Tonnām smags hobijs: vilcienu fans Dāvis ar draugiem Pierīgā atdzīvina šaursliežu bānīti

Biedrība "Bānīša draugu klubs" skan ļoti draudzīgi un miermīlīgi, taču viņu lolojums ir 16 tonnas smags metāla milzis, bet kopā ar vagoniem – 54 tonnas.

Vēl nerunāja, kad aizrāvās ar vilcieniem

Kluba valdes priekšsēdētājs Dāvis Bušs par dzelzceļu interesējas jau kopš bērna kājās: “Dzīvojot Limbažu rajonā, braucām uz Rīgu gar Saulkrastu līniju, tur bija posms, kas gāja paralēliceļam. Vecāki piefiksēja, kā brauca garām vilciens, tā es visu laiku lūrēju logā. Pat diži vēl nerunāju, bet jau lūrēju.”  Joprojām palikušas atmiņas par mazotnes braucieniem uz Gulbenes bānīti, un izvēle strādāt šajā nozarē ir tikai likumsakarība – Dāvis ir ritošā sastāva inženieris, bet vispirms sevi uzskata par entuziastu. Interese par vilcieniem vienu brīdi Dāvi bija aizvedusi arī uz bērnībā bieži apciemoto Gulbenes bānīti – trīs gadus nostrādātspar SIA "Gulbenes – Alūksnes bānītis" izpilddirektoru. Un tieši Dāvis pirms vairākiem gadiem vadīja Ferdinanda, Vācijā 1951. gadā ražotās lokomotīves, restaurāciju, kas tagad vizina vietējos un tūristus.

No 28 kilometriem bija tikai divarpus

"Bānīša draugu klubs" ir vīru kopa, kurus vieno interese par dzelzceļu. “Ir cilvēki, kuriem patīk rušināties dārziņā, ir tādi, kuriem patīk makšķerēt. Kāpēc makšķerniekam vajag makšķerēt? Viņam patīk zivis ķert? Vai tas viņam ir vajadzīgs pārtikai? Tas ir azarts. Mums ir līdzīgi. Tāpat kā makšķerniekam man ir interesanti. Ja salīdzina ar dārziņu, tad mums arī ir viens liels, kolektīvs dārziņš. Tikai mēs pa viņu vēl braucam,”pārdomās dalās Dāvis. 2013. gadā vīri uzzināja, ka Baložu kūdras purva dzelzceļu paredzēts nojaukt, jo to vairs neizmantoja, daļa bija jau aizaugusi, daļu aiznesuši metāllūžņu zagļi. Dāvis ar biedriem vērsās pie purva īpašniekiem ar piedāvājumu pārvērst to, kas atlicis, par dzelzceļa muzeju. “Mums tas bija ļoti pievilcīgi, jo šis ir pēdējais kūdras dzelzceļš, kas atrodas tepat Rīgas nomalē. Daudzi cilvēki nezina, ka ir vēl 11 kūdras dzelzceļi, kas ir ekspluatācijā, bet tie visi ir purvos, nomalēs un diezgan tālu,” stāsta Dāvis.

Baložu kūdras fabrikai piedāvājums šķita labs, un šaursliežu dzelzceļa atdzīvināšana varēja sākties. Pirms sešiem gadiem, kad "Bānīša draugu klubs" ķērās pie atjaunošanas, no 28 kilometrus garās dzelzceļa līnijas pāri bija palikuši vien divarpus. Vēl entuziastu rīcībā nonāca depo komplekss, viena darba kārtībā esoša, bet ļoti nobraukta lokomotīve, viena bojāta unpāris platformas kūdras pārvadāšanai. No cita kūdras dzelzceļa kluba kolekcijā jau bija ēdnīcas vagons, kuru atveda uz Baložiem.

1000 viesu uz 15 vietām

Dzelzceļa muzeja tapšana notiek samērā lēni, tomēr jāatceras, ka tas ir brīvprātīgs darbs, pārsvarā brīvdienās. Kopš 2013. gada notikuši cītīgi remonti, un 2016. gada Muzeju naktī bija dota iespēja pirmajiem apmeklētājiem izbraukt ar bānīti. “Uztaisījām šo pasākumu bez īpašās reklāmas, jo tajā laikā nebijām gatavi lielām masām. Atnāca 1000 cilvēku, mēs knapi to pasākumu pārdzīvojām,” smejot atminas Dāvis.

Vagonu ar desmit vietām stūma drezīna, uz kuras varēja uzkāpt vēl pieci, bet rinda tikai auga un auga. Dāvis aizskrēja pakaļ lokomotīvei, lai vismaz kaut kā mazinātu rindu, publika to sagaidīja ar ovācijām. Kopš tā laika auguši gan entuziasti, gan muzejs – Dāvis ar biedriem ieguvis pieredzi, bet muzejs katru gadu iegūst jaunu pasažieru vagonu: “Šogad Muzeju naktī mēs braucām ar pieciem vagoniem un izvadājām nedaudz virs 2000 cilvēkiem. Un visi ar vilcienu tik tiešām izbrauca, jo pirmajā gadā daudzi nesagaidīja rindu un aizgāja kājām.”

Kopš pagājušā gada ekskursijas ar kūdras bānīti jau ir regulārs pasākums, kas notiek vasaras sezonā katra mēneša pēdējā sestdienā. Braucienam iepriekš jāpiesakās, jo ekskursiju dienās tie norisinās ik pēc stundas un visi vagoni pārsvarā ir pilni.

Vairāk bubinām nekā braucam

Pavisam kolekcijā ir ap 25 vagoniem dažādiem mērķiem – platformas saimniecības darbiem, kūdras vagoni, cisternas, sniega tīrītāji. Tie ir eksponāti, kas nav paredzēti vizināšanai. Ir sešas lokomotīves, divas gan tikai karkasi, un īsti braucošas arī tikai divas. “Šā gada Muzeju naktī mums saplīsa abas,” par likteņa ļaunajiem jokiem pasmaida Dāvis.

Lokomotīves ātrumkārba, sajūgs, dzinējs ir ņemts no kravas auto. Kopā ar pieciem vagoniem kopējais svars sasniedz 54 tonnas, lokomotīve viena pati sver 16 tonnas. Ekskursijas laikā 180 zirgspēku lokomotīve brauc ar ātrumu 10 kilometri stundā, bet var sasniegt līdz 45 kilometriem. “Mēs vairāk bubinām nekā braucam. Pilnā ekskursijas dienā nobraucam aptuveni 30 litrus dīzeļdegvielas,” atklāj Dāvis. Degvielas izdevumus sedz no divarpus eiro lielās ieejas maksas.

Strādnieku vagons no Zilākalna

Viens no vagoniem, pēc izskata visnobružātākais, ir strādnieku transports, ar to nogādāja uz un no darba. “Šādus ražoja sērijveidā, un pa visu Padomju Savienību saražoti vairāk nekā 7000. Vēl īsti neko daudz neesam remontējuši, mazliet sataisījām apgaismojumu,” rāda Dāvis. Vagons iegūts 2017. gadā no Zilākalna kūdras dzelzceļa Kocēnu novadā – īpašnieks to puišiem uzdāvināja pēc tam, kad viņi palīdzēja remontēt lokomotīvi. Visa apdare un krēsli joprojām ir oriģināli. 

Daudz tehnikas ievākts laika gaitā no citiem kūdras purviem, beidzot ieguvi. Trīs lokomotīves atvestas pat no Igaunijas. “Mēs regulāri cenšamies braukāt pa kūdras dzelzceļiem, vaktēt, kur kas notiek. Jo kamēr tehnika tiek izmantota, neviens to nepārdod, bet tajā brīdī, kad pēkšņi dzelzceļu slēdz, ir ātri jāņem. Sliktākajā gadījumā tas viss nonāk lūžņos,” uzsver Dāvis.

Pašiem sava virtuve

Interesantākais, ar ko bānīša ciemiņi var izbraukt, ir virtuves vagons, arī iegūts no Zilākalna un saglabājies ļoti labā stāvoklī, neskaitot nedaudz rūsas un krāsas izbalēšanu. “Bija sajūta, ka tas ir atnācis no fabrikas un vienkārši stāvējis, neviens pat nebija sācis lietot,” priecājas Dāvis. Vagonā ir malkas krāsns, joprojām lietojama, un to arī kurina. Siltums pie reizes sasilda ūdeni, un vagonā no izlietnes krāna pieejams gan aukstais, gan siltais. Tā bijusi pilnīgi autonoma lauka virtuve, lai kūdras racējiem taisītu pusdienas, jo purvi bija tik lieli, ka nebija laika braukt paēst kaut kur citur. Vagonā ir vieta arī vairākiem cilvēkiem, virtuves piederumiem, ēdiena krātuvei un pat ledusskapim. Tiesa gan, tas ledusskapis, kas vagonā atrodas tagad, nav oriģinālais. Īstais bija ledus skapis. “Skapis, kurā pa augšu ieber ledus un apakšā maziņa niša, kur ieliek produktus. Kā purva apstākļos var dabūt tādu kvantumu ledus, es nezinu,” brīnās Dāvis.

Pašu uzbūvēts vagons

Jaunākais kolekcijas vagons ir tikai 2 gadus vecs – pašu būvēts. Vadoties pēc shēmām un fotogrāfijām, ar Igaunijas – Latvijas pārrobežu projekta finansējumu klubs uzbūvēja piecdesmito gadu pasažieru vagona repliku. “Tas ir pasažieru vagons, tāpēc arī komfortablāks par strādnieku vagonu. Piemēram, ja jūs viens otram apsēdīsieties pretī, jūsuceļgali nesatiksies,” joko Dāvis.

Vagonu būvējot, padomāts ir arī par invalīdiem, durvju platums ļauj izbraukt ar ratiņkrēslu, salonā ir krēsli, kurus uzlokot uz augšu rodas papildu vieta. Arī vecākiem ar bērnu ratiem vietas pietiks. Viss vagona projekts līdz finišam uz sliedēm ilga pusotru gadu, ap sešiem mēnešiem vajadzēja, lai veiktu visus rasējumus,pārējais bija būvēšana. Tērauda virsbūvi izgatavot pašiem iespējas nebija, tāpēc pēc pašu gatavotajiem rasējumiem tā pasūtīta. Koka apdare un viss pārējais gan ir entuziastu roku darbs. Dāvim ir arī konstruktora darba pieredze, tāpēc projektēt vagonu viņam nav nekas neiespējams.

Ieskats fabrikas vēsturē

Dāvi un pārējos bānīša draugus uz Baložiem atveda iespēja strādāt pie savas sirdslietas – dzelzceļa, taču viņš atklājis arī daudz ko interesantu par pašu kūdru. Braucot cauri purvam skatam, paveras dažādas, strauji mainīgas ainavas. Vietās, kur kūdru vēl iegūst, dominē klaji lauki ar brūnu zemi, ko reizēm nomaina aizauguši, zaļi plači, kur kūdras vairs nav. Divās vietās izveidojušies karjeri, kur septiņdesmitajos gados izraka pilnīgi visu un pāri palika tikai dīķi.  “Mēs sapratām, ka šī ir unikāla iespēja parādīt ne tikai dzelzceļa, bet arī kūdras ieguvi un to, kas notiek laika gaitā,” teic "Bānīša kluba" vadītājs.

Kūdras bānītim atsevišķu telpu nav, tāpēc tieši to sauc par dzelzceļa muzeju. Gar vagonu sienām saliktas informatīvas plāksnes par kūdras fabrikas un arī pilsētiņas vēsturi. Fabrika ir dibināta 1945. gadā, dzelzceļš 1948. gadā. Lielākās līnijas garums, kas ir dokumentāli pierādīts, bija 28 kilometri 1957. gadā. Ir bijušie darbinieki, kas saka, ka bijis vēl garāk.

Kādreiz sildīja Rīgu

Sākotnēji kūdru izmantoja kā kurināmo, jo pēckara Rīgā tas bija deficīts. Tāpēc arī galvenā līnija vedusi pa taisno no Baložiem uz Ziepniekkalnu, kur kūdru pārkrāva kravas mašīnās. Tā turpinājās līdz 1954. gadam, kad no Rīgas uz Baložiem uzbūvēja autoceļu, tagadējo Rīgas ielu, un kravas mašīnas sāka braukt pa taisno uz fabriku, līdz ar to sliedes novāktas. 

Otra galvenā līnija veda caur Medemciemu uz Baložu dzelzceļa staciju, kur kūdru krāva vagonos. Viens no lielākajiem patērētājiem piecdesmitajos gados bija Slokas celulozes fabrika, kur to izmantoja kā kurināmo. 1954. gadā Baložos uzbūvēta kūdras plātņu fabrika, kuras gala ražojums izmantots siltumizolācijai. “Kā materiāls izolācijai tas bija brīnišķīgs, bet ir viena problēma – tas šausmīgi patīk grauzējiem, kuri tur dzīvo iekšā. Otrkārt, tas deg. Padomju laikos zinātnieki pētīja veidu, kā iegūt, lai šīs plātnes nedeg un grauzēji tajās nedzīvotu. Beigās arī izstrādāts veids, kā to izdarīt,bet pašizmaksas pieauga septiņas reizes. Galvenie patērētāji bija Padomju Savienības arktiskie reģioni,” nelielu ieskatu vēsturē sniedz Dāvis.

Sliežu vietā privātmājas

Kūdras fabrikas īpašniekiem ar bānīša draugiem izveidojušās visnotaļ labas attiecības, viņi entuziastiem ļauj izmantot savas darbnīcas remontiem, reizēm sniedz finansiālu atbalstu, lai īrētu smagākus darbarīkus. “Staipīt sliedes ar rokām apniks. It kā ir maziņas, bet viena sliede sver aptuveni 150 kilogramus, un viens ilgi nepanesīsi,” stāsta Dāvis.

Kopš pirmsākumiem daudz kas ir izdarīts, bet vēl arī daudz ir priekšā. “Ir pusotrs kilometrs pāri visam purvam līdz pat Jelgavas šosejai, ko vēl neesam sākuši remontēt. Dzelzceļš tur ir saglabājies, bet sliktā stāvoklī un pa to braukt nav droši,” saka Dāvis. Daudzas vietas, kur agrāk stiepās sliedes, vairs nav pieejamas. Baložos uz bijušās dzelzceļa trases uzbūvētas privātmājas, Medemciemā, kas agrāk bija galvenā līnija, arī tas pats. Laika gaitā tur sāka ierīkot mazdārziņus, kas pēc tam pārauga mājās, izveidojot Medemciemu kā pastāvīgi apdzīvotu vietu.

“Mūsu mērķis ir saglabāt un atjaunot šo līniju, kas ir saglabājusies, divarpus kilometrus. Un nākamais, ko mēs gribētu, ir atjaunot virzienu uz Ziepniekkalnu, jo centrālā stiga, kas iet cauri purvam, ir saglabājusies. Ir tikai jāuzliek atpakaļ sliedes, un var braukt,” ar nākotnes vīziju dalās Dāvis. Viņš cer, ka ar laiku ekskursijas ar bānīti varēs sākt no Ziepniekkalna un tad mērot ceļu līdz Baložiem. 

3000 stundu un 100 000 eiro

Oficiāli "Bānīša draugu klubā" ir 23 biedri, bet ir arī tādi, kas nāk palīdzēt aiz labas gribas, bez šī statusa – kopā gada laikā aptuveni 40 cilvēku. Biedrībai attīstoties, klāt nākuši arī citi, kuriem tas ir hobijs, bet ikdienā ar dzelzceļu nav saskares, ja nu tikai kā pasažieriem. Dāvis lēš, ka visu šo gadu laikā ieguldīts ir virs 100 000 eiro.Tomēr viņš arī uzsver to ieguldījumu, ko tik viegli izmērīt nemaz nevar, proti, nostrādātais laiks. Dāvis sarēķinājis, ka pērn, strādājot pārsvarā brīvdienās, visi kopā ieguldījuši ap 3000 darba stundu: “Salīdzinoši viena cilvēka nostrādātā gada norma ir 2000 stundu, tātad pusotrs cilvēks bijis šeit katru dienu.”