Reiz kādam Saldus dakterim sieva atsūtīja litra burku ar zemeņu kompotu. Kā mēs visi trīcoši gaidījām, kad tas tiks atvērts. Atceros, ka viens dakteris satraukts teica: „Bet ja nu tomēr tur būs tikai kompots?” Nē, tomēr irrrr! Zemeņu uzlējums spirtā!”

Saistītās ziņas

HBO seriāla "Černobiļa" popularitāte vairojusi tūrismu Lietuvā 5
108 metrus augsts, sver 36 tonnas: Černobiļā oficiāli atklāj kupolu pār uzsprāgušo reaktoru 24
33 gadi pēc Černobiļas traģēdijas. Unikāli un vēsturiski kadri - Černobiļa toreiz un tagad 24

Zoli vairs nespēlē

Kā vīri Černobiļā pavadījuši brīvo laiku? Jānis Ozols smagi nopūšas: „Kopš Černobiļas vairs neesmu spēlējis zoli. Pāris reižu esmu mēģinājis, bet – nē! Nu jau 33 gadus man šī kāršu spēle ir pamatīgi „piegriezusies”. Kā mēs atpūtāmies? Varēja kaut kur doties pastaigās, bet nekad nezināji, cik radioaktīvi piesārņotam apvidum uzdursies. Jāņus gan nosvinējām, lai arī vairākas reizes tika piekodināts, ka svinēšana tiks sodīta ar tribunālu. Jau nedēļu pirms ar dozimetru izstaigāju visu apkārtni, lai atrastu kādu jauku, radiācijas neskartu meža ielociņu, tuvinieki pa pastu atsūtīja pašu sietu Jāņu siera rituli, kaut kādā veidā biju dabūjis divas vietējā alus pudeles, un Līgo vakarā mēs – 17 vīri – klusu, klusu aizlavījāmies svinēt. Sakūrām ugunskuru, brālīgi sadalījām necilo Jāņu mielastu un padziedājām.”

Černobiļas AES katastrofa

1986. gada 26. aprīlī Černobiļas (Ukrainas PSR) atomelektrostacijā pēc kļūdaina eksperimenta ceturtajā energoblokā uzsprāga kodolreaktors, kas plašā apkārtnē izmeta lielu daudzumu radioaktīvo vielu, tā rezultātā piesārņojot tuvumā esošo Pripjatas pilsētu, kā arī desmitiem pilsētiņu un ciemu Ukrainā un netālajā Baltkrievijā. No šīm piesārņotajām teritorijām evakuēja vairāk nekā 336 000 iedzīvotāju, un lielākai daļai no tiem liegts atgriezties.

Černobiļas AES avārija tiek uzskatīta par lielāko katastrofu visā kodolenerģijas vēsturē. Pēc oficiālās informācijas, ar akūtu staru slimību saslima 237 cilvēki, no kuriem trīs mēnešu laikā nomira ap trīsdesmit, bet pavisam no gūtās radiācijas cietušo un mirušo skaits nav zināms – Ukrainas dati liecina, ka līdz 2018. gadam dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 000 avārijas seku likvidētāju.

Lai likvidētu avārijas sekas, tika piesaistīti ievērojami resursi – ap 800 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija PSRS armijas rezervisti. No Latvijas tika mobilizēti vairāk nekā 6000 iedzīvotāju, un, kā liecina Latvijas biedrības "Černobiļa" dati, no tiem jau vairāk nekā 1500 miruši, bet vēl 3500 kļuvuši par invalīdiem.

Citi šobrīd lasa

Ieva Florence un Oskars Vīksne sarīko pasakainas kāzas: "Mēs izvēlamies mīlestību"
Kremļa propagandai pret Baltiju izmanto Grētu 54
Sadedzis leģendārais latviskais motocikls, kas bija nosaukts eksprezidentes Freibergas vārdā
Skatīt visus komentārus

Видео: появились подробности жуткой жизни 11-летней девочки-маугли из России

Анастасия Заворотнюк страдала манией преследования